Un man kļuva ļoti skumji.
Mēs vilkāmies projām no dubļainā laukuma.
– Jau kuro gadu no ziemas ne velna nebūs, – izgrūda Freds. – Rudens tik silts kā vasara. Tas vairs nav paciešams.
– Viss no tiem atomiem, Fred, no atomiem.
– Vienkārši briesmīgi, – teica Freds. – Es gribu slēpot. Kaut gan – ja pie mums iestāsies Āfrikas klimats, mēs to pacietīsim. Bet ko darīs nabaga melnie, kad viņu mūžīgajā vasarā iesprauksies ziema?
– Viņi brauks slēpot uz Kilimandžāro, bet krokodili pārceļos uz Māras dīķi. Kakadū tupēs Kirova parka kokos. Boa čūskas aptīsies trolejbusa vadiem, satiksme nefunkcionēs, un nebūs jāiet skolā. Kolibriji vīs ligzdas skolas zvanos, tie skanēs bez apstājas, un būs mūžīgs starpbrīdis.
– Un ko darīs mērkaķi? – viņš smējās.
– Varbūt mērkaķi mācīs mums matemātiku un par pareizu atbildi uzcienās ar banānu.
Mēs soļojām uz Freda mājas pusi. Viņam tur drīz bija jābūt.
– Tante no laukiem atbrauksi.
– No kurienes tev tāda parādījusies?
– Man arī pirmā dzirdēšana. Pareizāk sakot, pirmā redzēšana. Uzradusies, un viss.
– Bēdīgi, – es teicu.
– Kas vainas? Savedusi pašražotus produktus.
– Un tomēr bēdīgi. Bēdīgi.
– Kāpēc?
– Nezinu. Bēdīgi, un viss.
– Ko tu tagad darīsi?
– Iešu klausīties operu.
– Kādu?
– Ko rādīs.
– Biļetes ir?
– Nepirkšu. Iešu pirmajā starpbrīdī iekšā un kāpšu beidzamajā balkonā. Kamēr samērā silts un cilvēki staigā žaketēs, tas ir pilnīgi droši.
– Jā, – sacīja Freds. Tas ir pilnīgi droši.
– Tu noticēji, ka iešu uz operu?
– Nē, – viņš teica.
– Varbūt aiziešu uz kādu teātri. Sistēma tā pati. Un pirmo cēlienu mierīgi var neskatīties. Galvenais taču nāk pēc tam.
– Tad jau drīzāk uz teātri.
Mēs bijām atklīduši līdz Freda mājoklim.
– Tu reiz gribēji pārrakstīt to plati, – viņš teica.
– Kādu?
– Septiņdesmit trešā gada labākos.
– Nu, atnes.
Viņš iegāja mājā, bet es aizsmēķēju. Nopīpēju līdz pusei, kad pavērās logs un Freds uzsauca:
– Tev ir kur ielikt?
Es noplātīju rokas. Somā jau neiebāzīsi.
Viņš nostiepa lejā «Top Of The Pops». Albumu viņš bija iebāzis kulītē. Pavilku laukā. Uz zila fona dzeltenā peldkostīmā stāvēja iedegusi meitene ar divām bizītēm.
– Foršs skuķis, – viņš uzsita ar knipi pa aploksni.
– Jā, – es teicu un pārlaidu acis gabalu sarakstam. – Also sprach ein Mensch, – ko tas nozīmē?
– Tas ir vāciski.
– Tu taču zini, ka es vācu valodu neprotu.
– Es arī mācos angleni.
– Nu, ja tu zini, ko tas nozīmē, tad pasaki! – pašam negaidot uzbrēcu.
– Tā runāja kāds cilvēks, – viņš sacīja.
– Lieliski, es dziļi ievilku elpu un aizmetu končiku. – Lieliski. Tas ir taisni priekš manis. Nudien lieliski. Šodien tāds garastāvoklis, ka gribas kādu paklausīties. Kas neko nejautā, bet pastāsta, pamāca, izskaidro. Ja tu pats saproti, cik maz no visa jēdz.
Freds pasmīnēja.
– Mao esot teicis: jo vairāk mācoties, jo stulbāks kļūstot.
– Pasaki to Teihmanei! – es atcirtu. – Un neaizmirsti piebilst, kurš tādā gadījumā ir gudrākais mūsu klasē,
– Nē, Īvo, nopietni. Jo cilvēks vairāk zina, jo viņa zināšanas plašākā lokā saskaras ar nezināmo, un…
– Ej uz havaju!
– Tu nu gan esi palicis nervozs, – Freds nobrīnījās.
– Jā! Tāds es šodien esmu… Kā slimojot iet pa dzīvi?
– Nekas īpašs. Kā parasti. Pats jau zini.
– Jā.
– Un kā tev? Kā čaļiem?
– Normāli. Kad nāksi uz šūli?
– Gribēju rīt, bet dakteris iedeva brīvu. Tātad parīt.
– Labs ir. Tad zināšu.
– Čau, Īvo!
– Čau, Fred! Lasies vien pie savas tantes!
Mēs aizvilkāmies katrs uz savu pusi.
Neko negribējās šovakar darīt. Un nebija jau arī ko.
Kad gāju cauri parkam, izdzirdu sievietes balsi. Sauca mani.
Saule bija rudenīga, mākoņi debesīs arī. Lapas dzeltēja, bet par krišanu vēl pārāk nedomāja.
Es soļoju tādā pašā tempā un izlikos, ka nekā neesmu sadzirdējis. Tad sieviete pasauca mani un tēlot kurlo vairs nebija nozīmes.
Aizgāju pie soliņa un apsēdos viņai blakus,
– Labdien, Liliān! – es sacīju.
– Sveiks, Īvo! – viņa atteica. – Es domāju, ka tu vairs negribi mani redzēt.
– Kāpēc gan tā…
Es nestāstīšu, kāda viņa izskatījās. Tam vairs nav nekādas nozīmes. Bet, ja Edijs viņu mīlēja, tad viņa bija skaista.
Bērnu ratiņos, ko viņas roka liegi kustināja, gulēja aizmigusi meitenīte, pavisam vēl maziņa. Liliāna pamanīja manu skatienu, kaut arī acumirklīgu.
– Kā viņu sauc? – es prasīju.
– Sandra.
– Skaists vārds.
– Jā.
– Un kas tad ir papus?
– Inženieris.
Daudz man tas izteica! Bet tālāk nejautāju. Galu galā – kas man par daļu! Kaut vai ministrs.
– Tu jau esi izaudzis liels.
Tikpat liels kā Edijs, man gribējās teikt, bet es tikai noteicu:
– Jā…
– Un kā tev klājas, Īvo?
– Iztikt var. Mācos videnē.
– Kurā klasē?
– Pēdējā.
Viņa pavisam mierīgi varēja izrēķināt to pati. Bet jautāja! Lai tikai būtu par ko runāt. Lai tikai attālinātu brīdi, kura dēļ viņa piesauca mani, kaut arī saprata, ka es nebūt to nevēlos.
Mēs pļāpājām par šo un to, un tad viņa tomēr izsacīja:
– Vai tu neieredzi mani?
– Kāpēc tu tā domā? – es teicu. – Edija taču vairs nav.
– Es viņu ļoti mīlēju.
– Es zinu. Bet ko var darīt, ja viss veidojas pavisam savādāk.
– Es gandrīz sajuku prātā.
– Es ticu. Nolādētā leikēmija!
– Tad tu neturi uz mani ļaunu prātu, ka es…
– Nē.
– Es Edi ļoti mīlēju.
– Es zinu.
Un tomēr es Liliānu ienīdu. Truli, kaut kur zemapziņā, ar tādu kā dzīvnieka instinktīvu naidu. Lai gan ar prātu sapratu, ka man nav taisnība, ka dzīve nevar apstāties tikai tāpēc, ka brāļuka vairs nav. Es zināju, cik ļoti Edijs mīlēja Liliānu, tomēr viņa nevarēja visu mūžu sērot pēc Eda, jo mūžs tikai viens. Un lai arī svešais tēviņš tagad guļ ar Liliānu un varbūt viņi pat ir laimīgi, bet Edijs nekad vairs tāds nebūs. Es sapratu, ka man nav taisnība, un tāpēc apvaldījos un nekā nesacīju, lai viņu nesāpinātu, kur viņa jau tā sāpes pārcietusi un varbūt bieži brāļuku atceras, un dažreiz varbūt redz arī sapnī. Un tomēr es viņu ienīdu, lai arī man nebija viņai ko piedot, jo viņa jau nekur nebija vainīga.
Bet ja nu viņai tas bija vajadzīgs, ;ai tā arī domā.
– Nu man jāiet, – es teicu. – Visu labu.
– Esi laimīgāks, – viņa nočukstēja, kad gāja projām.
Es neatbildēju.
Vilkos tikai tālāk uz priekšu un iegāju slimnīcas parkā. Tad alejā. Nokaisītā ar baltu smilti.
Bija nakts.
Spīdēja liels apaļš mēness, arī pavisam balts. Debesis bija tumši zilas, bez mākoņiem, taču zvaigznes nemanīja. Aleja stiepās bezgalībā, un koki ziedēja ziliem, mazliet violetiem ziediem. Starp kokiem rēgojās balti marmora postamenti, uz kuriem stāvēja skulptūras, dažas apdauzītas, citas pavisam veselas. Daudzi postamenti bija tukši.
Es jau šeit biju reiz bijis, zināju to, bet neatcerējos, kas būs tālāk. Sākās viss kā iepriekšējā reizē.
Gaiss bija dzestrs, svaigs un smaržīgs. Jutos viegli. Visapkārt bija kluss.
Dominēja baltā un zilā krāsa, kas mainījās dažādos toņos.