No laivām vairs nešāva, un es nešaubījos, ka viņi visi kā viens ir apkauti. Kuru katru brīdi melnie varēja būt atpakaļ, lai paņemtu manu galvu. Acīmredzot viņi cirta nost galvu tiem matrožiem, kas bija uz klāja. Malaitā galvas ir vērtīgas, īpaši balto galvas. Tās ieņem goda vietu laivās, kurās dzīvo piekrastes iedzimtie. Kādu dekoratīvu efektu panāk mežu iedzīvotāji, es nezinu, bet viņi vērtē galvas tikpat augstu kā piekrastes iedzīvotāji.
Tomēr manī vēl gailēja vāja cerība izglābties, un es četrrāpus aizvilkos līdz vinčai, kur ar mokām uzslējos kājās. No šejienes varēju redzēt kuģa pakaļgalu un trīs galvas uz kajītes jumta; tās piederēja matrožiem, kurus es biju komandējis mēnešiem ilgi. Nēģeri pamanīja, ka es stāvu, un skrēja pie manis. Gribēju tvert revolveri, bet atklāju, ka viņi to pievākuši. Nevaru teikt, ka man dūša būtu saskrējusi papēžos. Ne reizi vien esmu bijis par matu no nāves, bet nekad tā nebija pienākusi man tik tuvu kā toreiz. Es atrados pusnemaņā, un man viss bija vienalga.
Nēģeris, kas drāzās pa priekšu, bija paķēris kambīzē lielo gaļas nazi un, grasīdamies sagriezt mani gabalos, vaikstījās kā pērtiķis. Tomēr no griešanas nekas neiznāca. Viņš kņūpus novēlās uz klāja, un es redzēju, ka viņam no mutes izšļācas asinis. Es neskaidri sadzirdēju šāvienu, pēc tam vēl un vēl. Nēģeri krita cits pēc cita. Es pamazām atžilbu un ievēroju, ka šauj nekļūdīgi. Ik pēc šāviena kāds nēģeris nožāvās uz klāja. Es apsēdos blakus vinčai uņ pacēlu acis. Uz zāliņa sēdēja Sakstorps, Kā viņam bijā izdevies tur uzrāpties, netiku gudrs, jo viņš bija uzstiepis līdzi divus vinčestrus un sazin cik patronsomu, un tagad viņš darīja vienīgo darbu, uz ko bija spējīgs.
Esmu redzējis apšaušanu un apkaušanu, bet nekad neesmu redzējis kaut ko tādu. Es sēdēju pie vinčas un skatījos izrādi. Es jutos nevarīgs kā bērns, un viss notiekošais man šķita kā sapnis. Bang, bang, bang, bang! šāva Sakstorps, un — būkš, būkš, būkš, būkš! — gāzās uz klāja nēģeri. Tas bija dīvaini, kā viņi krita. Pēc pirmā mēģinājuma sagrābt mani, kad tika noguldīti kādi desmit cilvēki,_ nēģeri it kā apstulba, bet Sakstorps šāva vienā šaušanā. Sajā laikā pie kuģa piebrauca kanoe un tās divas laivas, kas bija apbruņotas ar mums nolaupītajiem snai- deriem un vinčestriem. Nēģeri gāza virsū Sakstorpam tādu uguni, ka bail. Viņam par laimi, nēģeri labi šauj tikai no neliela attaluma. Viņi neliek šautenes pie pleca. Viņi gaida, kamēr cilvēks būs zemāk par viņiem, un tad šauj, piespieduši ieroci pie gurna. Kad Sakstorpam bija pārkar- sis viens vinčestrs, viņš paņēma otru. Tad tāpēc, rāpjoties augšā, viņš bija paķēris līdzi divas šautenes.
Šāva viņš pārsteidzoši ātri. Turklāt ne reizi neaizšāva garām. Ja zemes virsū ir kaut kas nevaldāms, tad tas bija Sakstorps. So slaktiņu padarīja šausmīgu ātrums. Nēģeri nespēja attapties. Kaut cik atguvušies, viņi metās pār bortu un, protams, apgāza savus kanoe. Sakstorps joprojām šāva. Ūdens ņudzēja no nēģeriem, un — buh, buh, buh! — viņš trieca tajos iekšā savas lodes. Viņš ne reizi nekļūdījās, un es skaidri dzirdēju, kā katra lode ar būkšķi ieurbjas cilvēka miesā.
Nēģerļ pajuka uz visām pusēm un steidza sasniegt krastu. Ūdens bija nosēts .ar galvām, kas atgādināja bumbiņas; es kā sapnī piecēlos un vēroju, kā šīs bumbiņas lēkā un pazūd dzelmē. Daži tālie šāvieni bija apbrīnojami. Tikai viens bēglis sasniedza krastu, bet, kad viņš piecēlās, lai ietu ārā no ūdens, Sakstorpa lode sasniedza arī viņu. Tas bija lielisks trāpījums. Un, kad divi nēģeri skrēja pie ievainotā, lai izvilktu viņu malā, Sakstorps nolaida no kājas arī viņus.
Es jau nodomāju, ka viss ir cauri, kad šaušana sākās no jauna. Kāds nēģeris bija izsprucis no kopkajītes, lai skrietu pie treliņiem, bet pusceļā nokrita. Kopkajīte acīmredzot bija pilna ar viņiem. Es saskaitīju divdesmit cilvēkus. Viņi skrēja ārā pa vienam un metās pie treliņiem. Bet neviens netika līdz bortam. Tas atgādināja man šaušanu lidojošā mērķī. Pa durvīm izdrāzās melns ķermenis, noblīkšķēja Sakstorpa šāviens, un melnais ķermenis lidoja lejā. Tur, kopkajītē, droši vien nezināja, kas notiek uz klāja, tāpēc šie joprojām drāzās laukā, kamēr visi bija apšauti.
Sakstorps mazliet nogaidīja, lai pārliecinātos, ka briesmas ir garām, un nokāpa uz klāja. No visas «Hercogienes» komandas dzīvi bijām palikuši tikai mēs abi, un es biju pagalam vārgs, bet viņš — pilnīgi bezpalīdzīgs tagad, kad nevajadzēja vairs šaut. Klausot maniem norādījumiem, viņš izmazgāja un pārsēja manus ievainojumus. Pamatīga viskija porcija deva man spēku, jo kaut kā vajadzēja tikt prom no šejienes. Nekas cits neatlika. Visi bija nogalināti. Mēs mēģinājām uzvilkt buru. Sakstorps cēla augšā, bet es turēju. Viņš lieku reizi parādīja savu neaptēstību. Bura necēlās augstāk ne par centimetru, un, kad es atkal zaudēju samaņu, likās, ka beigas mums ir.
Kad atžilbu, Sakstorps nevarīgi sēdēja uz treliņiem un gaidīja manus tālākos rīkojumus. Es liku viņam rūpīgi apskatīt ievainotos, vai kāds nespēj pārvietoties. Viņš atlasīja sešus. Vienam, es atceros, bija lauzta kāja, bet Sakstorps teica, ka rokas viņam esot kārtībā. Es gulēju ēnā, gaiņāju mušas un devu rīkojumus, bet Sakstorps skubināja savu nespējnieku komandu. Zvēru, ka viņš spieda šos nelaimīgos nēģerus pārcilāt katru virvi, kamēr viņi atrada tauvas. Viens no viņiem, vilkdams virvi, nokrita uz klāja beigts, bet Sakstorps piekāva pārējos un pavēlēja viņiem turpināt darbu. Kad grotbura un foks bija uzvilkti, es pavēlēju viņam pārcirst enkura ķēdi un palaist to vaļā. Kaut kā aizkļuvu līdz stūres bortam, lai mēģinātu vadīt kuģi. Nevaru saprast, kā tas viņam iznāca, taču viņš nevis pārcirta ķēdi, bet gan izmeta otru enkuru, un tā nu mēs stāvējām, divtik stingri noenkuroti.