– Īvo! – viņš teica.
– Ko?
– Īvo, man ļoti nepatīkami, ka…
– Liec viņu mierā! Es tevi lūdzu, liec viņu mierā!
– Man tev jāsaka…
– Liec viņu mierā!
– Esi prātīgs. Tev jāsaprot, ka jūs abi…
– Vācies pie velna!
– Tev septiņpadsmit, bet viņai…
– Astoņpadsmit man jau, – izgrūdu.
– Nu labi. Astoņpadsmit.
– Tu viņu nemīli!
– Nerunā muļķības, lūdzu. Vēlāk pats sapratīsi, ka tā ir bijis vislabāk. Tev viņa…
– Liec viņu mierā! – es kalu vienu un to pašu. – liec viņu mierā!
Vīrietim cigarete bija nodzisusi. Viņš izņēma šķiltavas, bet vējš vairākas reizes nopūta liesmiņu, pirms izdevās aizsmēķēt. Viņš dziļi vilka dūmus, es stāvēju un skatījos. Tad viņš teica:
– Ja nu tu gribi zināt, tad varu pateikt. Mēs ar Diānu PRECAMIES. Aizmirstot visu, kas bijis līdz šim.
– Tu melo!
Sarkana uguntiņa urbās viņa cigaretē. Tā dedzināja bez žēlastības. Aiz muguras palika pelnu lauks.
– Tu esi lops! – es trīcošā balsī sacīju. – Tu paspēlēsies ar viņu un pametīsi. Tu uztaisīsi bērnu un viņu pametīsi. Pat alimentus tu nemaksāsi. Tu uztaisīsi bērnus un kādu dienu viņu pametīsi. Tu tāds esi! Bet viņa nav tāda kā citas, to es tev pasaku, velns zina, kā tevi sauc, un vēl es pasaku, ka tu esi nelietis. Viņa tevi tagad varbūt mīl, jo tu esi sagrozījis viņai galvu, un viņa nezina, kāds tu esi patiesībā, bet viņu tu nekad nemīlēsi. Atstāj viņu, lūdzu, lūdzu… nu lūdzu, lūdzu… atstāj viņu…
– Tu gvelz beidzamās muļķības. Mēs ar Diānu iepazināmies, kad viņa bija tavā vecumā. Tagad, kaut arī pavēlāk, esam sapratuši, ka vienmēr esam mīlējuši viens otru… Nezinu, kāpēc tev to stāstu, jo beigu beigās – kas tev par daļu! Varbūt vienīgi tāpēc, lai viss… kas bijis… liktos tev mazāk sāpīgi… Mēs ar Diānu esam vairāk pieredzējuši nekā tu, zinām, kas un kā ir dzīvē… Es saprotu, tev sāp… Bet ar laiku tas pāries, un tu aizmirsīsi, ka kādreiz esi mīlējis tādu Diānu.
– Tu esi cūka, cūka, tu, smirdīgs cūka ar smirdīgu šlipsi, – es gandrīz aiz niknuma raudāju. – Nosprāgsti, suns, nolādētais!
Viņš cēlās kājās, un es gāzu. Viņš laikam to nebija gaidījis. Viņš bija stiprāks par mani. Bet izmisuma naids deva manai rokai spēku, un acumirkli vēlāk viņš nolidoja atpakaļ uz sola.
Mēness uzspļāva gaismu kraupainajam sunim.
Viņš pieslējās un pārvilka plaukstu mutei. No pārsistajām lūpām sūcās asinis.
– Īvo, tā nevajadzēja, – viņš dīvainā balsī teica.
Es situ atkal, taču acīs satumsa un iegrimu pavisam melnā tumsā, kurā zvaigznes un mēness nespīdēja. Tad sekoja atmošanās. Trūdošas lapas pie manas sejas. Izspļāvu kaut ko sāļu un uzvilkos sēdus.
Vīrietis sēdēja uz soliņa.
– Skat' tik! Vilcēnam aug zobi. Es domāju, ka tu proti izturēties pieklājīgāk, nerunājot jau nemaz par tavu lielo mutes palaišanu, – vīrietis teica un nožagojās. Aizsmēķēja jaunu cigareti. – Un nu par Diānu. Tu viņu aizmirsīsi un aizmirsīsi pavisam. It kā tādas nemaz nebūtu bijis. It nekad. Aizmirsīsi uz visiem laikiem. Saprati? Un tad mēs paliksim draugi un abi arī aizmirsīsim šo draņķīgo vakaru. Norunāts?
– Draugi… Kādi draugi…
Es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.
Viņš šķībi pasmējās.
– Vai tad tu, muļķi, neapjēdz, ka tas, kas starp jums bijis, mūsdienās… Pieļauju, ka tu domā pavisam savādāk. Ka tavā uztverē viss ir citādi. Varbūt pats esmu kādreiz bijis tikpat dumjš, bet tas neko negroza.
– Atstāj viņu mierā, tu dzirdi?
– Viens un tas pats. Kā tev neapnīk? Laikam loģiska domāšana nav tava stiprā puse.
– Suns, kraupainais suns, – es teicu. – Kaut tu nosprāgtu, sūds tāds!
Vīrietis nosvieda cigareti un piecēlās, spēra soli uz priekšu. Es momentāni biju augšā un atlēcu atpakaļ. Viņš metās man klāt un sita no visa spēka. Es izvairījos, taču tūlīt sekoja nākamais sitiens. Pieliecos un atvēzējos, bet kāja aizķērās aiz kaut kādām sasodītām krūmu saknēm, un es atmuguriski nokritu.
Vīrietis pieliecās, un es ietriecu viņam sejā dūri.
Viņš iespēra man pa sāniem, bet, kad spēra otrreiz, man izdevās nogrābt viņa kāju, un viņš uzgāzās man virsū. Saķērušies vārtījāmies pa celiņu, naidā sēkdami un sizdami viens otram mežonīgā niknumā.
Tad atjēdzos.
Gulēju uz celiņa.
Lietais mēness un spožās zvaigznes apspīdēja novārtītās drēbes, kas sedza manu līķi.
Sāpēja visas malas. Tas draņķis bija pamatīgi mani piedauzījis. Bet pats arī dabūja krietni.
Es pieslējos kājās un atkritu uz sola.
Tad vilkos atpakaļ. Tik daudz vēl sajēdzu, ka jāiet uz garderobi. Gāju kā murgainā sapnī.
Kaut kādas sejas gaišā telpā. Pazibēja Paula un Janka no paralēlklases. Kas ar mani esot noticis? Nu es atcerējos visu, ne tikai kautiņu, un tik vien spēju kā izņemt garderobes numuriņu un iedot Paulai. Vīdēja cilvēku ziņkārīgie skatieni, jo laikam man vairs nebija seja, bet purns. Janka pavilka mani nišā. Kas tie esot bijuši, viņš runāja, kas tie esot bijuši, lai parādot, lai tikai parādot, viņam te pazīstamu čaļu vesels bars, viņi izdarīšot visu, kas nākas, visu veikšot godam. Edij, brāļuk, sapampušām lūpām es teicu un piespiedu pieri viņa plecam, Ed, ar to nebūs līdzēts, ja nu vienīgi viņu nosistu, bet domāju, ka arī tad nebūs līdzēts, jo cilvēks ir tik dīvaini iekārtots, ka pat ar to nebūs līdzēts. Jā, Edij, es zinu, par visu jāmaksā, un vienalga, ar to nebūs līdzēts, jo visu jau nopirkt nevar, ko gribētos. Tā nu cilvēks iekārtots, ka ir lietas, ko nevar nopirkt, un naudas jau arī nav, ja varētu. Bet ir lietas, ko nevar nopirkt, Edij, un tur tas trakums, ka tās ir pašas dārgākās lietas uz pasaules, kuras nāk par brīvu, un, ja pasaule tev tās neuzdāvina, tad tu nopirkt nevari, un ne ar ko nebūs līdzēts, ne ar ko nebūs līdzēts, ne ar ko nebūs līdzēts, bet ko es tev stāstu, tu jau to zini, brāļuk. Velc mugurā jaku, Īvo, pavadīt tevi? Nē, es aiziešu, aiziešu pats, neesmu jau piedzēries…
Ieklīdu kādā pagalmā, kurā atradās ūdens pumpis.
Uzgūlos rokturim.
Pumpja mute izšļāca dedzinošu ūdeni. Es pabāzu galvu.
Miru šodien jau otrreiz.
Es biju miris.
Tas, kas manā izskatā staigāja pa pasauli, nebiju es.
V
Biju nomiris ilgi.
Es skatījos pa logu.
Kokiem jau nobirušas lapas, tikai retas vēl turējās zaru galos. Lija lietus, uz ielas plosījās vējš. Ļaudis steidzās, silti saģērbušies, apkakles uzsituši.
Vecam vīram vēja brāzma norāva platmali, un viņš, izmisīgi rokām mētādamies, tipināja tai pakaļ. Tīri smieklīgi nāk!
Es atvēru logu.
Auksta vēja brāzma un lietus lāses iesitās sejā.
Kādu dienu piezvanīja viņa.
– Īvo? – viņa sacīja. – Tu dzirdi mani? – un atbildi nesagaidījusi, turpināja. – Es zinu, ka tu klausies… Nu pasaki taču kaut ko… Man daudz kas jāpaskaidro… Tev jāsaprot, ka…
– Es saprotu, – teicu. – Jo es nezināju, kas ar mani notiek. Es biju kā noburts. Tu man biji visskaistākā un vislabākā. Tu man biji viss… Bet tad man pēkšņi noslīdēja kā plīvurs acīm un es ieraudzīju, ka tu esi tāda pati kā daudzas. Un es brīnījos, vai tiešām tā biji tu, kas man pasauli lika ieraudzīt pavisam citādu kā līdz tam. Un vai tiešām bija iespējams, ka es kā brīnumu gaidīju to brīdi, kad no jauna ieraudzīšu tevi? Tas bija kaut kas dīvains… Un paldies tev par to, jo es nekad tevi neaizmirsīšu…
Viņa klusēja, un es noliku klausuli.