Tas bija dienā, un dzīvoklī neviena nebija. Es iespruku savā istabā, ielīdu gultā un noguris aizmigu.
Pamodos no trokšņa. Aizcirtās ārdurvis. Pēc soļiem nojautu, ka no skolas pārnācis Edijs. Es pagriezos pret sienu un, kad brāļuks ienāca istabā, izlikos aizmidzis.
Viņš pienāca man klāt, bet es biju aizmidzis. Viņš atsedza palagu.
Un tad es sāpēs iekaucos. Viņam rokā bija siksna, un es iekaucos vēlreiz.
– Ed! – saucu, bet saņēmu jaunu cirtienu. Es lēcu kājās, bet viņa roka aptvēra manu skaustu un iespieda seju spilvenā. – Ed, mīļo brālīt! – raudādams saucu. – Lūdzu, lūdzu nevajag! – Un pēc nākamā sitiena gandrīz izlīdu cauri gultai. Es kārpījos, rāvos laukā, bet viņa roka spieda manu seju spilvenā, un es nekā nevarēju izdarīt, jo viņš bija par mani piecus gadus vecāks un stiprāks. – Ed, lūdzu, lūdzu, Ediņ, brāļuk, nevajag! Es nekad vairs tā nedarīšu, Ed, brāļuk, pažēlo mani, lūdzu, lūdzu! – Bet brāļuks neklausījās manī, līdz man izdevās izrauties un palīst zem gultas.
Un bezgala laimīgs dzirdēju, kā viņš izgāja no istabas un aizslēdza durvis, tā arī nepasacīdams ne vārda.
Un tad mani pārņēma šausmīgas dusmas. Es lamāju viņu visrupjākiem vārdiem, gribēju viņam vai noraut galvu, es kliedzu, ka paaugšos lielāks un sadauzīšu viņam purnu asinīs un izsitīšu visus zobus, es spārdīju durvis, bet neviens nenāca, un man nežēlīgi sāpēja mugura.
Es iemetos gultā, dusmās dauzīju spilvenu, jo iedomājos, ka tā ir Edija seja.
Pārradās mamma un tētis, bet neviens neslēdza vaļā durvis un nenāca pie manis.
Pār zemi nolaidās nakts, un es iemigu, gulēdams uz vēdera, ienīzdams visu pasauli.
Un tad pēkšņi nakts vidū pamodos.
Kāds sēdēja pie manas gultas. Es pavēru kreiso aci par vienu tūkstošdaļu uz vienu tūkstošdaļu sekundes un tūlīt aizvēru. Kāds bija pārcēlis krēslu no pretējās sienas un sēdēja pie manas gultas.
Un divas rokas pieskārās maniem sāpošajiem pleciem kā rožu lapas maigas un neteica nekā. Es arī klusēju, gulēju tālāk, it kā nemaz nebūtu pamodies un nejustu roku pieskārienu. Un tad nez kāpēc sagrozījos uz sāniem, kaut ko it kā pa miegam nomurmināju, it kā nejauši ietvēru elkonī Eda roku un pavilku zem sevis, un sajutu viņa plaukstu pie vaiga. Un tā es gulēju veselu mūžību, līdz pēkšņi sāku nevaldāmi elsot, nekādi nevarēju nomierināties, un tūlīt asaras bira kā lietus lāses pavasarī, bet brāļuka roka visu laiku bija man pie vaiga un otra gulēja uz pleca, un es raudāju veselu mūžību, bet Edijs sēdēja veselu mūžību pie manas gultas, līdz es aizmigu saulainu sirdi.
– – – – – – – – – – – – – – –
Freds pavadīja mani līdz trolejbusam.
Tas bija sasodīti pilns, tomēr izdevās iespraukties. Kad durvis jau aizvērās, pamanīju, ka no muguras brauc otrs ar tādu pašu numuru.
Nākamajā pieturā izkāpu, lai pārsēstos. Un te man virsū uzskrēja Sarmīte un Māra no mūsu klases.
Ak, cik nu Sarmīte bija priecīga! Es esot glābējs eņģelis. Paskatoties Māras sejā, redzēju, ka mana glābšanas misija nemaz tik nepieciešama nav, ka Sarmītei tikai tā iztēlojas. Es atkal izbāzu mēli un ļāvu aukstajām pūkām tur krāties.
Ak, ak, vai tik garšīgi esot?
– Jā, jā. – es šļupstēju, mēli joprojām izkāris.
Ko es darot?
– Braucu uz mājām.
Viņa pēcpusdienā esot ielūgta pie paziņām, vienai iet neērti, lai izpalīdzot, nu, lūdzu, lūdzu. Es pašķielēju Mārā, un viņas seja bija kļuvusi vēl skābāka, jo laikam nu izšķīrās, vai Sarmīte ies ar viņu vai mani. Es ievilku mēli un nospļāvos. Māra pēkšņi aizvainota pateica «visu labu» (ne jau spļaušanas dēļ). Un es paliku divatā ar Sarmīti. Man nekas cits neatlika kā piekrist, kaut gan vispār man nepatīk iet ciemos pie gluži svešiem cilvēkiem.
Sarmītes portfelī izrādījās pudele šampanieša. To viņa pārlika manējā, un mēs abi tur aizgājām.
Tā nu gan bija tipiska mietpilsoņu saiešanās, kuri no sevis iztaisīja diezin ko. Es tādus jau biju redzējis pie mums mājās. Mutere un fāteris nebija mietpilsoņi, bet viņiem dažkārt vajadzēja par tādiem izlikties, jo mutere strādā tehnikumā par direktori, bet fāteris maisās pa Zinātņu Akadēmiju, un pie mums viesībās ierodas visādu aprindu ciemiņi un viņu ģimenes. Es tad viesistabā nekad neeju iekšā, jo tās runas ir tik traki dumjas un garlaicīgas, ka tā vien gribas žāvāties, bet pie galda tas nav pieklājīgi. Tomēr ar ciemiņiem man jāapsveicinās. «Ak, cik jums jau liels dēls, kā tas laiks skrien, kā tas skrien, kādas tev sekmes skolā, Īvo, jā, mūsdienu jaunatne, mūsdienu jaunatne, kādus tik viņus neredz uz ielām, pateicos, jā, es labprāt nogaršošu šo kūku, vai drīkstu lūgt vēl tasi kafijas utt. …» Un vienmēr kāda tante piespiež mani «uz brīdi uzkavēties mūsu kompānijā». Un kad visiem salej glāzītēs konjaku, bet man ielej sauso vīnu, tad kāda tante noteikti piebildīs, ka manā vecumā kādu glāzīti vīna iedzert nav kaitīgi, un kāds onkolis pastāstīs, ka šodien, «alkoholisko dzērienu nodaļā iepērkoties, redzēju divus jaunus puišus galīgi piedzērušos, un viņi bez rindas nopirka vēl divas pudeles spirtotā vīna». «Nu taisni šausmas, kā milicija kaut ko tādu pieļauj, un zināt, jauni cilvēki dzer arvien vairāk, glāze vīna, tas nav nekas, to par labu atzīst arī mediķi, un vai zināt… utt.» Un papus un mamma piekrītoši mās ar galvām, kaut gan labi zina, ka viesībās, kur visi «savējie», es tāpat metu šņabi kopā ar citiem (protams, ar mēru).
Un tagad. Iedomājieties, uz galda bija pat trauciņi pirkstu noskalošanai, kuros ūdens smaržoja pāc citroniem, un turpat blakus šķīvji ar mikroskopiskām maizītēm. Vai tiešām, apēdis šādu maizīti, cilvēks tā nožņergā rokas, ka nepieciešams tās tūlīt nomazgāt? Kas man tiešām patika, tie bija senlaicīgie sēžamie, laikam no paša gadsimta sākuma, kaut kas līdzīgs ķeblim ar izliektām kājām, kur sēdekļa vietā bija uz rāmja stingri nostiepta drēbe. Kaut arī sēdēšana nebija pārāk ērta, tie man patika. Gar sienām gleznas masīvos zeltītos rāmjos, durvīm un logiem portjeras.
Visiem laikam šķita, ka, še ienākot, cilvēkam jājūtas kā uz mutes kritušam. Es nebūt tā nejutos, tāpēc droši vien lielu prieku mājastēvam un mājasmātei nesagādāju. Ja Edgars nebūtu mani izsitis no sliedēm, es varbūt patēlotu sajūsmu, lai sagādātu viņiem prieku. Tik maz taču vajag, lai cits būtu priecīgs.
Dzērām mēs kaut ko līdzīgu šņabim, tikai riebīgāku garšu. Tas atradās traukos, kuri pēc formas atgādināja lielas odekolona pudeles. Ja spriež pēc etiķetes, dzēriens bija importēts no Polijas, bet man drīzāk likās, ka etiķetēm atbilstošais saturs iztukšots jau pirms krietna laika un pašreizējais drīzāk velk uz kāda pašmāju ražojuma pusi.
Runas pie galda bija krasi intelektuālas. Izmeklētiem teicieniem sprieda par pašreizējo latviešu glezniecību. Vairumā tika noliegts vecāko gadagājumu pasaules skatījums un glezniecības, tāpat arī tēlniecības iziešana pasaules arēnā uzlikta jauno pleciem. Literatūras pagrimums bija acīmredzams. Tuvākajā laikā pārmaiņas nebija gaidāmas. Par latviešu mākslas kino vispār nebija vērts runāt. Tā līmenis kopumā tik zems, ka sliktāk vairs nevarot, tikai labāk. Latviešu estrāde viņus apmierināja. Teātru aktieri tika atzīti par labiem, bet repertuārs nekam nederēja. Viņi prasīja intelektuālas lugas, jo gribēja domāt.
Es necentīšos apgalvot, ka viņi spriestu nepareizi, tāpat kā nevaru apgalvot, ka pareizi, jo, izņemot kino, kur es viņiem piekritu, un estrādi, kur nepiekritu, par citu man nebija lielas jēgas. Viņiem nepatika ārzemju ansambļi, «kur kaucot un rejot», bet man latviešu estrāde, izņemot Raimondu Paulu. Viņu var paklausīties. Viņš ir labs. Jā, un vēl Imants Kalniņš.