Pēc divām dienām viņš atnāca pieteikties darbā pie manis. Es tolaik biju kapteiņa palīgs uz «Hercogienes» — milzīgi liela simtpiecdesmittonnīga šonera, kas pārvadāja savervētos nēģerus. Man jāsaka jums, ka vervēšana tais laikos bija īsta vervēšana. Mēs nepazinām ne tādus valdības inspektorus, ne varas iestādes. Tas bija ellīgs darbs, vajadzēja paļauties pašiem uz sevi, un, ja mums klājās čābiski, paši vien bijām vainīgi. Mēs izvedām nēģerus no visām dienvidu jūru salām, no kurām vien mūs nepadzina. Tātad viņš uzkāpa uz šonera un uzdevās par Džonu Saks- torpu. Viņš bija mazs cilvēciņš tādā kā smilšu krāsā: mati smilšu krāsā, seja smilšu krāsā, un acis arī smilšu krāsā. Viņā nebija nekā acīskrītoša. Viņa dvēsele bija tikpat bezkrāsaina kā fizionomija. Viņš teica, ka esot palicis bez naudas un gribot uzmunsturēties uz kuģa. Esot ar mieru strādāt par jungu, koku, kravas pārzini vai vienkāršu matrozi. Viņam nebija nekādas jēgas ne par vienu no šiem amatiem, bet viņš teica, ka iemācīšoties. Negribēju viņu, bet viņa šaušana bija atstājusi uz mani tādu iespaidu, ka pieņēmu viņu par vienkāršu matrozi par trim mārciņām mēnesī.
To es nevaru noliegt, ka mācīties viņš gribēja. Taču viņš no dzimšanas nebija spējīgs kaut ko iemācīties. Rīkoties ar kompasu viņš prata tikpat labi, cik es gatavot tādus dzērienus kā Robertss. Un, kas attiecas uz stūrēšanu, tad viņa dēļ es dabūju pirmos sirmos matus. Es nekad neuzdrošinājos laist viņu pie stūres, kad jūra bija nemierīga, tāpēc ka braukšana pa vējam un pret vēju viņam bija neatminams noslēpums. Viņš pat nevarēja pateikt, kāda atšķirība ir starp šoti un takelāžu, gluži vienkārši nevarēja. Viņam bija viens pīpis — gaīele vai klīvers. Lieciet viņam palaist vaļīgāk grotburu, un jūs nepagūsiet attapties, kad viņš būs nolaidis bezanburas stūri. Viņš trīs reizes pārvēlās pār bortu, bet peldēt neprata. Taču viņš mūždien bija dzīvespriecīgs, nezināja, kas ir jūras slimība, un bija vispaklausīgākais cilvēks, kādu es vispār esmu pazinis. Pēc dabas viņš bija noslēgts. Par sevi nekad nestāstīja. Mums viņa dzīve sākās ar to dienu, kad viņš ieradās uz «Hercogienes». Kur viņš iemācījies šaut, to varēja pateikt vienīgi zvaigznes. Viņš bija jenkijs — to mēs nopratām pēc tā, ka viņš runāja caur degunu. Un vairāk neko mēs arī neuzzinājām.
Tagad esam nonākuši pie galvenā. Jaunhebridu salās mums nevedās — piecās nedēļās tikai četrpadsmit nēģeri —, un ar dienvidaustrumu vēju mēs uzņēmām kursu uz Zālamana salām. Malaitā toreiz, tāpat kā tagad, bija viegli vervēt darbaspēku, un mēs braucām uz Malu, salas ziemeļrietumu galu. Rifi tur ir gan pie krasta, gan atklātā jūrā, un ir pamatīga noņemšanās, kamēr izmet enkuru. Tomēr viss izdevās labi, un mēs uzspridzinājām dinamītu, lai nēģeri zinātu, ka ir sākusies vervēšana. Trijās dienās mēs nedabūjām neviena strādnieka. Melnie simtiem brauca mums klāt ar savām laivām, taču viņi tikai smējās, kad mēs rādījām krelles, katūnu un cirvjus un stāstījām, ka darbs Samoa plantācijās ir tīrā izprieca.
Ceturtajā dienā viss mainījās. Pieteicās vairāk nekā piecdesmit puišu, un viņus izvietoja galvenajā tilpnē. Protams, viņiem bija brīv staigāt pa klāju. Tagad, kad atskatos atpakaļ, šī pierakstīšana vairumā liekas aizdomīga, bet toreiz mēs domājām, ka varbūt kāds varens virsaitis ir atcēlis aizliegumu pieteikties darbā. Piektās dienas rītā abas mūsu laivas, kā parasti, brauca malā — viena sedza otru, lai būtu drošs, ja izceltos kāda jezga. Un, kā parasti, uz klāja slaistījās, tērgāja, smēķēja un gulēja piecdesmit nēģeri. Uz kuģa paliku es, Sakstorps un vēl četri matroži. Abās laivās strādāja iedzimtie no Džilberta salas. Vienā sēdēja kapteinis, kravas pārzinis un vervētājs. Otrā, kas sedza pirmo un stāvēja simt jardu no krasta, atradās kapteiņa otrais palīgs. Abas laivas bija labi apbruņotas, kaut gan nekas it kā nedraudēja.
Četri matroži, to skaitā Sakstorps, berza kuģa pakaļgalā treliņus. Piektais matrozis ar šauteni rokā stāvēja sardzē pie paša grotmasta, kur nolikta tvertne ar ūdeni. Es biju priekšgalā, beidzu spodrināt jauno priekšgafeles sastiprinājumu. Es sniedzos pēc savas pīpes, kad krastā atskanēja šāviens. Izslējos taisni, lai palūkotos, kas notiek. Man kaut kas iebelza pa pakausi, un es apdullināts novēlos no klāja. Pirmā doma bija, ka man kaut kas uzgāzies uz galvas, bet, jau krītot, es sadzirdēju velnišķīgu šaušanu no laivu puses un, pagriezdamies uz sāniem, paguvu paskatīties uz sardzē stāvošo matrozi. Divi lieli nēģeri turēja viņu aiz rokām, bet trešais no mugurpuses ar cirvi sašķaidīja viņam galvaskausu.
Kā šodien redzu ūdens tvertni, grotmastu, melnādainos, kuri sagrabuši matrozi, cirvi, kas nolaižas uz viņa galvas, bet pari visam — spoža saules gaisma. Mani bija apbūrusi tuvojošās nāves vīzija. Likās, ka cirvis krīt lejup šausmīgi lēni. Es redzēju, kā tas ietriecās galvā un matrozis saļima. Nēģeri turēja viņu stingri, kamēr iezvēla vēl pāris reižu. Tad arī es dabūju vēl divus belzienus pa galvu un nospriedu, ka esmu miris. Tāpat laikam nodomāja tas nelietis, kurš bija sitis. Es nespēju pakustēties, gulēju un skatījos, kā viņi nocērt sargam galvu. Jāatzīst, ka to viņi izdarīja veikli. Viņi bija ievingrinājuši roku šajā darbā.