– Eh, Īvo, veco zēn, – teica Freds un uzmundrinoši sita man pa plecu. – Lai viņi mācās tālāk un kļūst smalki inteliģenti. Mēs nākamruden iesim armijā. Brauksim ar tanku un šausim no lielgabala. Ar raķetēm gan nešausim, jo tur jāzina matemātika, bet to es nezinu un mācīties negribu. Un mēs būsim mācību teicamnieki un labi sportisti. Vai ne, veco zēn?
– Beidz nu pļurkstēt, – es novilku. Zināju jau, ka viņš ākstās, bet tādas runas man riebjas. – Es netaisos zaudēt divus vai trīs gadus.
– Kāpēc? – viņš prasīja. – Vai tad tu domā, ka dienestā tos pavadīsi letarģiskā miegā? Tu gūsi tur daudz ko, kas lieti noderēs civilajā dzīvē.
– Izbeidz, Fred! To, ko tu pašlaik muldi, es varu izlasīt avīzē.
– Jauniesaucamais, Berg! Celties, gulties, celties, gulties, uguni! – Freds smējās un kaitināja mani.
– Jā, Frediņ, – es viņa, belzu ar elkoni sānos, taviem taukiem tas derētu. Bet mani nemaz nevilina.
– Nekas, pieradīsi, – Freds savukārt atbelza man ar elkoni, ka aizrāvās elpa. – Tikai tie, kas pārnāk no dienesta, ir īstie veči. Tā viņi paši arī saka.
– Man gan liekas, – es izdvesu, – ka viņi tā runā tāpēc, ka dabūjuši dienestu izbaudīt uz savas ādas un nu viņiem žēl, ka citam tas iet secen.
– Nē, nē, vecīt, tev nav taisnība, iesim dienēt, – Freds ņirdza. – Nelauzies, Īvo, iesim gan, norunāts?
– Liecies mierā! – es no tiesas sāku kļūt nikns. Ņems vēl un samaitās garastāvokli jau pirmajā skolas dienā.
Ak, beidzot zvans, pirmais zvans no stundas pēdējā gadā manā mūžā, kad deldēju videnes solu, beidzamais gads, kaut nu viņš ātrāk aizripotu.
Es nopūtos un iejuku pūlī, kas plūda uz aktu zāli.
Un mana dzīve vispār pašreiz bija pārāk sarežģita, lai sāktu prātot, kas būs pēc gada.
Jāsaka, es taisījos precēties ar Diānu. Lai arī viņa bija sešus gadus vecāka par mani. Kas par to? Es zinu, ka mums saskan.
Tiesa, viņai gan par precēšanos vēl nebiju ieminējies.
Mani mulsina fakts, ka viņai ļoti patīk bērni. Arī man nav nekas pret bērniem, es ar viņiem tīri labi saprotos. Bet Diānas attieksme bija īpaša. Viņa pret tiem izturējās līdzīgi… mātei, vai? Un tas mani biedēja. Beigu beigās man tikai… Un kad nu šitā… Tas jau ir kaut kas dumjš! Nudien!… Pat vārdu trūkst! Iedomājieties sevi manā vietā, un jūs lieliski sapratīsiet.
Tikpat lieliski, kā es saprotu to, ka viņa var mani tīt ap pirkstu, kā vien iepatīkas, jo es viņu ļoti mīlēju. Kādu laiku es turētos pretim, uz viņas «jā» atbildētu ar kategorisku «nē», līdz pamazām sāktu piebalsot viņas meldijai. Un es jau zinu, kāda tā būs.
FĀTERIS! TĒTIS! VECAIS! PAPUS! SENCIS! ZINI, FĀTERIS MAN NEDOD 50 KAPEIKAS PRIEKŠ KINO!
Pie velna!
Bet var jau būt, ka bērna ratiņi man piestāvētu. Ja apģērbjos pieklājīgi un eleganti, izskatos vecāks, nekā esmu.
DIĀNA un ĪVO BERGI!
Okei!
Un mazais EDIJS.
Mēs sauksim viņu tāpat kā manu brāļuku. Tas ir simtprocentīgi. Šai ziņā es nepiekāpšos ne par matu!
Skolā viss ritēja ierasto gaitu.
Tāpat kā katru gadu. Dienas līdzinājās cita citai, un Oktobra svētki jāgaida veselu mūžību.
Es taisījos iet strādāt. Veģetēšana man bija apnikusi. Es nesaprotu vecāku ļaužu gaušanos: «Ak, skolas gadi, skolas gadi, kur jūs esat pagaisuši? Cik skaists bij tas laiks, tas nenāks, nenāks vairs!» Skan stipri naivi. Lai viņi nosēž kaut vienu nedēļu vidēji sešas mācībstundas dienā, un paklausīsimies, ko viņi tad teiks! Tādas tās lietas!
Mājās arī neiebilda, ka eju uz rūpnīcu. Fāteris domāja, ka darbs varbūt man ielikšot mugurkaulu. Tomēr zināju, ka ne viņš, ne mamma īpašā sajūsmā par to nav. Viņi labāk gribēja, lai es pabeidzu videni. Viņi cerēja, ka varbūt tomēr sadomāšu studēt. Kad sacīju, ka videni nolauztu vakarenē, viņi neticēja. Jāsaka, es pats arī diez ko ne. Dienā darbs, vakarā mācības – tādu katorgas slodzi nudien es neizturētu.
Žēl vienīgi, ka šancējot būs jāšķiras no čaļiem. Taču, ja tā padomā, nekas briesmīgs nenotiks. Kamēr viņi skolā, tikmēr es darbā. Iznākums viens un tas pats. Un man vēl nauda kabatā.
– Tas ir viens jocīgs fakts, – ņirdza Freds, kad viņam visu pateicu. – Tu laikam esi salasījies par strādniekiem. Tu pats taču no darba nekā nejēdz.
– Nekā es neesmu salasījies, un tu pats no darba nekā nejēdz, – es atcirtu, kaut gan tā nebija taisnība. Viņi abi ar Edgaru kopš septītās klases vasarās piešancēja. Izņēmums bija šī vasara, varbūt beidzamā, kas pilnībā brīva, jo kas zina, kāda būs nākamā. Vidusskola pēc gada taču cauri.
– Man viss noriebies, – es teicu. – Un turklāt man vajag naudu.
– Visiem vajag naudu, – Freds novilka. – Bet tev it kā tās īpaši trūktu.
– Pārāk jau netrūkst, bet arī tik, cik vajag, nav. Un vēl man nepieciešams, lai nauda būtu kopā, nevis divi trīs rubļi katru dienu. Varbūt vienu brīdi man jānotērē divi sarkanie[2] uzreiz, bet otrā vajag tikai divdesmit kapeikas.
Edgars ar savu grupu deva pirmo koncertu sezonā. Ne jau tādā nozīmē, ka viņš grupu vadītu. Edgars tikai spēlēja ģitāru un dziedāja kopā ar citiem un dažos numuros izpildīja solo gabalus. Grupu vadīja «Resnais Bens» jeb īstā vārdā Benjamiņš, kurš dauzīja bungas un neapvainojās, ka viņu tā saukāja. Vismaz Edgars tā apgalvoja.
«Raibie bruņurupuči» bija sagatavojuši jaunu programmu.
Tā saucamajā «jaunatnes kafejnīcā» šad tad deva iespēju uzstāties vienai otrai stihiski organizētai grupai. Vakars tad piederēja tai. Viens vakars. Iespēja spēlēt un dziedāt publikas priekšā. Ne kaut kādā panīkušā klubiņā vai labākā gadījuma skolas sarīkojumā, bet publikai, kas tevi klausās. Un kurai tu neesi tikai skaņas, pie kurām lēkāt dejas placī.
Edgars man pagādāja divas biļetes. Nebija jānīkst rindā un jānervozē, ka varbūt nedabūsi. Tas ir milzīgs pluss, kad uzstājas tavs draugs.
Zāle vēl bija patukša, jo iekšā laida no sešiem, bet mūzikai jāsākas septiņos.
Aizņēmu jauku divvietīgu galdiņu pie pašas sienas un šo to pasūtīju.
Nostaigāju līdz estrādes paaugstinājumam, kur «Raibie bruņurupuči» pārbaudīja skaņu sistēmu.
– Čau, Edgar!
– Čau, Īvo, čau!
– Kā sviežas?
– Pastiprinātājā nav īsti laba skaņa.
– Vēl jau laiks savest kārtībā.
– Jācer, ka pagūsim.
Viņš bija šausmīgi nevaļīgs.
– Re, kur parādījies Harijs ar savu blondo grēku, – es nobrīnījos. – To sauc par Ženiju.
– Ženija? – Edgars izklaidīgi pārvaicāja.
– Nu jā! Bet tu jau nemaz viņu neredzi!
– Ko? Jā, jā!
Ar Edgaru nebija vērts runāt. Vismaz pašreiz.
Aizgāju pie sava galdiņa. Cerēju, ka Harijs nebūs mani pamanījis. Viņu pašu neredzēt jau nevarēja. Dega kā avārijas spuldzīte sarkanajā džemperī un sarkanīgajiem matiem. Negribēju, ka viņš redzētu Diānu.
Tomēr atstāja savu blondo grēku pie galdiņa un atkrita krēslā iepretim man.
– Сколько лет, сколько зим,[3] Īvo!
– Jā, Harij! Kur tas laiks.
Viņš pasmaidīja savu zelta zobu smaidu un aizsmēķēja.
– Jāko reiz teica, ka tu iešot šancēt.
– Jā, – es teicu.
– Un tagad tu raujies pa rūpnīcu?
– Tā nu ir.