Todien es laidu uz klubu. Kā par brīnumu Diānai beidzot bija izgadījies brīvs vakars, un mēs gāzāmies uz tančiem.
Uzrāvu strīpainās bikses un džemperi, kad manā istabā ieskatījās mutere.
– Vai rīt tev uz skolu nav jāiet?
– Ir ir, ir ir!
– Un stundas jāgatavo nav?
– Ir ir, ir ir!
– Un tu nemācīsies?
– Ne nē, ne nē!
– Kāpēc?
– Tāpēc, tāpēc!
– Vai tu vari runāt saprotamāk?
– Ja jā, ja jā!
– Man vairs nepatīk tavs dzīves veids.
– Par to absolūti nav jāuztraucas. Viss ir okei!
– Bet uz rītdienu uzdoto taču tu nebūsi sagatavojis?
– Kādu reizi var arī nemācīties. Un es jau tā mācos par daudz. Zinu vienu studentu no politehniskā, kurš otrā kursā nokļuva trakomājā, jo bija pārmācījies matemātiku.
Viņa nogrozīja galvu un aizvēra durvis.
Kāpēc jāuztraucas? Viss taču okei.
Kad gāju projām, mutere iebāza man kabatā trīs rubļus.
– Paldies! – es priecīgs uzsaucu. – Kad sākšu strādāt, atdošu!
– Cikos tu atgriezīsies?
– Es nezinu. Droši vien ap divpadsmitiem.
– Centies neaizkavēties. Vai mazums tagad dzird visādas briesmu lietas?
– Labi. Ja kas, piezvanīšu.
Un izspruku pa durvīm, trolejbusā iekšā, vilcienā, un biju klāt.
Mums apkārt trakoja skaņu, krāsu un cilvēku jūklis. Piepeši mūzika aprāvās, un saprāta dvesma pārslīdēja zālei.
Biju aizkusis un laimīgs. Vadīju Diānu laukā no burzmas.
– Cik labi – kļūst vēsāks, – viņa atviegloti uzelpoja.
– Tu nesaaukstēsies? – es norūpējies vaicāju.
– Nē, – viņa papurināja galvu.
Atskanēja bungu rīboņa, un kāds iekliedza mikrofonā:
– Un tagad – dāmas lūdz kavalierus!
– Šoreiz atpūtīsimies, Īvo, vai ne? – viņa nogurusi palūdza.
– To taču nosaki tu. Man jau uzlūgt neklājas.
Sāka spēlēt lēna mūzika, un es pamanīju, ka pie mums spraucas mana klases biedrene Paula. Mūždien es uzskrienu pazīstamiem, kad vismazāk to vēlos.
– Lūdzu, Īvo! – čūska pasmaidīja, laikam domādama, ka esmu visu aizmirsis. Bet tādas lietas tik ātri neaizmirstas vis. Un neuzkrītoši nopētīja Diānu.
Es biju spiests kā zirgs smaidā atgriezt visus savus trīsdesmit divus zobus un iet dejot.
– Un kā tev klājas pašreiz, Īvo? – viņa jautāja. – Kaut arī vienā klasē, tik maz iznāk parunāties.
– Slikti, Paulīt, slikti. Pašreiz man iet slikti.
– Ak tad tā, – viņa novilka, apaļās acis bolīdama.
Varu derēt, ka viņa nekā nesaprata.
Bet es zināju, ka saprast viņai jau nebija galvenais. Galvenais bija šausmīgā vēlēšanās rīt skolā pastāstīt, kā deju zālē satikusi Bergu un ar ko viņš bijis kopā, kā Paula dejojusi ar viņam kā viņš sūdzējies, ka viņam iet slikti. Melot viņa nemelos, bet faktus sakārtos tā, līdz visi domās, ka esmu grēku nožēlnieks, kas krata sirdi Paulai un grib samierināties ar tiem, kas tai nelaimīgajā sapulcē pērn bijuši pret mani un maniem draugiem. Paula tā izdarīs. Es viņu pietiekami labi pazīstu.
– Un kāpēc tad tev klājas slikti? – viņa tomēr prasīja.
– Es pats nezinu, Paulīt. Iet slikti, un viss. Tā ir pārāk gara runāšana. Un kā dzīvojas tev šai pasaulē?
Ak vai, nu sākās runas plūdi, jo mēli kulstīt jāmāca viņa nebija. Un Paula tarkšķēja un tarkšķēja, un piepeši es sajutu, cik mani tas viss garlaiko. Viņas sīkās rūpes un prieki man bija zeme, kas palikusi aiz muguras kā ceļotājam, kurš pārcēlies pāri upei. Pat nesapratu, kāpēc nupat uztraucos, ko viņa stāstīs par mani klasē.
Nopriecājos, ka deja beidzās, jo biju džentlmenis un pārtraukt dāmas runas plūdus nevarēju, kaut arī ne tik liels džentlmenis, lai uzskatītu par nepieciešamu atlūgt viņu uz nākamo deju.
Steidzos atpakaļ un nobālu. Diāna runājās ar kādu vīrieti lāsumainā uzvalkā un smirdīgas krāsas šlipsē, melnām ūsiņām un gludi nolaizītiem gariem matiem. Nezinu, kāpēc es nobālēju, jo katrs tak var sastapt paziņas arī deju zālē, zinu tikai, ka nobālēju.
Viņi mani neredzēja, un es klusām, elpu aizturējis, pieslīdēju viņiem aizmugurē. Mūzika nespēlēja, un cauri balsu čaloņai izdzirdēju vārdus, kas mani graizīja kā ar nazi, kaut gan tas ir stulbi, kā ar nazi.
Es stāvēju un klausījos. Biju spējīgs tikai klausīties. Par ko viņi bija runājuši, es jau nezināju, tikai dzirdēju, kā viņa pārmetoši teica:
– Kāpēc tu tomēr atnāci, Int…
– Reiz tam jādara gals.
– Tikai šovakar ne… Es visu nokārtošu pati.
– Tev tas velkas pārāk ilgi… vai drīkstēšu tevi lūgt uz nākamo deju?
– Nē, – viņa teica. – Nē. Es taču tev teicu, ka esmu ar Īvo.
– Nu, lūk.
– Uzreiz es nevaru… pateikt viņam.
– Tad es to izdarīšu pats.
– Nē!
– Tev jāsaprot, ka sen jau tam vajadzēja darīt galu. Tā būtu labāk gan viņam, gan mums… Ko tu puikam velti sagrozi galvu.
– Nedusmojies, Int, – viņa lūdzoši teica. – Es nevaru tā, pēkšņi…
– Velns lai parauj! Man apnicis, ka tu pinies ar viņu kā…
– Tu nesapratīsi. Tu nezini, ko tas nozīmē…
– Pēdējais laiks viņam saprast, ka dzīve nav reizrēķins skolas burtnīcas aizmugurē.
– Int…
– Diān… Mēs labi pazīstam viens otru. Es zinu, kā dzīvē gājis tev, tu labi zini, kā man. Mums savstarpēji nav ko pārmest. Pagātnei mēs pārvilkām svītru un norakstījām uz visiem laikiem. Bet tagadne rada šaubas, vai svītra tiešām pārvilkta. Beigu beigās mums taču vairs nav «padsmit». Ja tu, protams, esi domājusi to nopietni.
Viņa piegrūda plecu vīrietim tāpat kā citas reizes man, kad gribēja pārliecināt, un kaut ko teica, bet es to nedzirdēju.
Mana sirds bija apstājusies.
Saklausīju vēl dažas saraustītas frāzes, ko sacīja vīrietis.
– … man ļoti nepatīkami… pateikšu. Īvo pats… tieši starp tevi un Īvo… jāskatās dzīvei acīs… nav rožu lauks…
Atkal šis banālais aforisms, kā to nosauca Entonijs, vajāja mani un pēkšņi bija ieguvis dziļu jēgu.
«Dzīve nav rožu dārzs, dzīve ir ateja, kur cilvēki cīnās par vietām uz podiem.»
Skan piedauzīgi, bet pareizi.
Ierēcās mūzika, vīrietis atskatījās un ieraudzīja mani, kaut ko sacīja Diānai, viņas roka satvēra šā elkoni, bet viņš saudzīgi atbrīvojās.
Vīrietis man pamāja ar roku un uzsauca. Es nedzirdēju, kaut arī stāvēju pavisam tuvu.
Es skatījos Diānā, un viņa skatījās manī, bet mūsu acis nekādi nesastapās.
Vīrietis piespraucās man klāt un pasmaidījis sacīja:
– Sveiki, jaunais cilvēk!
– Čau… – es teicu.
– Vai esi krietni ierāvis? – viņš uzmundrinoši sacīja. – Tu izskaties pavisam bāls.
Es kaut ko atbildēju, arī mēģināju pasmaidīt, bet viņš teica, ka mums jāaprunājoties.
Man sviedri lija aumaļām, un jutu, ka seja kļuvusi stinga, it kā būtu iešpricēts novokaīns.
Mēs izgājām laukā, kļuva vēss, un es daudzmaz atjēdzos. Gājām pie soliņa, kas atradās krūmos. Pareizāk sacīt, ka vīrietis gāja pa priekšu, bet es vilkos nopakaļ. Ar katru soli spēki pieauga. Laikam bija uznācis kaut kāds stress, kas pamazām atkāpās.
– Tu pats esi piedzēries, – es teicu.
– Nē, – viņš sacīja.
– Es neesmu dzēris ne lāsītes.
– Ticu.
Viņš atkrita solā.
Es paliku stāvam.
– Sēdies, – viņš teica.
– Negribu.
– Kā vēlies.
Viņš pārmeta vienu kāju otrai, izvilka cigaretes un piedāvāja.
Es neņēmu.
Viņš aizsmēķēja.
Debesis bija tumšas. Mākoņu driskas peldēja debesīs. Cēlās vējš. Šur tur nakts tumsā pazibēja zvaigznes.