Mēs ar Frediju stūrējām tieši uz kaktu, kur dūmu mākoņos starp divām dāmām omulīgi sēdēja Harijs. Tas bija vidēja auguma plecīgs čalis ar sarkanīgiem matiem, apvilcis arī sarkanu džemperi. Viņam jau bija divdesmit astoņi gadi, un, kad viņš pasmaidīja, iemirdzējās divi zelta zobi. Pie tā vainīgi viņa mati. Skolā viņu, šad tad nokaitināt gribēdami saukājuši par «Jeruzalemes dedzinātāju». Tad nu reiz Harijam tas apnicis, un viņš sakāvies ar diviem, kuri tad tos zobus izbirdinājuši. Tiesa, Harijs parādā nebija palicis. Pirmajam gan viņš izsitis tikai vienu zobu, toties otrajam ievilcis pa aci tā, ka tas vēl šodien spiests valkāt brilles. Ar Hariju nav nekādi joki. Protams, ne jau mums. Mēs ar Hariju esam draugi. Ar Hariju varēja justies pavisam brīvi, un to gadu starpību nemaz nemanīja. Tomēr ar viņu bija jābūt uzmanīgam, jo viņš bija ļoti gudrs. Citreiz viņš spēja ielīst tevī tā, it kā būtu telepāts. Tas viņam sagādāja prieku. Protams, izmēģinājuma trusītim prieka bija maz. Bet citās reizēs, izņemot šīs, viņš bija lielisks čalis. Vispār viņš manī atstājis dziļu iespaidu.
Mūs ieraudzījis, Harijs bija patiesi priecīgs
– O, vecie zēni ierodas vienmēr, kad tiek nepacietīgi gaidīti. Īvo, es tevi neesmu redzējis veselu mūžību!
– Es biju slims, Harij.
– Ko nu joko, – Harijs smējās. – Tu nemaz neizskaties pēc tāda, kas varētu kādreiz saslimt.
– Un tomēr, Harij, es biju slims.
– Sēdieties, zēni, – sacīja viena no abām Harija dāmām.
Neuzkrītoši es viņas nopētīju. Un taisni jābrīnās: viņas man šķita ļoti līdzīgas. Jābrīnās tāpēc, ka nekā kopīga viņām nebija, tikai gadi divdesmit pieci un pārbagātā kosmētika. Vienai mati tumši, otrai blondi, pavisam atšķirīgi kostīmi, un sejas pat cilvēks ar redzes traucējumiem neatzītu par kaut cik identiskām. Un tomēr viņas bija tik ļoti līdzīgas! Nu kaut kas dumjš! Pat balss vienai zema, bet otrai kā zvaniņš.
– Nu ko tad mēs lai citu darām? – atteica Fredijs uz blondās piedāvājumu un iegāza savu būdu krēslā iepretī trijotnei. Es novietojos viņam blakus.
Blondā bija tā nekas.
– Kā sviežas, Harij? – Fredijs ierīkojās ērtāk un izstiepa kājas visā garumā, nosmērēdams man kurpi, taču es nekā neteicu, jo viņš nekad neskatās, kur bāž savus garos kātus, un varat viņam aizrādīt vai tūkstoš reižu, šajā ziņā jūs no viņa cilvēku nekad neiztaisīsiet.
– Ja es ko solu, – sacīja Harijs, – tad tas nav laika biroja solījums. Tas ir pat vēl drošāk nekā bankā.
Viņš izvilka no pagaldes pamatīgu cūkādas portfeli ar masīvu sudraba monogrammu stūrī un atvēra, kad pienāca oficiante un nolika uz galda puslitru balzama karafē un trīs glāzītes. Harijs kā jau saimnieks pasvieda gaisā divus pirkstus un pamāja uz mums. Oficiante savukārt pamāja un aizgāja, bet Harijs uzmeta Fredija priekšā vīstokli. Tur bija kanādiešu «Wrangler» džinsi. Es neteikšu, ka būtu sajūsmā, bet tie bija labi.
– Kā jums patīk? – vaicāja blondā, bet Fredijs, pirkumu pētīdams, to nemaz nedzirdēja.
– Tā nekas, – es atbildēju viņa vietā.
– Vispār ar tik sīkām lietām vairs nekrāmējos, teica Harijs, – bet draugiem jāizpalīdz, vai ne?
Tā jau ir. Esmu pārliecināts, ka viņš Fredijam uzprasīs tikai kādu «cēneri» pa virsu paša ieguldītajai summai. Viņš pelnīja pietiekami daudz, lai nevilktu draugiem ārā pēdējo kapeiku. Galu galā mēs viņu pazīstam jau kopš pašas bērnības (protams, mūsu). Līdz devītajai klasei es dzīvoju vienā mājā ar Hariju un Jāko. Tad es pārcēlos uz kooperatīvo dzīvokli, bet Jāko joprojām dzīvo ne tikai vienā mājā ar Hariju, bet pat vienā gaitenī.
Oficiante atnesa vēl divas špicglāzītes. Harijs negaidīja kafiju un iepilināja.
– Pirkums jāapslaka, – viņš smējās. Viņš jau bija krietni iemetis, tās abas arī. – Citādi tev džinsi saplīsīs pirmajā nedēļā.
– Šitie neplīsīs, – teica Fredijs.
– Tad kādā tumšā stūrī tev tos novilks.
– Neesmu dzirdējis, ka kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis.
– Vai tev patiktu iet pliku dibenu uz mājām? – rēca Harijs.
– Siltā laikā varētu, – sacīju es, un Fredijs dusmīgi palūrēja.
– Nepierunājiet nelaimi, – pajokoja melnmatainā. – Labāk pacelsim!
Mēs iedzērām, un pēc minūtes es jutos jau omulīgāk.
– Vai tu nevari dabūt vēl vienus tādus džinsus? – prasīja Fredijs.
– Kam vajag?
– Apsolīju vienam sagādāt. Tu viņu nepazīsti.
Nē, nē un vēlreiz nē. Harijs nepazīstot nekādus nepazīstamus čaļus. Man un Fredijam – lūdzu. Kaut kādiem čaļiem ne, turklāt viņš jau teicis, ka ar sīkumiem vairs nekrāmējoties.
– Ar kādiem «lielumiem» tad tu krāmējies? – es prasīju.
– Īvo, Īvo, neprasi. Saruna par šo jautājumu izbeigta.
Ja izbeigta, tad izbeigta, kas man. Fredijs pagrūda Harijam pa galdapakšu naudu, kurš to iebāza kabatā nepārskaitījis, viņš zināja, ka mēs nekad neblēdīsimies.
– Tagad tava kārta ieliet, – Harijs man teica. – Neliec taču Marikai garlaikoties.
Tā bija tumšmatainā.
Es salaistīju glāzītēs un Marikai, lai viņai nebūtu garlaicīgi, pārlēju pāri malām. Protams, ne jau tīšām.
– Un kā jums abiem sviežas pa dzīvi? – jautāja Harijs.
Blondā piegrūda viņam, un Harijs pieliecās, atbalstījās uz elkoņiem uz galda. Sievietes aiz viņa muguras sāka par kaut ko pļāpāt. Skaidrs, vai nu viņām interesēja, kā svešiem cilvēkiem iet pa dzīvi.
– Kā mums klājas? – garlaikots novilka Fredijs. – Viens un tas pats dienu no dienas. Viens un tas pats. Un tā līdz vasarai un vēl viens gads. Vai tā ir dzīve?
Mēs iedzērām.
– Fred, tu runā kā tāds sešdesmitgadīgs vecis, – smējās Harijs. Viņš vispār šodien bija ļoti jautrs. – Jūsu īstā dzīve tikai sāksies. Bet dzīvot vajag prast, vecie zēni. Skolās to, protams, nemāca. To mēs iemācāmies eksistējot.
Un viņš sāka klāstīt savas dzīves filozofiju. Tik gudri ar mums viņš vēl nekad nebija runājis.
Galvenās viņa tēzes bija:
– Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Nedari ļaunu citiem, un tie nedarīs ļaunu tev. Un galvenais – pieņem Lielo pasauli tādu, kāda tā ir. Piemērojies tai un nevis centies to piemērot sev. Bet sev piemēro Mazo cilvēku pasauli, un tu pacelsies pāri vairumam ļaužu. Jums šķiet, ka dzīve ir pilna pretrunu?
– Nu jā!
– Tas ne tikai šķiet, bet tā arī ir. Un neklausieties, ka jums viss šodien nolikts priekšā: ejiet, ņemiet un tā tālāk kā trusīši pēc zāles būrī. Nekas nenāk par brīvu, par pliku paldies. Katrs stāv pats par sevi pret naidīgu, pretrunīgu pasauli. Bet gudrais nemetas cīņā pret to kā Aleksandrs ar Gordija mezglu – atrisināt visu līdz galam. Gudrais tiek galā ar pretrunām, bez kuru atrisināšanas nevar dzīvot, un tad atrisina vēl vienu, kas nepieciešama, lai viņam rastos iespēja dzīvot labi. Un atcerieties – atrisināt pretrunas nenozīmē nonākt pie patiesības. Tas nozīmē nonākt pie subjektīva, egoistiska labuma.
Es nezināju, ko domāt par Harija atziņām. Likās, viņš dzīvoja atbilstoši savai filozofijai un nedzīvoja slikti. Taču… Es nezinu, kā to labāk pateikt… man šķiet… tā tomēr nav īsti labi… Varbūt, kad man būs divdesmit astoņi, es domāšu savādāk.