— Noel, kāpēc tik oficiāli?… Ja negribi runāt, atbildi ar tekstu uz ekrāna. Es šeit esmu iegriezies galvenokārt tevis paša dēļ. Beigu beigās — es taču šad tad eju uz laboratorijām. Mūžīgi jau nesēžu savā direktora kabinetā! Bet, ja tu gribi runāt par darbu, atļauj tev kaut ko pajautāt… Tas ir sīkums, tomēr man nezin kāpēc pēkšņi ienāca prātā. Tu droši vien zini, kādēļ tavs bijušais skolnieks un laborants Asperss pameta mūsu institūtu? Tas bija diezgan negaidīti un nepatīkami — it īpaši tāpēc, ka viņš, šķiet, modināja lielas cerības …
Kādu brīdi ekrāns palika tukšs. Pēc tam uz tā lēnām parādījās uzraksts:
«Kāpēc šis jautājums radās tagad — pēc diviem gadiem? Vai viņš kaut ko pastrādājis?»
— Cik es zinu, nē … Taču toreiz viņa aiziešana, kas izskatījās pēc bēgšanas, izraisīja valodas… Radās pat bažas, ka viņš kaut kā varētu izmantot ziņas, kuras ņēmis … no tevis …
Sarunu ierīcē atskanēja guldzēšana, kas izklausījās pēc smiekliem, pēc tam uz ekrāna parādījās uzraksts:
«Kas tad noticis? Vai viņš tās izmantojis?»
— Es patiešām nezinu … Neviens viņu vairs nav redzējis …
«Tā tikai vēl trūka! Skaidrs, ka viņš būs pacenties aizvākties labi tālu.»
— Noel, kādēļ tad tā?
«Mēs abi… nevarējām satikt. Es viņu padzinu.»
— Tu?
«Kādēļ gan ne? Vai tad šī nav mana laboratorija?»
— Bez šaubām, bez šaubām… Tomēr ir taču direkcija, zinātniskā padome … Saki, Noel, — vai šis Asperss varētu izmantot to, ko viņš zināja? Citiem vārdiem, vai viņš daudz zināja?
«Viņš zināja gandrīz visu… Šķiet, ka bija pat labi informēts par jūsu padomi.»
— Baidos, ka tu esi izdarījis kļūdu, Noel. Tev nevajadzēja atklāt viņam visu, it īpaši tāpēc, ka daļa problēmu nav izpaužamas …
Sarunu ierīcē atkal noguldzēja. Tad uz ekrāna parādījās jautājums:
«Kam nav izpaužamas?»
— Kāpēc tu, Noel, ironizē? — profesora Tīzvuda balsī skanēja vāji slēptas dusmas. — Laiki mainās… Patlaban zinātnē vairs nav tādu apstākļu kā toreiz, kad pie varas bija … Es gribēju teikt — kā pirms dažiem gadiem. Šo. to finansē kara resors. Tam nepatīk, ja tiek izpausti noslēpumi…
«Vai Asperss kaut ko izpļāpājis?»
— Viņš to, protams, varēja izdarīt. — Profesors Tīzvuds noslaucīja ar kabatlakatiņu kailo galvvidu un kaklu. — Redzi, Noel, policija ir aizturējusi Džudu As- persu. Tīro sīkumu dēļ, bet pēc tam atklājies šis tas nopietnāks …
Atskanēja spalgs klikšķis, un ekrāns nodzisa. Profesors Tīzvuds pārsteigts palūkojās uz vadības pulti. Cita pēc citas nodzisa signālu krāsainās uguntiņas. Bultas, lēni svārstīdamās, atgriezās nulles punktā.
— Noel, — profesors Tīzvuds nedroši ierunājās, — pagaidi! Es vēl gribēju ar tevi apspriesties …
— Diemžēl, ser, viņš jau ir atvienojies, — ienākdams teica laborants, — tas ir viņam pašam atvēlētais laiks, un neviens nevar piespiest viņu turpināt sarunu.
— Tas ir neciešami! — profesors Tīzvuds iesaucās. — Vai dzirdat, tas ir neciešami! Kas tā par disciplīnu, jaunais cilvēk? Kāpēc jūs te ielauzāties?
— Ser, bet viņš taču ataicināja mani… viņš … — laborants norādīja uz vadības pulti, — lūdza jūs pavadīt.
— O-o! — iekliedzās profesors Tīzvuds. — O-o! — viņš atkārtoja, pastiepis rokas pret griestiem. — Tas nu ir par daudz … vienai dienai…
Viņš pagriezās, lai ietu prom. Laborants steigšus atvēra durvis. Šajā brīdi vadības pultī kaut kās noklikšķēja, un profesora Tīzvuda ausīs skaidri atskanēja viens vārds … viens pats vārds, bet kāds!!!
— Ko?! — profesors Tīzvuds iebrēcās, apmezdamies uz papēžiem riņķī. — Ko tas nozīmē? Kas?
— Kas jums notika, ser? — laborants pārbijies jautāja.
Profesors Tīzvuds aizdomu pilns blenza uz laborantu.
— Vai tad jūs neko nedzirdējāt?
— Nē, ser.
Profesors Tīzvuds aši pārlaida skatienu vadības pultij. Neviena signālspuldze nedega.
«Tas ir no pārpūlēšanās,» profesors Tīzvuds nodomāja, iedams ārā no laboratorijas. «Kā nu ņe — pēc tādas dienas! Lai gan — tas pēc viņa izskatās. Noels spēj pateikt kaut ko tādu … Pilnīgi iespējams… Pa šiem trim gadiem nepavisam nav pārvērties… Un tāds nelietis
ticis nemirstīgs! Vai tas ir taisnīgi?»
* * *
Kamēr cilvēks, kuru sauca par Aspersu, stāstīja, kāds savāds notikums ar viņu atgadījies (viņš stāstīja, galvu nodūris, ne uz vienu neskatīdamies, it kā izslēdzies no visas apkārtējās pasaules), profesors Tīzvuds viņu vērīgi aplūkoja.
Tas, bez šaubām, bija Džuds Asperss. Bet kā viņš bija pārvērties — uzbildis, novecojis… Pēc izskata viņam tagad varēja dot pāri piecdesmit, lai gan īstenībā — profesors Tīzvuds pameta acis anketā, kas gulēja priekšā uz galda, — lai gan īstenībā viņam vajadzēja būt. .. trīsdesmit diviem gadiem . .. Asperss runāja lēnām, monotonā balsī — acīmredzot atkārtoja visu jau nez kuro reizi…
Tas, ko viņš stāstīja, bija pilnīgs absurds, par to nebija šaubu, tāpēc profesors Tīzvuds nepievērsa pārāk lielu uzmanību sīkumiem. Viebdamies viņš nepacietīgi grozījās krēslā un laiku pa laikam pameta uz klātesošajiem daudznozīmīgus skatienus.
Profesors Brikijs, bargs un oficiāls, sēdēja izslējies taisns kā svece un pat nepakustējās. Viņa plānajās, sausajās lūpās bija sastindzis nicīgs smīns. Komisārs, atlaidies atzveltnes krēslā, bija nokāris galvu uz krūtīm.
Pusaizvērto acu dēļ šķita, ka viņš snauž. Jauns sārtvaidzis policists, pie kura kreisās rokas bija pieķēdēta Džuda Aspersa labā roka, ar visu augumu paliecies uz priekšu, muti pavēris un izbrīnā acis izvalbījis, saspringtā uzmanībā klausījās, ko stāsta arestētais.
Beidzot Džuds Asperss apklusa. Viņš pacēla galvu un lēnām pārlaida klātesošajiem skatienu, tikai uz mirkli ar to pakavēdamies pie profesora Tīzvuda un tam priekšā uz galda noliktajiem papīriem.
— Vai tas būtu viss? — profesors Tīzvuds jautāja.
— Viss, — komisārs teica.
Džuds Asperss pamāja un atkal nodūra galvu.
— Komisār, laikam būs notikusi kļūda, — brīdi klusējis, profesors Tīzvuds ieminējās. — Jums vajadzēja griezties pie psihiatra.
Džuds Asperss pavīpsnāja un pagrozīja galvu.
— Mēs jau tur bijām, profesor, — komisārs iebilda. — Arestētais tika vispusīgi izmeklēts. Ekspertīzes aktos ir psihiatru slēdziens, ka viņš ir vesels.
— Kā gan viņš var būt vesels? — Profesors Tīzvuds pat salēcās uz krēsla. — Šis cilvēks — Džuds Asperss — ir mūsu bijušais inženieris. To var apstiprināt desmitiem mūsu institūta līdzstrādnieku un es pats pirmais . . . Bet viņš apgalvo, ka esot.. . Man negribas pat atkārtot visas šīs aplamības. Profesors Noels Zirodū bija mans labākais draugs. Viņš ir pasaulslavens zinātnieks. Mūsu institūtā, — profesors Tīzvuds iesita sev pa krūtīm, — tika atrasts veids, kā saglabāt Zirodū ģeniālo intelektu. Kā padarīt viņu nemirstīgu. Jūs, komisār, droši vien būsiet dzirdējis par šo apbrīnojamo eksperimentu . ..
Policijas komisārs mulsi ieklepojās un novērsa skatienu …
— Tātad — Zirodū ir miris, taču viņa intelekts dzīvo, domā un strādā zinātnes labā vienā no mūsu institūta laboratorijām … Vakar es runāju ar Zirodū . ..
Policists, pie kura rokas bija pieķēdēts Asperss, skaļi noelsās.
— Es jau nerunāju ar viņa garu, kā jūs, bez šaubām, saprotat, — profesors Tīzvuds nikni turpināja, — es runāju ar viņu pašu, ar viņa intelektu, ar viņa saprātu …