Devos uz priekšu. Soļus nejutu.
Krūmos ieraudzīju tuklu vīrieti ar neizteiksmīgu seju. Viņš savicināja rokas, bez mazākās piepūles pacēlās gaisā un piezemējās uz postamenta.
Sasprindzināju visus spēkus, kļuvu viegls kā puteklis un uzlidoju līdz koku ziedošajām lapotnēm.
Domas bija gaisīgas, nedaudz reiba galva.
Slīdēju pa aleju uz priekšu, kad pamanīju, ka varu lidot bez roku kustināšanas. Cauri lapotnēm garām virzījās melni ēku korpusi nomirušām acīm, līdz priekšā ieraudzīju spoži apgaismotu vairākstāvu ēku, kuras logos kustējās ēnas. Nemanāma gaisa strāva nesa mani līdz galam atvērtajās durvīs. Es ielidoju iekšā un nolaidos zemē.
Telpas sienas un griesti bija balti, bet grīda klāta ar sarkanām flīzēm.
Priekšā bija mazas durvis.
Nez kāpēc kļuva baisi.
Rokas un kājas pielija ar svinu.
Es it kā gribēju iet projām, taču pa mazajām durvīm iegāju sniegbaltā istabā.
Uz sienas, taustekļiem piesūcies, tupēja milzīgs taurenis. Dzeltenvioletzilais ķermenis bija sastindzis. Četri spārni viegli trīsēja. Viņa acis raudzījās baltajā sienā. Viņš klusu dziedāja.
Istabas kaktā rupji sanaglots zems koka galds, blakus krēsls. Uz galda atradās garš priekšmets, pārsegts ar palagu.
Es apsēdos.
Pastiepu roku un nosedzu palagu.
Aizvērtiem plakstiem tur gulēja mans brālis Edijs.
Viņš bija miris.
Es neraudāju, bet asaras pašas ritēja pa vaigiem.
Es pārsedzu Edija ķermenim palagu, kā tas bija, kad ienācu.
Piecēlos un gāju projām.
Milzīgā mēness diska gaismā zili violeto ziedu alejā lidinājās neskaitāmi cilvēki baltā. Tikai viņu vaibstus nevarēju saskatīt – it kā būtu sejās kāda izteiksme, it kā nebūtu. Tās visas likās vienādas.
Ieklīdu parkā.
Klusums… Čab lapas… Tukšās statujas postaments… Dūmakaina saule karājas žuburainajos zaros… Rudens mirst…
Pussagāzies, apsūnojis soliņš. Notrausu lapas un piemetos uz stūrīša.
– Beidz taču lasīt, – es nepacietīgs teicu.
– Tūlīt, tūlīt, puslapa, tad nodaļa beidzas.
(Diena no dienas garie slimnīcas gaiteņi, nedzīvā spuldžu gaisma, viena un tā pati palāta, ar nelielām izmaiņām vienas un tās pašas pelēkās, nomāktās sejas.)
Viņš aizvēra grāmatu un nolika blakus. Uzmanīgi paskatījās manī. No viņa sejas un kakla vēl nebija nozudis vasaras zeltainais iedegums.
– Vai tu… – es teicu.
– Nejautā, Īvo, – viņš pasmaidīja. – Cik tu jau liels izaudzis.
– Kad ārsti tevi izrakstīs? Mamma un paps tevi ļoti gaida. Arī es.
(Ir upes agrā rītā miglā tītas, un zaļojošas birzis, Gaujas krasts, un maigas lietus lāses pavasara pēcpusdienā, un vīna glāze, reibina kas divkārt. Un mūzika, un sejas mīļas. Skaists vakars kafejnīcā, sniegs, kas snieg aiz loga pārslām lielām, kad tiltam pāriet trokšņains ļaužu pulks…)
– Jā, drīz jāpošas mājup, – viņš teica.
– Un kā tu jūties?
– Labāk, brāļuk, labāk, – viņš no jauna pasmaidīja un noglauda man galvu.
(Balta operāciju zāle, balti cilvēki, balts brāļuks. Vienīgi gāzētā ūdens cilindrs pilns ar sarkanu sīrupu, kura līmenis pamazām plok.)
– Edij, ejam tūlīt mājās, – es stingrām lūpām čukstēju.
– Ejam gan, – viņš atteica.
– Bet tu nemaz necelies!
– Vai tad neredzi, ka es jau eju? Ka eju tev blakām?
– Ed! – es kliedzu. – Vai tu esi miris vai dzīvs?
– Kāpēc lai es būtu miris? Vai tad tu mani neredzi? Varbūt nedzirdi? Varbūt nejūti manas rokas pieskārienu?
Un viņš viegli uzsita man pa plecu, un es noglāstīju viņa roku.
– Bet citi…
– Kas mums daļas gar citiem? Es taču esmu tev blakus.
– Ed, tu nepametīsi mani?
– Nekad, brāļuk.
– Tu nāksi man līdzi?
– Iešu.
– Es saņemšu tavu roku un nelaidīšu vaļā. Un tā mēs iesim.
– Labi. Tikai tu nedrīkstēsi skatīties manī. Norunāts?
– Kādēļ gan?
– Nevaicā. Tikai apsoli.
– Jā, – es nočukstēju un satvēru brāļuka silto roku. – Apsolu.
Mēs piecēlāmies, sadevušies rokās, un gājām.
Iznācām no parka, šķērsojām Stučkas ielu, Kirova ielu. Nopētījām «Rīgas» un «Spartaka» šiltes, pagājām garām grāmatnīcām un nogriezāmies uz Ļeņina ielas. Pretējā pusē stāvēja miliciene ar svilpi. Mums pāri jāiet nebija. Lai svilpj vesela. Iegriezāmies sulu bodē un nopirkām sauso vīnu par 61 kapeiku glāzē. Tas bija riebīgi auksts. Pārgājām Dzirnavu ielai, garām baznīciņai, pāri Lāčplēša ielai. Mašīnu nebija, un mēs gājām pie sarkanās gaismas. Iegājām mākslas antikvariātā paskatīties. Daži akvareļi mums patika, bet ne tik ļoti, lai sāktu domāt par iespējām nopirkt.
Sākām gaidīt mājas trolejbusu. Kāds krupis ar diviem čemodāniem gandrīz ietriecās Freda albumā. Tik tikko paguvu kulīti paraut uz augšu.
Biju ļoti priecīgs, kad atkal satiku Diānu. Saule spīdēja jūrā kā sarkans ovāls lillā pūkās.
Mēs klaiņojām gar jūru.
Viņai mugurā bija melnā dermantīna mētelītis un galvā rūtaina berete.
No jūras uzdvesa vēsums, un es savā plānajā jakā nodrebinājos.
– Kā beidzās inventarizācija tavā galantērijas bodē? – es prasīju.
– Normāli, – viņa pasmējās. – Ina gan bija pārbijusies un divas reizes sajauca rēķinus.
– Ina jau vienmēr uztraucas par niekiem.
Es apņēmu viņas plecus.
– Tavs mētelis ir tikpat auksts kā vecai bruņurupucienei bruņas.
– Nabaga mazo bruņurupucīti, tu esi pavisam nosalis.
– Kamēr turu tevi apskautu. Mana sirds deg liesmās un silda no iekšienes, – iesmējos, jo viņa mani tik žēlīgi uzlūkoja, it kā es aukstumā jau beigtos nost.
– Nu, nu, – viņa brīdinoši novilka, – gribētu gan redzēt, kā tevi mīlestība sasildītu, ja tu nomestu kaut vai jaku.
– Tas nebūtu skaisti, – es teicu. – Jāko par to reiz sacerēja pantiņu.
Un tas pēkšņi izlikās tik jocīgi, ka mēs smējāmies vai bez elpas.
Bet, kad iegriezāmies kāpās, Diāna sacīja:
– Varbūt pantiņš nav nemaz tik jocīgs?
– Kas tad tur nopietns?
– Vai mēs līdzīgi nenēsājam bruņas? Un kad nometam tās… Iedod cigareti.
Viņa aizsmēķēja un tūlīt nosvieda.
Pielieca manu galvu, tad saņēma rokās un pieglauda savam vaigam.
Es noskūpstīju viņu, bet viņa neatbildēja, tikai nočukstēja:
– Īvo, man bail.
– No kā? Es esmu tev blakus.
– Es nezinu…
Glāstīju viņas tumšos matus, kurus nu jau pazinu tikpat kā savējos.
– Mums kopā ir labi, vai ne? – viņa nočukstēja.
– Kādēļ tu jautā? Vai tad nezini?
– Pasaki vēlreiz.
– Mums kopā ir labi.
– Tu mani mīli?
– Es tevi mīlu. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.
– Tā ir labi, – viņa teica.
– Kaut kas noticis?
– Nē, nē…
– Tad jau nav vērts uztraukties.
– Es zinu.
– Es tevi mīlu, mīlu.
– Man tomēr bail, Īvo.
– Kas var notikt, ja es tevi mīlu, mīlu, mīlu, un tu mīli, mīli, mīli mani?
Viņa neatbildēja, tikai skūpstīja manu seju, skūpstīja tā, it kā man tūlīt jādodas karā un mēs nekad vairs neredzēsimies.
Nozvanījos par velti gandrīz nedēļu.
Nav, nav, izgājusi, tūlīt būs, nupat bija, nav, nav.
Beidzot aizdrāzos uz galantērijas veikalu neilgi pirms tā slēgšanas.