Mēs iegājām šaurā pagalmā, kādu Vecrīgā līdz kaklam. Vārtu telpā bija sagrūstas kādas desmit atkritumu tvertnes, ap kurām kaudamies ņaudēdami ņēmās kaķi. Pāri pagalmam bija pārvilkta aukla, uz kuras žāvējās veļa, pareizāk sakot, mazgājās slapjajā sniegā. No puspievērtajiem logiem plūda ēdienu smaržas, un pret brandmūri kāds puišelis monotoni dauzīja bumbu.
Fredijs te orientējās kā vecs iemītnieks, spērās taisni kādās durvīs, bet, kad tās bija ciet, iegāza pāris reižu ar dūri.
– Nāc šurp! – viņš, mani drošinādams, uzsauca, kad es turējos gabaliņu nostāk. – Domās vēl, ka esi atnācis fenderēt veļu.
Otrpus durvīm kāds pagrabinājās, tad iesaucās aizsmakušā balsī:
– Ko dauzās? Kas tur ir?
– Pie Edgara! – Fredijs bļāva pretim.
Durvis pavērās. Uz sliekšņa parādījās bārdas rugājiem apaudzis vīrietis. Viņš mūs neuzticīgi nopētīja, sabāza kreklu biksēs un nelaipni sacīja, drīzāk pat uzbrēca:
– Ko vaj'g no viņ'?
– Atnesām Edgaram skolas grāmatas.
Vīrieša sejā bija skaidri redzams, ka neesam nekādi gaidīti ciemiņi un vai labāk nepasūtīt mūs vienu māju tālāk, tad viņš pameta ar roku un nomurmināja:
– Būt' mazāk pa tām skolām vazāj'šies, bet gājuš' strādāt kā cit' godīg' cilvēk'. Nest' kād' kapeik' mā'… Nāk' iekšē… Dzīvo vis' saviem veciem uz kakl'.
– Edgarpap, – Fredijs laipni viņu mierināja, – izskolosies, tad nesīs vēl lielāk' kapeik' mā'.
– To tik gaid'! – viņš pēkšņi čerkstošā balsī skaļi iesmējās. – Sūd' jūs nesīs, ne kapeik'! Pazūd' fiks iekšē!
Mēs iesprukām dzīvoklī, bet Edgarpaps īgni purpinādams, noslēdza durvis.
Iegājām lielā virtuvē, kurā, man par lielu izbrīnu, gar sienām bija noliktas trīs sarkanīgām segām pārklātas gultas. Vienā tupēja desmitgadīgs skuķēns un kārtoja skolas somu. Kā ieraudzīja mūs, tā roka ar grāmatu palika pusceļā. Pie netīriem traukiem apkrauta galda sēdēja mazliet vecāks puišelis un skaļi strēba zupu. Viņu svešu parādīšanās nespēja iztraucēt. Pašķielējis uz mums, darbojās ar karoti tālāk, tikai nedaudz klusāk. Virs plīts žāvējās drēbju gabali, bet uz plīts stūra stāvēja līdz pusei pilna šņabja pudele, maize ar gabalu gaļas un tukša tējas glāze. Edgarpaps acīmredzot bija «uzkāpis uz korķa».
Pēkšņi atvērās istabas durvis. Tajās stāvēja Edgars. Viņš bija nepatīkami pārsteigts, lai neteiktu vairāk. Pamanot mani, acīs pazibēja naidīgas dzirksteles. Vienu momentu likās, ka viņš tūlīt klups man virsū.
– Ko stāvat?! Velcieties tālāk! – viņš skaļi uzkliedza.
Mēs iegājām istabā, tikpat nekārtīgā kā virtuve. Pie sienām sagrūstas vēl četras gultas, kurās saņurcītas mētājās segas un palagi, uz grīdas – kaudze kartona kārbu. Un šeit, tāpat kā virtuvē, mājoja kaut kāda vārdos nepasakāma dvaka. Nu es sapratu, kāpēc Edgara drēbes vienmēr tik jocīgi oda.
Vienīgā kārtības saliņa šajā haosā bija galds pie loga. Tur atradās Edgara mantība. Desmitās klases mācību grāmatas un viņa soma, liels globuss. Un, ko jūs domājat, vāze ar priežu zariem. Tas nekādi neštimmēja kopā ar apkārtējo vidi.
– Kāda bija mafijas filma? – prasīja Fredijs.
– Aizej un apskaties! – atcirta Edgars.
– Man kāds čalis stāstīja, ka tur esot tīri smuks moments cietumā, kad vienu veci, kuram deguns kā pīlei knābis, veči paķerot uz rokām un dauzot pret kameras durvīm, kamēr purns asinīs un knābis pušu.
– Tā vajadzētu vēl vienam otram, – sacīja Edgars un paglūnēja uz mani.
Viņš pārsvieda drēbes no tuvākās gultas uz citu un izgrūda:
– Sēdieties, ko stāvat?
Es apsēdos, bet Fredijs nez kāpēc palika kājās un sacīja, it kā mēs ļoti steigtos.
– Mēs pie tevis tikai uz mirkli. Harijs lūdza pieskriet un atdot naudu.
– Pats viņš nebūs?
– Sacīja, ka šodien netiekot. Bet ka tev naudu ļoti vajagot jau šodien.
Freds iedeva viņam rubļus. Edgars nopētīja un vīlies novilka:
– Tik vien?
– Cik deva, tik atdodu, – Fredijs paraustīja plecus.
Te uz sliekšņa parādījās Edgarpaps. Tas notika tik klusi, ka es pat sarāvos, kad pēkšņi ieraudzīju viņu tur stāvam.
Edgars ar gandrīz nemanāmu kustību aizvirzīja naudu aiz muguras. Edgarpaps brītiņu pastāvēja, nopētīja mūs un, neko nesacīdams, pagriezās un aizgāja.
Man kļuva tā jocīgāk ap dūšu. Būtu vismaz kaut ko sacījis.
Fredijs vaicājoši pašķielēja Edgarā, kurš noteica:
– Pa gabalu sajūt naudas smaku.
– Nu, mēs rāpsimies tālāk, – skaļi, lai Edgarpaps dzirdētu, ka par naudu nav ne runas, teica Fredijs. – Grāmatas atnesām, tad nu sēdi un zubrī!
Edgars klusēja, un mēs taisījāmies iet projām.
Kad gājām cauri virtuvei, Edgarpaps sēdēja uz ķeblīša pie plīts un smēķēja papirosu. Laikam nupat bija ierāvis kādu lāsi, jo, omulīgi smaidīdams, pārmeta vienu kāju pār otru.
– Jaun' cilvēk' ar' negrib' kād' šļuk!? – viņš tīri laipni, pat mazliet pieglaimīgi prasīja un pastiepa mums pretim līdz trešdaļai pielietu tējas glāzi.
– Liecies mierā! – iesaucās Edgars.
Man likās, viņš nupat metīsies ar dūrēm virsū tēvam. To nu gan nebiju gaidījis. Edgars palicis šausmīgi nervozs. Te grib kauties ar mani, te ar fāteri.
Taču Edgarpaps ieturēja vēsu mieru.
– Par ko t' uztraucies, dēls? – viņš smaidīja. – Man puik' gados lielāk' priek' nevaj'dzēj' kā ieraut kād' kriukšķ'! Ko jūs sak', puik's? Jūs tak nebūs' tik dum' kā mans puik', vai ne?
Mēs ar Frediju klusējām. Edgara dēļ.
– Turi muti, vecais, un rij pats! – iekliedzās Edgars.
– O, o! – aizkaitināts nobļāvās Edgarpaps. – Paskat', puik's, šito čūsk' izaudzināj's es un vēl par sav' naud'! Mēsls, tu!
Edgars mūs grūšus izgrūda pa durvīm un tās aizcirta. Nopakaļ vēl izdzirdu, ka Edgars tikšot pataisīts par cilvēku, bet tādus smurguļus, kas negrib šņabi dzert, viņš savā mājā vairs nelaidīšot.
– Pagaidīsim mazliet, – nočukstēja Fredijs.
Mēs pagaidījām. Viss palika kluss, un mēs gājām projām.
– Vai tad šis dauza Edgaru? – es prasīju.
– Tagad vairs ne, – atteica Freds, uzraudams jakas apkakli, jo tas ķēzīgais slapjdraņķis netaisījās mitēties. – Iestājies spēku līdzsvars. Ne viņš vairs Edgaru, ne Edgars vēl viņu. Lai pagaida pāris gadus. Diezgan viņš hojā Edgaru tēsis.
Man sanāca smiekli.
– Līdz šim viņš no Edgara taisījis cilvēku, bet tagad, kad Edgars par tādu pataisīts, viņš savukārt iztaisīs cilvēku no fātera.
– Ko tu muldies! Būtu tu Edgara vietā, putniņ, dziedātu pavisam savādāk.
– Nestrīdos, varbūt dziedātu savādāk, jo mani mūžā jau neviens nav tēsis…
– – – – – – – – – – – – – – –
… un tomēr…
… izņemot vienu vienīgu reizi…
… un tas man iespiedies atmiņā droši vien uz visu mūžu, kā akmenī cirsts uzraksts nezūd, kamēr vien pastāv akmens…
(Un te nu man jāpastāsta par savu brāli Ediju. Droši vien arī tālāk pieminēšu, varbūt kļūšu mazliet sentimentāls, varbūt pārspīlēšu, es nezinu, varbūt notikušais atklāsies mazliet savādāk, nekā bija, jo laiks taču maina arī mūs pašus, vai ne? Bet es gribu pastāstīt par savu brāli.)
Tad man bija vienpadsmit gadu. Mēs ar draugu veselu mēnesi krājām naudu un pēc tam devāmies meklēt piedzīvojumus. Īsāk sakot, pazudām no mājām, nevienam neteikuši ne vārda. Kā pavadījām laiku, nav svarīgi, bet pēc divām dienām, kad izbeidzās nauda, atgriezāmies katrs savās mājās.