Galu galā Sakstorpam izdevās atbrīvoties no abiem enkuriem un pacelt priekšburu un klīveru, un «Hercogiene» uzņēma kursu. Klājs izskatījās briesmīgs. Visur vāļājās miruši un mirstoši nēģeri. Daži no viņiem bija ielīduši visneiedomājamākās vietās. Daudzi no klāja bija ierāpu- šies kajītē. Es liku Sakstorpam un viņa kapraču komandai mest pār bortu kā mirstošos, tā jau beigtos. Haizivīm todien bija ko nenoēsties. Protams, četri nogalinātie mūsu matroži aizgāja to pašu ceļu. Viņu galvas mēs tomēr ielikām maisā un piesējām klāt smagumu, lai tās nekādā ziņā neizmestu malā un nenonāktu melno rokās.
Piecus mūsu gūstekņus es nolēmu likt pie darba, bet viņi bija citādās domās. Viņi nogaidīja izdevīgu brīdi un pārlēca pār bortu. Divus Sakstorps noknieba ar revolveri gaisā un būtu nošāvis arī pārējos trīs, kas jau peldēja, ja es nebūtu viņu atturējis. Man, redzat, tas slaktiņš jau bija līdz kaklam, bez tam viņi bija palīdzējuši izkustināt šoneri no vietas. Taču šī žēlsirdība neko nedeva, jo visus trīs aprija haizivis.
Kad izgājām atklātā jūrā, man sākās smadzeņu iekaisums vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai nu kā, «Hercogiene» dreifēja trīs nedēļas, kamēr es atlabu un mēs aizvilkāmies līdz Sidnejai. Katrā ziņā šie Malu nēģeri ilgi atcerēsies, ka ar balto cilvēku nedrīkst jokot. Toreiz Sakstorps bija patiešām nevaldāms.
Cārlijs Robertss gari nosvilpās un teica:
— Kā nu ne! Bet kas notika vēlāk ar Sakstorpu?
— Viņš nodarbojās ar roņu medīšanu, un viņam gāja no rokas. Gadus sešus viņš brauca uz Viktorijas un Sanfrancisko kuģiem. Septītajā gadā Beringa jūrā viņa šoneri sagrāba krievu kreiseris, un, kā stāsta, visa komanda nosūtīta uz Sibīrijas sāls raktuvēm. Vismaz es vairāk par viņu neesmu dzirdējis.
— Civilizēt pasauli… — murmināja Robertss. — Civilizēt pasauli… Hm, par to var iedzert. Kādam tas ir jādara … es gribu teikt — jācivilizē pasaule.
Kapteinis Vudvords paberzēja rētu uz sava plikā galvvidus.
— Es savu esmu izdarījis, — viņš teica. — Jau četrdesmit gadu kalpoju. Tas būs mans pēdējais brauciens. Pēc tam braukšu mājās un likšos mierā.
— Varu saderēt, ka neliksieties, — iebilda Robertss. — Jūs mirsiet uz kuģa, nevis mājās.
Kapteinis Vudvords nešaubīdamies pieņēma derības, bet es domāju, ka Cārlijam Robertsam ir lielākas izredzes uzvarēt.