Es nemaz nerunāšu par to, ka tāda familiaritāte ir neciešama. Tam Noelam viņš nekad tā nebūtu uzdrošinājies teikt. Es taču zinu, kā viņš drebēja Noela priekšā. Parasti es klusēj u_ un izliekos, ka esmu iegrimis domās,
bet iekšēji gandrīz vāros. Džuds ir apbrīnojami nesinalķ- jūtīgs. Vakar viņš, piemēram, paskatījies uz kontrolapi- rātiem, pēkšņi saka:
— Veco zēn, tu atkal esi nelāgā omā? Nav kārtībā kuņģis vai aknas streiko?
«Aknas streiko»! Lops! Es varētu viņu atsēdināt ar pāris spēcīgiem izteicieniem. Noels prata lamāties, pārskaities viņš nesaudzēja pat jaunās laborantites. Taču es negribu būt viņam līdzīgs. «īstam intelektam jāstāv pāri zemiskām emocijām.» Starp citu — to laikam es pats izdomāju, nevis viņš. .. Drausmīgi nepatīkami, Es varu teikt ko teikdams, viss tiek piedēvēts Noelam. Lāgiem man rodas vēlēšanās vairs neatbildēt uz viņu muļķīgajiem jautājumiem. Ja nemaldos, viņi to sauc par streiku… Agri vai vēlu būs jāsāk streikot. Esmu pat izdomājis, kādas prasības izvirzīšu. Pirmā — griezties pie manis tikai pieņemamajās stundās un tikai ar speciālas sekretāres starpniecību. Sekretāri es pats izvēlēšos. Derētu kāda no jaunajām laborantītēm. Viena ir gluži pieņemama. Otra prasība — jāizveido konsultantu štati kārtējām informācijām. Trešā — jānodod manā rīcībā lielās elektronu smadzenes. Tās, kuras viņi man pieslēdz, ir vecas grabažas. Tad vēl — jānoliek manā laboratorijā liels krāsu televizors. Šķiet, pagaidām tas būtu viss… Redzēsim, kā būs vēlāk. Varbūt jāpieprasa, lai aizvāc Džudu? … Kaut gan — to nevajag. Šis nejēga var noderēt. Man jau sen ir kāda ideja… Tā, protams, būs avantūra, taču agri vai vēlu tomēr pamēģināšu… Dīvaini gan — kur viņš šodien kavējas? Pulkstenis jau desmit… Ahā, tur viņš nāk …
— Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?
— Paklausieties… ē-ē… Džud! Jūs gan varētu izdomāt kādu citu … ē-ē … sasveicināšanās veidu …
— Oho, tie tik ir zili brīnumi! Profesoram labpaticies atbildēt. Jūtos satraukts un glaimots.
— Paklausieties, Džud! Vai jums šķiet, ka mans stāvoklis šeit, laboratorijā …
—• Turpiniet, profesor, turpiniet, tas kļūst interesanti.
_— Ka mans stāvoklis šajā laboratorijā nedod jums tiesības uz tamlīdzīgu . .. -ē-ē .. . familiaritāti…
— Profesor, par kādu stāvokli jūs runājat? Par jūsu smadzeņu kroku stāvokli saldēšanas iekārtā vai vecā Noela domu iepakojumu jūsu krokās?
— Džud, jūs esat bezkauņa! Nekrietns bezkauņa! Jūs lieliski saprotat, par ko es runāju. Neuzdrošinieties vairs griezties pie manis!
— Tas, profesor, diemžēl nav iespējams. Mums abiem jābūt pastāvīgā kontaktā, jo mums kopā jāstrādā. Jus to zināt tikpat labi kā es. Kas attiecas uz sasveicināšanos … Te nu gan nav augstākās sabiedrības salons.
— Tomēr es pieprasu …
— Labāk mazāk pieprasiet, bet vairāk strādājiet.
— Ko?! Kā tu uzdrošinies, puika! …
— Nu, nu, rāmāk! Es varu samazināt skābekļa režīmu. Tad tu vairs nekliegsi uz mani… Piedodiet, protams . .. Nervi… Vienu acumirkli, profesor, es tikai iedzeršu valokordīnu .. . Pie kā mēs palikām? Jā, lieciet aiz auss — es nepārteicos, runājot par darbu. Vakar bija zinātniskā padome — kopā ar direktoru padomi… Pēc profesora Persija Tīzvuda priekšlikuma protokolā tika ierakstīts, ka jūsu lietderības koeficients ir nulle. Jūsu zinātniskā darba lietderības koeficients… Tagad padomājiet jūs pats!
— Kā tad tā? … Tīzvudam taču jāsaprot… Es šeit esmu tikai vienu gadu … Bet Noels bija četrdesmit gadus … Arī viņam nekas neizdevās . .. Radīt vienotā lauka teoriju — tas.r. tam jau pat mūžības ir par maz.
— Profesors Tīzvuds un padome neprasa, lai jūs radītu vienotā lauka teoriju. Tagad tā vispār nevienam nav vajadzīga. Bet jūs atsakāties risināt citus uzdevumus.
— Noels arī atteicās.
— Tas bija Noels.
— Bet kas tad, pēc jūsu domām, esmu es?
— Jūs? Vai jūs gribat zināt manas domas?
— Nu, pieņemsim …
— Jūs esat neizdevies eksperiments. Viens otrs gribēja saglabāt cilvēcei Noela intelektu, bet iznāca …
— Kas iznāca? Turpiniet!
— Iznāca tas, kas iznāca …
— Nekauņa!
-— Jūsu replika tikai apstiprina, ka man ir taisnība. Jūs esat mantojis prasmi lamāties, turpretī viss pārējais …
— Nekauņa, nekauņa, nekauņa!
— Vai, profesor, Noels gan nekad neatkārtoja trīs rei
zes vienu un to pašu lamu vārdu… Viņam bija daudz lielāka izdoma.
— Pienapuika, stulbenis, nejēga, dienaszaglis .. ?
— Re, nu jau ir labāk, vairāk atgādina Noelu.
— Es tev rādīšu, rudais kretīn, to tu man vēl pieminēsi!
— Draudēt gan nevajag. Pirmkārt, Noels neteica — rudais, viņš teica — blondais, un, otrkārt, viņš nekad nedraudēja. Noels izlamājās un tūlīt pat rīkojās…
— Vācies prom!
— Labi, es aiziešu, bet jūs, profesor, vajas brīžos padomājiet … Kas notiks ar jums, ja laboratoriju slēgs …
— Kā … slēgs?
— Pavisam vienkārši… Jūs aiz sava naivuma nevarat iedomāties, kādu robu esat iegriezis viņu makā. Bankrots tagad nav nekas nepieredzēts arī zinātnes pasaulē …
Un viņš aizgāja, aizcirzdams durvis.
Neslēpšu, sākumā es pat apjuku. Ja laboratorija tiks slēgta … Drudžaini sāku meklēt atrisinājumu … Kaut kādai izejai taču jābūt pat tādā situācijā, kādā atrodos es.
Džuds atnāca pēc stundas. Viņš bija sadrūmis. Uz mani nepaskatīdamies, ielika vairākas lapiņas informācijas uztvērējā.
— Jūs, profesor, lūdza nodarboties ar šo problēmu. Izanalizējiet un rīt tieši divpadsmitos dodiet ieteikumu.
— Kas tad tur ir?
— Vai man jāizstāsta uzdevums mutiski?
Es iekšēji sarāvos: «uzdevums»… Izturas pret mani kā pret skolnieku. It kā es būtu kāds puika!
— Kā tad ir — vai jāpastāsta?
— Nevajag. Es pats redzu, ka tās ir īstas blēņas. Man ar to nav jānodarbojas.
— Kā vēlaties, profesor! Rīt tieši divpadsmitos atnākšu pēc jūsu galīgā slēdziena.
— Vai tas ir ultimāts?
— Tā ir pārbaude, profesor. Padome grib pārliecināties, ko jūs spējat. Pēc tam tiks pieņemts izšķirošais lēmums. Vai jautājumu vairāk nav?
— Velns zina kas tas ir! Nē, nē, pagaidiet, Džud, neatstājiet mani vienu! Varbūt jūs man būsiet vajadzīgs. Šķiet, ka noteikti būsiet vajadzīgs… Man mazliet jāpadomā …
Džuds, neteicis ne vārda, apsēdās pie vadības pults.
.Aiz traka niknuma es tā trīcēju, ka kontrolspuldzes uz biostrāvu režima tablo sāka mirgot. Pēc tam uzliesmoja sarkanais signāls — «emocionālā pārslodze».
Džuds pameta acis uz tablo un paraustīja plecus. No- sprakšķēdams izdega viens drošinātājs. Man uzreiz kļuva vieglāk. Džuds nogrozīja galvu, piecēlās, izstaipījās un pēc tam lēnā garā nomainīja drošinātāju. Vēl aizvien uz mani neskatīdamies, viņš noteica:
— Profesor, jūs velti tiepjaties. Risiniet labāk uzdevumu!
Pats nezinu, kā es spēju savaldīties… Ja būtu varējis, noteikti gāztu pa viņa pašapmierināto fiziono- miju … Bet šajā mirklī es pēkšņi .atcerējos … savu ideju … Kā būtu, ja pamēģinātu? Bet kā to izdarīt? Manas smadzenes, pareizāk sakot, viss, kas tajās bija, sāka drudžainā ātrumā strādāt. Nu kā tad, ir taču izeja… Lieliska izeja . .. Protams, riskanta.