– Kāpēc nepabeidzi videni?
– Pabeigšu šancējot.
– Tu nudien neesi īsti normāls.
– Es to zinu.
– Tev tik ļoti vajadzīga nauda?
– Arī tas tiesa.
– Ko? Turīgie senči atsakās par tevi rūpēties? – viņš iesmējās.
– Kāpēc uzreiz tā?
– Tad kāda velna pēc tev jāiet šancēt?
– Gribu pats naudiņu pelnīt. Apnicis kurpītes pa skoliņu deldēt.
– Tev vajadzēja aprunāties ar mani. Es būtu pagādājis vienu otru robu, kur var iesist smuku rubli. Vēl nav par vēlu.
– Nav vērts.
– Pajautā Edgaram. Arī viņam šis tas atlēcis.
– Tādus robus es negribu.
– Baidies, ka var uzrauties?
– Arī tas tiesa.
– Bez riska nauda nenāk. Kas negrib riskēt, var vīlēt dzelžus par kapeikām.
– Tieši to es daru.
– Svētdienā priekš kafejnīcas un ķinīša iznāk, ko?
– Arī ne katru svētdienu.
Mans vēsais miers viņu kaitināja.
– Harij, es tev sameloju, – teicu. – Es neaizgāju strādāt. Tā iznāca. Tās jaukās un cerīgās runas par strādāšanu palika tikai runas. Droši vien esmu pārāk saradis ar skolu, draugiem, ierasto dzīves ritmu. Man pietrūkst apņēmības kaut ko krasi mainīt. Lai viss iet savu gaitu. Fiksās idejas, kas ātri rodas, tikpat ātri pagaist. Vispār es nejūtos pašreiz apbēdināts. Zubros tālāk. Pēdējā klasē.
– Pēc katras mūsu tikšanās esmu spiests konstatēt, – viņš sacīja, – ka tu paliec arvien stulbāks. Citi līdz ar gadiem pieņemas prātā. Ar tevi ir otrādi. Tavu smadzeņu darbības augstākais līmenis bijis tad, kad tu gulēji autiņos. No malas lejupslīdes procesam ļoti labi var izsekot. Pats laikam to neapzinies?
– Apzināties neapzinos, taču kaut kā jūtu.
– Tev vajadzētu paārstēties dullo mājā.
– Tas būtu jauki. Tikai mani neņemtu pretim.
– Gan jau ņemtu.
– Nē. Esmu neglābjams. Neārstējams.
Harijs saviebās.
– Veco zēn! Izbeigsim šito tēmu. Parunāsim par kaut ko citu.
– Parunāsim gan, – es labprāt piekritu. – Kā klājas tavai seksuālajai dzīvei?
– Manai? – viņš izbrīnījies pārvaicāja. – Normāli. Kā vienmēr.
– Arī man normāli. Šitā tēma izsmelta, ja?
Viņš acīmredzami bija pārsteigts. Un vispār es gribēju, lai viņš vācas pie visiem velniem, pirms atnākusi Diāna. Negribēju redzēt viņus kopā. Taču viņš taisījās tikt skaidrībā par mani, jo nekustēja ne no vietas, tikai izteica:
– Par šo tēmu var runāt bezgalīgi.
– Es zinu, Harij. Bet mani tā diez ko vairs neinteresē. Es precos.
– Ko?! – viņš saliecās uz priekšu. – Tu precies?!
– Jā. Tāds nu ir fakts.
– Ar ko?!
– Ar sievieti.
– Vai nu tu āksties, vai nu patiešām esi pavisam…
– Nevajag runāt tālāk, – es viņu pārtraucu. – Tu atkal teiksi, ka esmu nenormāls. Esmu jau to dzirdējis līdz apnikumam.
– Bet ko tad citu lai es saku?
– Nesaki labāk nekā.
– Kas viņa tāda ir?
– Es jau teicu, ka sieviete.
– Nu jā! – viņš nepacietīgi atmeta ar roku. – Bet kas viņa ir? Varu derēt, ka tev galvu sagrozījusi kāda palaistuve.
– Vecos laikos es būtu spiests tev sejā iešļākt šampanieti un iet šauties ar pistolēm.
Viņš iesmējās, tad atslīga krēslā un blenza manī. Es arī nekā nesacīju, tikai omulīgi izstaipījos, ka vai visi kauli nobrīkšķēja.
Biju atbrīvojies no Harija iespaida. Nebija viņam vairs mazā puišeļa Īvo, kam lielais Harijs varēja stāstīt viskautko, un tas klausījās līdz ausīm pavērtu muti.
Dzīve iet uz priekšu, Harij! Esi stiprs!
– Nu jā, nu jā, – viņš teica. – Tas nu tā… Bet tev tikai septiņpadsmit.
– Drīz būs astoņpadsmit.
– Nu jā, nu jā… Taču ko tas īsais laiks daudz maina…
– Ļoti daudz. No astoņpadsmit esmu pilngadīgs cilvēks.
Viņš pasmīnēja, un es piepeši atkal sajutu, ka viņa ietekme uz mani nav zudusi un varbūt nezudīs nekad. Tā tikai iegriezusies citā taisnē.
– Īvo… Tu mani atvaino, ja es pateikšu kaut ko, kas tev nepatiks.
– Saki droši, – es teicu, un sārtums mani pārņēma kā sendienās.
Es aizsmēķēju, lai varētu rādīties aukstasinīgāks. Ietinu seju dūmu mākonī.
– Īvo… Bet tu tak pats vēl esi… bērns,,,
– Harij… Kā tad… nu tā, – es izšļupstēju.
– Es saprotu, ko tu domā, – viņš teica. – Bet tas jau nav viss. To truši prot pusgada vecumā.
– Harij, lūdzu, beidz. Es esmu cilvēks.
– Cilvēkbērns, – viņš pasmējās.
Kāds velns dzina mani te nākt!
Cik viņai gadu? Tikpat cik tev?
Uz šo jautājumu es neatbildēju. Viņš ar to samierinājās. Un vispār – kas tad viņam cits atlika!
Viņš piecēlās.
– Līdz sākumam atlicis laiks. Aiziesim pie manas dāmas. Viņu sauc Ženija.
– Es viņu pazīstu.
– No kurienes?
– Toreiz «Ricā», kad mēs ar Fredu iegādājāmies no tevis džinsus.
– Jo labāk. Aiziesim papļāpāt. Viņa tev daudz ko varētu pastāstīt.
– Pateicos sirsnīgi. Kas man jāzina, to zinu pats.
– Protams, es jokoju.
– Tad arī tev jāzina, ka neesmu trusis.
– Lai nu tā būtu.
– Tā arī ir.
Harijs pasmaidīja. Nodzēsa cigareti pelnu traukā. Piecūkoja manu pelnu trauku.
– Tomēr nepienāksi pie mums?
– Ko es ar Ženiju runāšu? Es viņu tikpat kā nepazīstu.
– Labs ir. Es piekāpšu pie tevis vēlāk. Tev nav iebildumu?
– Kāpēc lai būtu? – es paraustīju plecus.
– Tad pagaidām!
Viņš aizpeldēja pie sava blondā grēka. Nudien, ko viņš sienas man klāt! Kad jūties kā cilvēks, pienāk un iegāž tev ar mietu pa galvu.
Tuvojās septiņi.
Es gaidīju Diānu.
Vēl bija atlikušas piecpadsmit minūtes.
Viņa bija solījusies tieši septiņos.
Atnāca Edgars un apsēdās tur, kur bija sēdējis Harijs. Es biju priecīgs. Tūlīt aizmirsu Hariju un viņa kapsētas kraukļa ķērcienus.
– Skaņas sistēma kārtībā?
– Jā. Skan pa pirmo. Viena pretestība bija draņķīga.
Viņš bija pārģērbies «Raibo bruņurupuču» kostīmā. Zaļas krāsas bikses, tādi kā džinsi, tikai no citas drēbes. Žilbinoši balts krekls, pie kakla gandrīz kā žabo.
Es atlocīju krekla apkaklīti zem viņa lokainajiem, garajiem matiem.
– Tagad tu izskaties kolosāli. Skuķi nenovērsīs acis.
– Tu domā, Īvo? – viņš teica.
– Jā, Edž, – es sacīju. – Un vēl desmittūkstoš reizes «jā»!
Mēs sēdējām un klusējām. Pamazām zāle pildījās. Es sasprindzināju dzirdi un balsu čaloņā saklausīju rokas pulksteņa tikšķus. Laiks joņoja, bet es biju sastindzis. Vai cilvēks var atrasties ārpus laika? Fizika māca, ka nevarot.
Es sakustējos.
– Īvo, zini, tu esi labs, – Edgars pēkšņi teica, un es saņēmu otro reizi ar mietu pa pieri. Nekad nebiju gaidījis, ka viņš man tā pasacīs. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, cik tas bija negaidīti un labi. Es pagriezos sānis un pasnaikstīju galvu, it kā būtu ieraudzījis kādu paziņu.
– Diāna nāk? – viņš prasīja.
– Nē, pārskatījos.
– Drīz mēs sāksim. Man bail, ka viņa nenokavē.
– Gan pagūs. Viņa parasti ierodas pēdējā momentā.
Un man ļoti gribējās teikt… Taču nesacīju. Es domāju, ka neteikšu nekad. Un tajā pašā momentā spēji izgrūdu:
– Edž, kāpēc mēs vienmēr…
Un tikpat spēji aprāvos. To nebiju sacījis es. To bija teikusi mana mēle. Es tā negribēju.
Viņš pat nepaskatījās manī. Es tikai redzēju, ka viņa lūpas sakniebās un vārda tiešā nozīmē vaibstiem pārlaidās ēna. Viņš klusēja.