— Tas tikai bija lidojums!
visapkārt skanēja klaigas. — Vai manu, kas tam Zinītim par balonu! Veselu nedēju ar to noķēpājās, bet šis ņem un pārplīst. Ak tavu joku! Savu mūžu neesam tā smējušies!
Taču Zinītis šais zobgalībās nemaz neklausījās. Ar garas caurules palīdzību viņš pievienoja katlu balonam un lika iedarbināt katlam pierīkoto sūkni. Katlā sāka spiesties svaigs gaiss, bet sasildītais pa cauruli plūda tieši balonā. Pamazām balons tīklā kļuva aizvien lielāks un lielāks un jau līda ārā no groza.
— Pavei, — nopriecājās skatītāji, — atkal piepūš! Ir gan savādnieki! Bet gan jau tas atkal pārplīsīs.
Neviens neticēja, ka balons pacelsies. Bet pa to laiku tas kļuva aizvien lielāks, izlīda no groza un gulēja uz tā kā milzīgs arbūzs uz šķīvja. Te visi uzreiz pamanīja, ka balons pats no sevis lēnām ceļas uz augšu un sastiepj tīklu, kas bija piesiets pie groza. Visi mutes vien ieplēta aiz brīnumiem. Katrs redzēja, ka tagad neviens nevelk balonu aiz virves uz augšu.
— Urā! — iekliedzās Kumelīte un sasita plaukstas.
— Neauro! — Cāpiņš viņu apsauca.
— Bet viņš taču lido!
— Nav vēl aizlidojis. Redzi, tas ir piesiets pie groza. Vai nu tas spēs pacelt grozu un vēl ar visiem knēveļiem?
Te Cāpiņš ieraudzīja, ka balons, kļūdams lielāks, pacēlās augstāk un grozs atrāvās no zemes. Cāpiņš nenocietās un iekliedzās no visa spēka:
— Turiet, turiet! Viņš taču aizlidos! Ko jūs darāt?
Taču balons neaizlidoja vis, jo grozs bija stipri piesiets pie lazdas. Tas tikai mazliet pacēlās virs zemes.
— Urā-ā! — skanēja no visām pusēm. — Urā! Gudrinieks Zinītis! Tas tik Zinītim ir balons! Ar ko tad viņi to piepūta? Droši vien ar tvaiku.
ierīkojieties Tagad jau nu visi ticēja, ka balons lidos.
Astotā nodaļa
Ceļā
Beidzot balons bija piepildīts ar siltu gaisu. Zinītis lika novākt katlu un pats savām rokām ar aukliņu aizsēja gumijas caurulīti, lai siltais gaiss neizplūst no balona. Tad viņš pavēlēja visiem kāpt grozā. Pirmais iemetās Skubiņš, pēc viņa trausās Apalītis un tikko neuzkrita uz galvas pārējiem knēveļiem. Viņš bija resns, visas kabatas tam bija piestūķētas ar ko kura: gan ar cukuru, gan ar cepumiem. Turklāt viņš katram gadījumam bija uzāvis galošas un rokās turēja lietussargu. Ar kopīgiem pūliņiem Apalīti iedabūja grozā, un pēc viņa sāka rāpties pārējie knēveļi. Saharīns Saharīna dēls Sīrupiņš rosījās ap grozu un visiem palīdzēja iekāpt.
— Kāpiet iekšā, lūdzu, — viņš mudināja, ērtāk. Vietas balonā visiem pietiks.
— Kāp tu pats arī, — viņu vedināja.
'— Gan pagūšu, — Sīrupiņš atvairīja.
— Galvenais, ka jūs sakāptu. — Viņš pakalpīgi pieturēja iekšā kāpējus zem rokām, pastumdams no apakšas. Pēdīgi visi atradās grozā. Sīrupiņš viens pats bija palicis lejā.
— Kāpēc tad tu nekāp? — viņam jautāja.
— Varbūt man labāk nemaz nekāpt, — Sīrupiņš atbildēja. — Es esmu ļoti resns.
Jums tur ari bez manis būs šauri. Baidos, ka neiznāk pārslo- gojums.
— Nebaidies, nekāda pārslogojuma nebūs.
— Nē, draugi, lidojiet vien bez manis. Es jūs te pagaidīšu. Ko es jūs apgrūtināšu!
— Nevienu tu neapgrūtināsi, — Zinītis atbildēja. — Kāp iekšā! Ja reiz visi nolēmuši lidot, tad kopā arī lidosim.
Sīrupiņš negribīgi trausās grozā, un te nu iznāca neparedzēts gadījums: grozs kopā ar balonu uzreiz nolaidās zemē.
— Te nu bija lidotāji! — iesmējās Mikrobiņš uz žoga.
— Un ko tu smejies? — Cāpiņš viņu aprāja. — Notiek nelaime, bet šis smejas!
— Nekādas nelaimes nav, — iejaucās Ķīķerītis. — Vienkārši šis gaisa balons aprēķināts piecpadsmit knēveļiem. Sešpadsmit tas nespēj pacelt.
— Tātad nelidos? — Cāpiņš vaicāja.
— Nāksies vienu atstāt, tad pacelsies, — Ķīķerītis paskaidroja.
— Droši vien atstās Nezinīti, — nosprieda Mušiņa.
Sīrupiņš, kuram bija bail lidot gaisa balonā, kļuva priecīgs
un sacīja:
— Āre nu, es taču teicu, ka radīsies pārslogojums! Labāk es kāpšu laukā.
Viņš jau cēla kāju, lai kāptu ārā, te Zinītis ņēma un izsvieda no groza vienu'smilšu maisu. Balons uzreiz kļuva vieglāks un no jauna pacēlās gaisā. Nu tikai visi attapa, kādēļ Zinītis licis iekraut grozā maisus ar smiltīm. Visi sāka sist plaukstas, bet Zinītis pacēla roku un teica knēveļiem runu.
— Uz redzēšanos, draugi! — viņš sauca. — Mēs aizlidojam uz tālām zemēm. Pēc nedēļas būsim atpakaļ. Uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! Laimīgu ceļu! — sauca visi knēveļi un vicināja ar rokām un platmalēm.
Zinītis izvilka no kabatas nazīti un pārgrieza virvi, ar ko grozs bija piesiets pie lazdas. Balons slaidi cēlās gaisā, aizķērās ar sāniem aiz lazdas zara, taču tūdaļ atkal attika vaļā un strauji traucās augšup.
— Urā! — kliedza knēveļi. — Lai dzīvo Zinītis un viņa biedri! Urā-ā!
Visi sita plaukstas un svieda cepures gaisā. Knīpas apkampās aiz prieka. Mušiņa un Podziņa -«.
pat saskūpstījās, bet Mārpuķīte apraudājās.
Balons pa to laiku cēlās aizvien augstāk un augstāk. Vējš nesa to sāņus. Drīz vien tas pārvērtās par mazu punktiņu, kas tikko ņirbēja zilajās debesīs. Ķīķerītis uzrāpās uz mājas jumta un sāka aplūkot šo punktiņu ar savu tālskati. Viņam līdzās uz pašas jumta kores stāvēja dzejnieks Ziediņš. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš vēroja vispārējās gaviles un, likās, par kaut ko domāja. Pēkšņi viņš plati izpleta rokas un pilnā balsī iesaucās: