Spārdīju nomirušās lapas, soļoju šurpu turpu pa parka celiņiem zem zilām, zilām rudens debesīm un spožas, spožas rudens saules.
Bez desmit sešos pircējus vairs bodē nelaida.
Četras pāri sešiem durvis atvērās un iznāca Diāna ar kādu draudzeni, ko es nepazinu, lai gan daudzas pārdevējas labi pazinu.
Es neredzami viņām sekoju.
Viņas iegāja kafejnīcā, un kādas pārdesmit minūtes es nīku, kamēr atkal varēju klīst nopakaļis kā slepenpolicists.
Beidzot viņas izšķīrās.
Es pagaidīju, līdz tā otra pavisam aiztinas, pārskrēju pāri ielai, satvēru Diānu no aizmugures ap pleciem un laimīgs nočukstēju:
– Labdien, mana skaistā!
Viņas mati smaržoja pēc zemenēm.
Viņa satrūkusies atskatījās un, mani ieraudzījusi, jutās it kā apjukusi, vismaz mirkli man tā likās, tad pasmaidīja, vaigos savilkās bedrītes, un es viegli viņu noskūpstīju uz vaiga.
– Kā tu mani nobaidīji!
– Tas tāpēc, ka tevi nekad nevar sazvanīt.
– Slikti esi zvanījis.
– Ko tu! Katru dienu vairākas reizes. Biju jau nobijies, ka tavas darba biedrenes kļūs dusmīgas.
Viņa paraustīja plecus.
– Atļauj! – es izņēmu viņai no rokas somu. – kurp tu ej?
– Uz māju. Pēc tam pie šuvējas.
– Vai drīkstu tevi pavadīt?
– Vispār… labāk gan ne, Īvo, – viņa nez kāpēc sastomījās. – Viņai nepatīk, ka ved līdzi svešus.
– Es tak viņu neapēdīšu!
Diāna iesmējās un papurināja galvu.
– Viņa ir pavisam dīvains cilvēks.
– Tad kāpēc tu pie tādas ej?
– Viņa šuj ļoti labi.
– Un tu nevarētu šodien tur nebraukt?
– Es apsolīju, – viņa kodīja lūpas un tad steigšus izsacīja: – Bet tu varētu pavadīt mani līdz mājai.
Mēs iegājām Diānas istabā.
Telpa tāda pati kā ceriņu ziedēšanas laikā. Lielas vāzes uz galda un grīdas, tikai ceriņu vietā apsārtušas, nodzeltējušas kļavu un bērzu lapas. Smaržoja kā birzī.
Es iemetos vecajā šūpuļkrēslā un krietni iešūpojos.
Viņa bija klusa un nerunīga.
– Kas tomēr noticis? – es prasīju. – Pasaki skaidri un gaiši.
– Nekas, – viņa atteica.
– Šodien tu izskaties tieši tāda pati, kādu tevi ieraudzīju pirmo reizi.
– Kāpēc? – viņa pasmaidīja un apsēdās man uz ceļiem.
Vecais krēsls draudoši nočīkstēja, bet es to neņēmu galvā un iešūpojos vēlreiz.
Apliku viņai rokas un teicu:
– Man jāpasaka tev kaut kas ļoti svarīgs. Tikai apsoli, ka nepiecelsies, kamēr nebūšu beidzis.
– jā. Es apsolu, – viņa bērnišķīgi novilka. – Klausīšos tevī kaut vai līdz rītam.
– Nekas neiznāks! Tev jāiet pie šuvējas.
– Tas atkarīgs no taviem vārdiem.
Mēs šūpojāmies, krēsls čīkstēja, rūgteni dvesmoja vīstošās lapas, un es jau taisījos izstāstīt viņai visu. Par mūsu attiecībām, par precēšanos utt.
Bet tad pēkšņi pārdomāju. Ar sesto prātu sajutu, ka šodien to labāk nepieminēt. Runāt tad, kkad abi jutīsimies noskaņoti vienā vilnī.
Es viņu noskūpstīju un teicu:
– Es gribu tevi mīlēt un gribu, lai tu mīlētu mani.
– Es mīlēšu tevi vienmēr, – viņa sacīja.
Vēja brāzma ielidoja puskailajā ceriņu krūmā aiz loga un sašūpoja zarus. Rietošās saules stari kā mazas vāverītes lēkāja pa grīdu un dīvānu. Loga kreisā puse atsprāga līdz galam. Baltie aizkari noplīvoja vējā. Istabā ieplūda spirgta dvesma.
Es pamāju, kur aizkari plīvoja vējā.
– Paraugies, Diān. Arī sensen atpakaļ vējš atrāva logu un vāze, kas stāvēja uz palodzes, apgāzās. Tu paguvi to satvert, tomēr vāzes mala atsitās pret galdu un nolūza. Tu stāvēji ūdens peļķē, ceriņi gulēja pie kājām, bet tu tikai smējies un smējies, līdz smieties sāku arī es.
– Tagad vāzi vairs neliek uz loga.
– Labā, ja tu zinātu, cik ļoti tevi mīlu…
– Arī es…
Tad sacīja:
– Ārdurvis palika vaļā. Domāju, ka mēs tikai uz īsu brīdi.
– Es gan tā nedomāju, – pasmējos, – kaut gan tev to neteicu.
– Uzgaidi mazliet.
Viņa izslīdēja laukā, klusu pievērdama durvis.
Es aizvilku logam aizkarus. Tie pilnīgi nesakļāvās un palika sprauga, pa kuru saule spīdēja uz dīvāna. Noģērbos un drēbes iesviedu šūpuļkrēslā, palīdu zem segas.
Noglāstīju saules staru. Roka sajuta siltumu. Nez kāpēc pasmaidīju un pagriezos pret durvīm.
Ienāca Diāna. Viņai bija basas kājas.
– Kurpes skaļi klaudz, – viņa teica, – bet visapkārt kluss, kluss.
Viņa ģērbās.
Es atspiedu galvu rokā un raudzījos viņā.
– Neskaties manī tā, – viņa negaidīti teica. – Pagriezies pret sienu.
– Kāpēc? – es izbrīnījies vaicāju.
– Neskaties!
– Kādēļ gan?
– Es tevi lūdzu.
– Labi. Aizvēršu acis.
– Pagriezies pret sienu! – Viņa asi iesaucās. – Tu dzirdēji?!
Es pagriezu galvu sānis un pievēru acis.
– Labi. Es vairs neskatos. Tu esi skaista.
Viņa neatbildēja. Pienāca un apsēdās uz dīvāna.
– Vai nu drīkst?
– Nē, – viņa teica.
– Kāpēc?
– Izbeidz. Izbeidz!
Viņa atgūlās blakus.
Mēs gulējām, nepieskardamies viens otram.
Mājai pārlidoja lidmašīna. Es atvēru acis. Istabā iemaldījies zeltaini raibs kukainis rāpoja pa saules staru, izeju meklēdams. Tālumā ducināja pēdējais pērkons. Rūgtajā vītuma aromātā reiba galva.
Grimstošās saules stars uzslīdēja gravīrai, kurā zvejnieki vilka laivu ezera krastā un uz klints slējās pils.
Tupēju savā istabā un grozīju radio skalu. Tā slīdēja no vienas pilsētas uz otru. Dažādās valodās zibēja balsis un mūzikas skaņas. Tīri šausmas metas, cik tomēr pasaulē daudz cilvēku, kuri viens otru nesaprot.
Atstāju skanam Romu. Dziedāja itāliski. Man patīk klausīties dziesmas, kuru vārdus nesaprotu. Es varu iedomāties, ka dzied tieši par to, ko iedomājos. Angliski klausīties es nevarēju, Diāna atkal franciski. Viņa franču valodu bija mācījusies vidusskolā un prata tīri labi. Taisni apskaužami, kāds dažiem cilvēkiem ķēriens uz valodām. Bet zinu arī vienu čali, kurš beidzis augstskolu, bet angliski prot sliktāk par mani, kaut arī es šai ziņā nebūt neesmu spīdeklis.
Sasviedu portfelī grāmatas nākamajai dienai un izgāju gaitenī piezvanīt Diānai uz darbu.
Beidzot arī mums bija ievilkts telefons, bet numuru daudzi vēl nezināja un zvani skanēja pavisam maz. Jāko gan centās ieskaidrot, lai numuru dodot pavisam retiem, jo savādāk no zvanīšanas nebūšot kur glābties. Taču man taisni patiktu, ja zvanītu daudz. Ja jau man vēstules raksta tik maz, tad lai vismaz zvana bieži.
Uzgriezu numuru. Kāds pacēla klausuli.
Es dzirdēju viņas balsi.
– Diān! Sveiki!
– Tu, Īvo?
– Nu kas tad cits? – es priecīgs teicu. – Zvanu veselu mūžību, bet tevis nekad nav uz vietas.
– Man ļoti daudz darba.
– Tas tak tīrais grēks – likt sievietēm tik daudz strādāt.
– Mūsu nodaļā viena saslimusi.
– Kad mēs varētu saskrieties? Rīt tu esi brīva?
– Kur nu brīva. Rīt man jāstrādā.
– Bet vakarā?
– Es nezinu… Un tev taču arī jāmācās. Galvenais tagad pabeigt vidusskolu.
– Sīkums.
– Par rītdienu man šodien grūti pateikt, – viņa beidzot teica. – Piezvani rīt uz darbu.
– Tu būsi noteikti?
– Jā.
– Es simtprocentīgi piezvanīšu. Tā ap desmitiem, labi? No skolas.
– Jā… Īvo…
Sauss klikšķis, un klausulē īsi pīkstieni, pīkstieni, pīkstieni…
Nometu klausuli.
Zināju, ka viņai šad tad uznāk depresija.