Neliels starpbrīdis.
Pie mūsu galdiņa pienāca Edgars, piestūma kaimiņu brīvo krēslu.
– Tu dziedāji jauki, – teica Diāna.
– Jā? – Edgars jautāja, garās skropstas kautrīgi mirkšķinādams.
– Īvo teica, ka tu dziedāji mums.
Viņš pārmetoši paskatījās manī.
– Ko par uzstāšanos teica Resnais Bens? – es iespraucos starpā.
– Izgājis pa pirmo. Tikai secināja, ka viņam jākļūstot nedaudz tievākam, citādi publika… Tu jau saproti…
– Kā tad, kā tad. Bet bungas dauza viņš kolosāli.
– Tas nav noliedzams. To visi vēlāk arī ierauga.
– Viņam jānodarbojas ar vingrošanu.
– Es gan domāju, ka viss ir iepriekš noteikts. Kas resns, kas tievs. Mēs ar tevi varam ēst, cik gribam, bet resni nekļūsim tā vai tā.
– Īvo jau ribas var izskaitīt, pasmējās Diāna.
– Kā tad, – es teicu. – Divpadsmit gabalas.
Edgars aizgāja spēlēt.
Publika koncertu bija noklausījusies un tagad gribēja dejot. Visam savs laiks. Es to sapratu. Daudz jau «Raibo bruņurupuču» draugu te nesēdēja, kas labprāt paklausītos vēl kādu dziesmu.
Pievilkās Harijs ar savu blondo grēku.
Biju spiests viņus iepazīstināt ar Diānu. Ženija mani vēl atcerējās.
Bet tas sasodītais Harijs glūnēja te uz mani, te uz Diānu, līdz uzaicināja viņu dejot.
– Harij, ko tu te zibinies kā sarkanā avārijas mašīnas spuldzīte! – es nošņācu.
Viņš pasmējās un neatbildēja.
Biju spiests uzaicināt Ženiju.
– Kā tev klājas? – viņa jautāja, kad mēs jau dejojām.
– Labi, – es teicu. – Un kā tev?
– Ne pārāk, – viņa pasūdzējās.
– Harija vainīgs?
– Es pati arī.
– Kā sviežas Marikai?
– Tā zoss iedzēra liķieri un sarijās seduksenu. Veselu kārbiņu.
– Nu gan…
– Muļķa, muļķa zoss, – viņa žēli teica. – Ja es to būtu zinājusi…
– Visu mēs uzzinām pārāk vēlu.
– Beidz filozofēt…
– Nesāc tikai raudāt, – es sacīju. – Tagad jau tev ar Hariju viss kārtībā.
– Muļķa, muļķa zoss… Ja es to būtu zinājusi…
– Tagad tu zini.
– Īvo, tu vēl esi jauns. Tu nekā nesaproti. It nekā, it nekā, it nekā!
Un iecirta man pa vaigu pliķi. Ne pārāk spēcīgi, tomēr apdedzināja.
– Ja kaut kas tamlīdzīgs vēlreiz gadīsies, būs pavisam bēdīgi, – es aukstasinīgi teicu un turpināju dejot.
Ar acs kaktiņu redzēju, kā Harijs gorījās ap manu Diānu.
– Piedod, lūdzu, lūdzu, piedod, – viņa noglāstīja man galvu. – Lūdzu, lūdzu piedod!
Viņas nervi nederēja nekam.
– Aizved mani no šejienes! – viņa spēji iesaucās un pieglauda blondo galvu manam plecam. – Aizved kaut kur! Tikai projām, projām no šejienes!
– Es neesmu glābējs eņģelis, Ženij!
– Tu esi muļķa puika, desmit gadus mazāk par mani redzējis pasauli. Esi vīrietis! Aizved mani no šejienes!
– Palūdz to Harijam.
– Harijam? – viņa histēriski izdvesa.
Mūzika izskanēja. Šoreiz tas notika īstā laikā.
Bet viņa neatlaida mani. Turēja rokas ap manu kaklu un lieca lejup galvu.
– Dari kaut ko! Dari kaut ko!
Es saņēmu viņas rokas un gandrīz vai ar varu atliecu.
– Nomierinies, Ženij! Tūlīt nāks Harijs.
– Lai viņš nomirst! Ejam projām! Es darīšu visu, ko tu gribēsi!
Es saņēmu viņas roku un kā mazu bērnu aizvedu pie mūsu galdiņa, kur manā vietā sēdēja Harijs.
– Paldies, Harij! – es teicu.
Viņš pļāpāja ar Diānu. Viņa jautri smējās, un viņi mani nemaz nedzirdēja,
– Paldies, Harij!
– Ā, Īvo!
Viņš pietrūkās kājās un atbrīvoja manu vietu. Ženijas roka vāri izslīda no manas plaukstas.
Pēc pāris nevainīgām minūtēm viņš aizgāja ar Ženiju pie sava galdiņa.
Es klusēju.
– Ielej šampanieti, – Diāna palūdza.
– Lej pati!Pudele atkorķēta, – es atcirtu.
– Īvo? – viņa izbrīnīta pasmaidīja. – Tu tiešām esi jocīgs.
– Es neesmu nekāds!
– Tu… esi greizsirdīgs?
Nudien, viņa sāka pat smieties.
– Es neesmu ne greizsirdīgs un ne citāds.
Viņa uzlika roku ar sudraba sprādzi uz manām rokām.
– Nedusmojies taču. Tu pats mūs iepazīstināji… Un viņš vienkārši uzaicināja mani padejot. Tu jau arī aizgāji ar blondo.
– Tas ir pavisam citādi, – es sacīju.
– Kā citādi?
– Tāpat.
– Tāpēc, ka tas esi tu?
– Es nezinu. Varbūt.
– Nedusmojies. Es mīlu tikai tevi.
– Un es mīlu tevi. Mīlu.
– Iesim dejot!
Es klusēdams piekritu.
Nevarēju uz viņu dusmoties ilgi. Kaut ari man smeldza. Kāpēc, es nevaru pateikt. Varbūt tas bija viens acu uzmetiens, kāda noskaņa balsī, kad viņa runājās ar Hariju, varbūt kaut kas cits, pavisam kaut kas cits. Greizsirdīgs? Muļķības! Otello laiki ir pagājuši. Cilvēki mīl pavisam savādāk.
Taisni brīnums, cik strauji mainās zemeslodes griešanās leņķis. Atceros, kad biju sīks, jau septembra vidū piesala, no rītiem peļķes pārvilkās plānu ledus kārtiņu, tramvaju sliežu šķērsbaļķi bija sarmas klāti un nenobirušās lapas balti mirdzēja. Novembra beigās sniegs sakrita vai līdz kaklam. Bet tagad? Stiep slēpes un slidas kaut vai uz komisijas bodi.
Gara laika mākts pēc skolas aizvilkos pie Fredija. Viņam atkal bija uznākusi slimošana.
Šoreiz viņš slimoja netālu no savas mājas Vecrīgā. Tur bija palicis neapbūvēts laukums, kur agrāk trūdēja grausti no kara laikiem. Tagad tie nojaukti, bet jaunu ēku vēl nebija sākuši būvēt. Sīkie šeit bija ierīkojuši futbola laukumu. Vārti bija starp diviem ķieģeļiem.
Freds spēlēja ar puikām futbolu. Maisījās sīko barā kā tāds masīvs bizonis.
– Stājies pretim! – viņš sveiciena vietā iekliedzās.
Tik tiešām, Freda komandai bija pārsvars.
Es nosviedu somu, un metos virpulī, dauzīju apdriskāto bumbu, kad vien tiku klāt, līdz beidzot pie Freda komandas vārtiem iebrēcos šausmīgā balsī, un knauķis, kas sargāja vārtus, saķēra galvu un pietupās, bet es tukšajā ķieģeļu spraugā lēnām ieripināju bumbu.
Vispār Freds ar savējiem bija pārāks. Uz vienu mūsu bumbu viņi iesita trīs.
Un tad notika neizbēgamais, kam agri vai vēlu jānotiek, kad pilsētas vidū spēlē pūsli. Kāds čalītis spēra no visa spēka, bet bumba neaizlidoja vis uz vārtu pusi. Aizlidoja tur, kur žāvējās veļa, un atstāja skaistu zīmogu tieši balta palaga vidū.
Un tikpat pēkšņi atsprāga mājas durvis un, neganti lamādamies, laukā izmetās vīrelis ar koku rokā.
Čalīši šķīda uz visām pusēm. Gribēdams sadot katram, vīrelis galu galā nenotvēra nevienu. Tad viņš metās pie bumbas un ievilka tai ar koku. Pūslis palēcās un atripoja pie mums. Freds aizspēra bumbu puišeļiem, kuri stāvēja pieklājīgā attālumā.
Vīrelis nolamājās un, koku vicinādams, nāca pie mums. Es jau gribēju laisties lapās, bet Freds nekustējās, un arī es biju spiests palikt uz vietas.
– Lamzaki tādi! – vīrelis ķērca. – Es jums noraušu galvas un piespraudīšu pie dibeniem.
– Mieru, onkol, tikai mieru, – teica Freds.
Vīrelis atvēzējās, tomēr nesita. Es manīju, ka viņš būtu laimīgs, ja mēs ar Fredu neizturētu un bēgtu projām. Sist viņš neiedrošinājās, un viņa autoritāte bija zudusi. Man pat viņa kļuva mazliet žēl. Sīkie nicinoši svilpa un bļaustījās.
Tāpēc vīrelis priecīgs paņēma Freda piedāvāto cigareti, un mēs aizsmēķējām.
– Puiši, jūs tak esat pieauguši. Cilvēkiem veļa.
– Kur lai sīkie citur spēlē bumbu? – prasīja Freds.
– Tak saprotiet, puiši, ka citur…
– Kur?
– Kur? Tik tiešām, kur arī mēs ar Fredu pēc pusgada spēlēsim futbolu? Skolas laukumā nekad vairs. Nekad. Kur? Kur spēlēs futbolu Edgars, kur Jāko, kur Freds un kur es, un kur citi no mūsu klases?