Jo ir lietas, par kurām nedrīkst runāt, kaut zina, tās ir tik trauslas. Nedz viņš, nedz es nebijām tādi, kas raudāami kristu viens otram ap kaklu, lai arī justu ko juzdami, un lietu gaužas asaras, lielas kā krāsainie baloni Jaungada ballē, ak, Edž! ak, Īvo! nu viss vienmēr, vienmēr, vienmēr būs okei! Un, ja arī uz mūžīgiem laikiem viss būs okei, arī tad nedrīkstēs runāt par to nekad.
Es klusēju.
Bet Edgars piepeši bērnišķīgi gaiši pasmaidīja, uzlika roku manai rokai, un ar vienu šo žestu nodzēsa manis teiktos vārdus līdz beidzamajam burtam.
– Edž, kad tu dziedāsi, dziedi mums ar Diānu.
– Jā, Īvo! Es dziedāšu jums abiem.
– Kurš solo gabals ir tavs, Edž?
– Ceturtais.
– Vai tu negribētu iedzert lāsīti balzama?
– Paldies, nē. Resnais Bens būs cemmīgs. Viņš negrib, ka no grupas kāds šodien būtu dzēris.
– Tad varbūt vēlāk?
– Jā, Īvo! Starpbrīdī es pienākšu. Tagad iešu. Drīz mums jāsāk spēlēt.
– Es tevi gaidīšu, Edgar!
– Es būšu!
– Dziedi mums!
– Es dziedāšu, Īvo!
Viņš aizgāja.
Paskatījos pulkstenī. Bija atlikušas kādas desmit minūtes.
Es aizsoļoju līdz foajē durvīm.
Kas un kā, kāpēc? Šveicars negribēja laist mani ārā.
Un tad jau nāca Diāna. Viņa bija steigusies.
– Paņem žiglāk lietusmēteli!
– Kariet uz šitā paša numuriņa, – es rādīju garderobistei savu, bet viņa nicīgi atcirta:
– Vai man numuriņu trūkst!
Un iegrūda man saujā otru.
Diānai bija gaiši zilas bikses un tāda pati pūkaina jaciņa. Uz rokas sudraba sprādze. Mēness.
– Tu esi kā zils, zils putniņš ar Mēness drumslu knābītī, – es teicu.
Viņas pirksti skāra manu vaigu un paraustīja auss ļipiņu.
– Mīļā. Iesim! – es pēkšņi prieka uzplūdā noskūpstīju viņu pakauša bedrītē.
– Iesim, iesim, – viņa iesmējās un ļāva manai ausij izsprukt no pirkstiem un paslēpties krēpēs.
Mēs iegājām zālē, un, zināt, man drausmīgi glaimoja, ka es vedu viņu garām visiem pie sava galdiņa. Ka man ir tik skaista meitene.
Tikko paguvām apsēsties, lielākajā daļā bronzā kalto spīdekļu nodzisa gaisma un daudzkrāsaini staru kūļi ietriecās estrādē.
Tur stāvēja «Raibie bruņurupuči».
Priekšā iznāca Resnais Bens un dažos vārdos iepazīstināja ar ansambli.
Nudien, Resnais Bens patiešām bija resns.
Publika aplaudēja. Daži bija ieradušies jautrākā dūšā. Tie bļāva «bravo», «bis»!
Resnais Bens nelikās traucēties, un koncerts sākās.
Pats viņš dauzīja bungas un darīja to kolosāli. Goda vārds! Cepuri nost! No tādas tauku pikas necerēju to sagaidīt.
Principā sākums mani daudz neinteresēja. Vai nu maz gan labāku, gan sliktāku grupu biju redzējis?
Es gaidīju, kad Edgars dziedās mums.
Ielēju balzamu. Tā aiztecēja mana sūri grūti ietaupītā naudiņa.
– Edgars dziedās dziesmu mums, – es teicu.
Viņa klusēdama pamāja.
Izskanēja sestā dziesma. Ceturtais solo gabals piederēja Edgaram.
– Tūlīt Edgars dziedās. Angļu valodā. Tā viņš teica.
– Viņš prot angliski?
– Ne pārāk. Vārdus viņš izmācās no galvas nedomādams. Bet izruna viņam ir pareiza, bez akcenta, tikpat kā no ārzemju platēm.
Balts staru kūlis izrāva no krāsainās gaismas Edgaru.
Viņš stāvēja pie mikrofona, ģitāra rokās. Zaļi džinsi un balts krekls.
Viņš uztraucās. Es to redzēju uzreiz.
– Edgars izskatās kolosāli, – teicu.
– Jā, – teica Diāna. – Viņš ir lielisks.
– Viņš pienāca man klāt un sacīja, tu esi labs, Īvo. Pirmo reizi. Varbūt rīt viņš man iedos pa purnu, tāpat kā esmu sitis viņam, kaut tas nebūtu noticis, es to ļoti gribētu, jo daudz ko neesmu sapratis, bet šodien viņš man teica, tu esi labs, un to es nekad neaizmirsīšu, lai tur vai kas.
Baltais stars turēja Edgaru savā lokā, un sāka skanēt melodija.
Tas bija ievads.
Un tad viņš sāka dziedāt.
– Vai drīkstu saņemt tavu roku? – es jautāju. – Jo to dziesmu viņš dzied mums.
Viņa nekā nesacīja, un es turēju viņas roku cieši cieši.
Otru uzliku uz sudrabainās rokassprādzes.
– Tā ir dziesmiņa no amerikāņu filmas «Alamo». Filma pie mums nav rādīta, bet dziesmu es zinu.
– Par ko viņš dzied?
– Zini, tā ir skumja dziesmiņa. Par gaidīšanu un sastapšanos. Par jūnija zaļajiem kokiem, par pirmo mīlestību. Un laikam arī par pirmo skūpstu, bet tieši pateikt nevaru, jo nezinu tik labi angliski.
– Tad kāpēc tu domā, ka tā ir skumja dziesma?
– Redzi, tur tiek dziedāts par visu pagātnē. Kā par kaut ko bijušu un pagājušu. Līdzīgi tam, kā reiz «Zvaigznē» lasīju Oktaviāna Augusta vārdus. Senajiem romiešiem esot bijis tāds imperators. Viņš teicis, ka nekas neesot mūžīgs, mūžīgas esot tikai skumjas pēc aizgājušā.
– Paliec vienmēr tāds, kāds esi, – viņa piepeši sacīja. – Paliec tu vienmēr tāds.
– Tas jau nav iespējams, – atteicu – Un es arī nemaz negribētu tāds būt. Ja man kāds sacītu – paliec tāds, kāds biji, pirms sastapi Diānu, es pamazām sajuktu prātā.
Vispār jutu, ka šovakar nez kāpēc esmu kļuvis traki sentimentāls.
Edgars bija pārvērties mūzikā. Tik tiešām apgarotu seju viņš raudzījās kaut kur augšup un dziedāja. Zaļi džinsi un sniegbalts krekls. Viņš dziedāja tik izjusti, ka, citam tāpat dziedot, izskatītos salkani, bet viņam ne. Viņš varēja tā dziedāt un palikt lielisks. Lai arī viņš dziedāja par to, kas mums vēl… priekšā… priekšā… Un es piepeši sapratu, ka viņš nedziedāja par to. Jo… tas…
Tā bija dziesma par mums.
Mūsu gaišā vasara.
Mūsu jūnija ausmas, baltās jūlija dienas, augusta sārttie novakari.
Zaļojošie koki un jūra.
Mūsu ilgošanās.
Pirmie skūpsti.
Mūsu mīlestība.
Ilgu piepildījums.
Mūsu mīla.
Mūsu mīla.
Atklāsmes laiks.
Mana pirmā mīla.
Ābeles ziedonī…
Dziesmas…
Saules zelts…
Tā bija dziesma par mums…
Edgars dziedāja, un drausmīgi neķītri bija, ka daži tai laikā cilāja glāzītes. Te nu vajadzēja Frediju. Viņa dzelzs dūres. Jo ir tak pretīgi, ka šādā brīdī cilvēki izturas kā sivēni.
Izskanēja pēdējais vārds, izskanēja pēdējā ģitāras vibrācija, mainījās gaismas partitūra, un sākās jauna dziesma.
Bet
palika lidinoties zālē.
Šovakar es patiešām biju sentimentāls. Varbūt tur vainīga dziesma? Es nezinu.