Nikolajs NOSOVS
NEZINĪŠA UN viŅa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI
OTRAIS IZDEVUMS
RĪGA «LIESMA» 1979
Н. Носов
ПРИКЛЮЧЕНИЯ НЕЗНАНИИ И ЕГО ДРУЗЕЙ Детгиз 1954
NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI A. OZOLA-SAKSE ILUSTRĒJIS A. LAPTJEVS VAKU UN TITULU ZĪMĒJIS A. GOLTJAKOVS
Pirmā nodaļa
Ziedu pilsētas knēveļi
Kādā pasaku pilsētā dzīvoja knēveļi. Par knēveļiem viņus sauca tāpēc, ka tie bija ļoti maziņi. Katrs knēvelis bija pamaza gurķa lielumā. Viņu pilsētā izskatījās ļoti skaisti. Ap katru māju auga puķes: mārpuķītes, kumelītes, pienenes. Tur pat ielas bija iedēvētas puķu vārdos: Pulkstenīšu iela, Kumelīšu gatve, Rudzupuķu bulvāris. Bet pašu pilsētu sauca par Ziedu pilsētu. Tā atradās strauta malā. Šo strautu knēveļi sauca par Gurķupi, tāpēc ka strauta krastos auga daudz gurķu.
Viņpus upes plētās mežs. Knēveļi lieca no bērza tāss laiviņas, īrās pāri upei un gāja uz mežu ogot, sēņot, riekstot. Ogas
lasīt bija grūts darbs, jo knēveļi taču bija mazītiņi, bet pēc riekstiem jau nu no tiesas nācās rāpties augstajos krūmos un turklāt stiept līdzi zāģi. Neviens knēvelis nebūtu varējis riekstu noraut ar rokām — tie bija griežami ar zāģi. Ari sēnes grieza ar zāģi. Nogriež sēni pie pašas saknes, tad sazāģē gabalos un pa gabaliņam stiepj mājās.
Knēveļi bija divējādi: vienus no tiem dēvēja par knauķiem, bet otrus — par knīpām. Knauķi vienmēr staigāja vai nu garās, zābakiem pāri pārlaistās biksēs, vai ari īsās, ar lencēm nostiprinātās bikšelēs, bet knīpām tikās valkāt raibas, košas drānas kleitiņās. Knauķi nelabprāt noņēmās ar matu sukāšanu un tāpēc matus nēsāja vienmēr īsi apgrieztus, turpretim knīpas audzēja garus matus. Viņas mīlēja tos dažādi skaisti sakārtot, pina garās bizēs, vija bizēs lentītes, bet uz galvas sēja lenšu pušķus. Daudzi knauķi visai lepojās ar to, ka viņi ir knauķi, un ar knīpām gandrīz nemaz nedraudzējās. Knīpas savukārt lepojās, ka viņas ir knīpas, un ari negribēja draudzēties ar knauķiem. Ja kāda knīpa uz ielas satika knauķi, tad, ieraudzījusi to iztālēm, tūliņ pārgāja uz ielas otru pusi. Un pareizi darīja, jo starp knauķiem bieži vien gadījās tādi, kas nevarēja knīpai paiet mierīgi garām, bet katrā ziņā pateiks tai kaut ko aizvainojošu vai pat pagrūdīs, vai — vēl ļaunāk — paraustīs aiz bizes. Protams, visi knauķi tādi nebija, taču nevienam jau tas nav uz pieres
rakstīts, tāpēc knīpas ieskatīja par labāku pie laika pāriet uz ielas otru pusi, lai negadītos pret aci. Par to daudzi knauķi saukāja knīpas par iedomu vācelēm — izgudrojuši ari tādu vārdu! — bet daudzas knīpas godāja knauķus par kaušļiem un citās aizvainojošās palamās.
Daži lasītāji uzreiz iebildīs, ka tas viss droši vien izdomāts, ka dzīvē tādu knauķu nemaz nav. Bet neviens taču arī neapgalvo, ka dzīvē tādi ir. Dzīvē — tas ir viens, bet pasaku pilsētā — pavisam kas cits. Pasaku pilsētā viss kas gadās.
Kādā Pulkstenīšu ielas mājiņā dzīvoja sešpadsmit knauķi-knēveļi. Pats galvenais no tiem bija knauķis- knēvelis, vārdā Zinītis. Par Zinīti viņu bija iesaukuši tāpēc, ka tas ļoti daudz zināja. Un daudz viņš zināja tāpēc, ka lasīja dažādas grāmatas. Sīs grāmatas viņam mētājās gan uz galda, gan pagaldē, gan gultā, gan pagultē. Viņa istabā nebija tādas vietas, kur nebūtu grāmatu. Grāmatas lasīdams, Zinītis bija kļuvis ļoti gudrs. Tāpēc visi viņu klausīja un pārlieku mīlēja. Ģērbās viņš vienmēr melnā uzvalkā un, kad sēdās pie galda, uzlika uz deguna brilles un sāka lasīt kādu grāmatu, tad izskatījās gluži pēc profesora.
Tanī pašā mājiņā dzīvoja slavenais doktors Table- tiņš, kas ārstēja knēveļus no visām kaitēm. Viņš pastāvīgi valkāja baltu virsvalku un galvā baltu, apaļu cepuri ar pušķi galā. Tepat dzīvoja arī pazīstamais mehāniķis Skrūvītis ar savu palīgu Ķīlīti; dzīvoja Saha- rīns Saharīna dēls Sīrupiņš, kas bija izdaudzināts ar to, ka ļoti labprāt dzēra gāzēto ūdeni ar sīrupu. Viņš bija visai pieklājīgs. Viņam patika, ja to godāja vārdā un tēva vārdā, un viņš necieta, ja kāds to sauca vienkārši par Sīrupiņu. Vēl šai mājā dzīvoja mednieks
Skrotiņš. Tam piederēja mazs sunītis Totiņš un bise, ko lādēja ar korķiem. Te dzīvoja gleznotājs Tūbiņš, muzikants Koklītis un citi knauķi: Skubiņš, Rūcenis, Nerunītis, Apalītis, Aizmārša, divi brāļi — Varbūtiņš un Nebūtiņš. Taču visievērojamākais starp viņiem bija knauķis, vārdā Nezinītis. Par Nezinīti viņu bija iesaukuši tāpēc, ka viņš nenieka nezināja.
Šis Nezinītis valkāja koši zilu platmali, dzeltenas kanārij- putnu krāsas bikses un oranžkrāsas kreklu ar zaļu kaklasaiti. Viņam vispār patika spilgtas krāsas. Saposies kā tāds papagailis, Nezinītis augām dienām slaistījās pa pilsētu, izdomāja visādas nepasakas un stāstīja tās visiem. Turklāt viņš vienā laidā darīja pāri knīpām. Tāpēc knīpas, pamanījušas iztālēm viņa oranžkrāsas kreklu, uz vietas sviedās apkārt un slēpās pa mājām. Nezinītim bija draugs, vārdā Panckariņš, kas dzīvoja Mārpuķīšu ielā. Ar Panckariņu Nezinītis varēja pļāpāt veselām stundām. Divdesmit reižu dienā viņi saplūcās un divdesmit reižu dienā izlīga.
Sevišķi slavens Nezinītis kļuva pēc viena gadījuma.