— Viens gudrāks par otru! — Zinītis nogrozīja galvu. — Kas tur par jēgu, ja smiltis paliek grozā? No tā balons vieglāks nekļūs.
— Nebūt ne, bet gan es smiltis izbēršu, — Nebūtiņš piekrita un ņēmās ar sauju bērt smiltis ārā no groza.
— Uzmanīgāk! — sauca Aizmārša. — Tā tu vari man acis pieputināt.
— Nebūt nepieputināšu, — atsaucās Nebūtiņš un tai pašā brīdī iebēra viņam smiltis acīs.
Visi ņēmās lamāt Nebūtiņu, bet Varbūtiņš paķēra nazīti un izgrieza groza dibenā lielu caurumu, lai smiltis birst ārā. Zinītis, to pamanījis, iekliedzās: — Pag! Ko tu dari? Tevis dēļ grozs izjuks un mēs visi izbirsim ārā.
— Varbūt neizjuks, — Varbūtiņš atbildēja.
— Jums abiem tik vien tās valodas kā «varbūt» un «nebūt», — uzrājās Zinītis un atņēma Varbūtiņam nazi.
Smiltis pa caurumu izbira no groza, balons kļuva vieglāks un atkal traucās augšup. Knauķi apmierināti vērās pār groza malu. Visi bija priecīgi, ka balons atkal sācis lidot augšup. Tikai Rūcenis, kas allaž bija ar kaut ko nemierā, joprojām pukojās: — Kas tā par būšanu: te uz augšu, te uz leju! Vai tad baloni tā lido?
Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš paraudzījās uz Apalīti, kas, ne vārda nerunādams, grauza cukuru.
— Un ko tu tur skrimšķini?
— Man kabatā ir cukuriņš, to tad es graužu.
— Atradis nu, kad cukuru grauzt! Nolaidīsimies zemē, tad arī grauz!
— Kādēļ gan man lieku smagumu valcīt līdzi? — Apalītis prātoja. — Apēdīšu cukuru, balons kļūs vieglāks un celsies vēl augstāk.
— Nu, grauz, grauz! Redzēsim, ciktāl tu aizgrauzīsies, — norūca Rūcenis.
Desmitā nodaļa
Avārija
Daži iedomājas tā: jo augstāk paceļas gaisā, jo kļūst siltāks, bet tas nav tiesa. Jo augstāk, jo aukstāks. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka saule ar saviem stariem vāji sasilda gaisu, jo gaiss ir ļoti dzidrs. Zemāk gaiss vienmēr siltāks. Saules stari sasilda zemi, gaiss silst no zemes gluži tāpat kā no karstas krāsns. Sasilušais gaiss ir vieglāks par auksto un ceļas uz augšu. Jo augstāk ceļas, jo vairāk atdziest. Tāpēc lielā augstumā vienmēr auksts.
Taisni to arī sajuta knēveļi, kad ar savu gaisa balonu bija pacēlušies lielā augstumā. Viņiem kļuva tik auksti, ka deguni un vaigi metās sarkani. Visi dauzījās kājām un plaukšķināja rokām, lai kaut mazliet sasildītos. Vairāk par visiem sala Aizmārša, kas bija aizmirsis mājās cepuri. No briesmīgā aukstum;i viņam degungalā izauga liela lāsteka. Viņš drebēja kā apšu lapa un vienā laidā klabināja zobus.
— Mitējies jel reiz zobus klabināt! — rūca Rūcenis. — Te jau tā ir auksts, bet šis vēl klabinās zobus!
— Es taču neesmu vainīgs, ka salst, — taisnojās Aizmārša.
Rūcenis piecēlās no savas vietas un teica:
— Ciest nevaru, kad man pie auss kāds zobus klabina! No tā man arī pašam mācas virsū drebuļi.
Viņš apsēdās blakus Tūbiņām, taču arī Tūbiņām klabēja zobi. Rūcenis viņu aizdomīgi uzlūkoja.
— Ko tu? Droši vien man par spīti klabini zobus?
—Nepavisam ne par spīti, bet tāpēc, ka salst.
Rūcenis piecēlās un apsēdās citā vietā. Tā viņš pārsēdās vairākas reizes un tikai traucēja citus.
No saltuma gaisa balons bija apsarmojis un zaigoja knauķiem virs galvas, it kā būtu izliets no tīra sudraba. Pamazām
gaiss apvalkā atkal atdzisa, un balons sāka slīdēt lejup. Pēc maza brītiņa tas jau strauji krita. Smilšu maisu krājums bija izbeidzies, un krišanu nekādi nevarēja apturei.
— Av-av-avārija! — Sīrupiņš izgrūda.
— Esam pagalam! — iegaudojās Nezinītis un palīda zem sola.
— Lien ārā! — Zinītis viņam uzbrēca.
— Kāpēc? — atsaucās Nezinītis no sola apakšas.
— Lēksim ar izpletņiem.
— Man arī tepat ir labi, — Nezinītis atteica. Daudz neprātodams, Zinītis sagrāba viņu aiz apkakles
un izvilka no sola apakšas.
— Tev nav tiesības! — Nezinītis bļāva. — Es sūdzēšos!
— Neauro, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Bez panikas. Paskaties, kā es lēkšu ar izpletni, un lec man pakaļ.
Nezinītis mazliet nomierinājās. Zinītis nostājās pie groza malas.
— Uzmanību, draugi! — viņš sauca. — Leciet visi pēc kārtas man pakaļ! Kas nenolēks, to balons aiznesīs augšup. Nu, sagatavojiet izpletņus . .. Aiziet!
Zinītis nolēca pirmais un lidoja lejup. Pēc viņa lēca Skubiņš, bet te notika kas negaidīts. Steigā Skubiņš nevis pirms izlēca un tad atvēra izpletni, bet papriekš atvēra izpletni un tikai tad lēca. Tāpēc izpletnis aizķērās aiz groza malas. Skubiņš ar vienu kāju sapiņķējās auklās un palika karājamies ar galvu uz leju. Viņš sāka tirināt kājas un locīties ar visu augumu kā tārps, ko mauc uz makšķeres āķa. Par spīti visām pūlēm, izpletnis nebija atkabināms. — Brālīši! — doktors Tabletiņš iesaucās. — Ja izpletnis spruks vaļā, Skubiņš ar galvu trieksies pret zemi.
Knauķi saķērās ap izpletni un ievilka Skubiņu atpakaļ grozā. Nezinītis pamanīja, ka balons no jauna ceļas augšup, un
iesaucās: — Pag, brālīši! Nevienam nav jālec. Mēs atkal lidojam augšup.
— Kāpēc tad mēs atkal lidojam augšup? — brīnījās Varbūtiņš.
— Ek tu! — Rūcenis atrūca. — Zinītis taču izlēca, tātad balons kļuva vieglāks.
— Ko gan Zinītis iesāks bez mums? — gaudās Apalītis.
— Nu, ko… — Varbūtiņš noplātīja rokas. — Ies mierīgā garā uz mājām.
— Bet ko mēs darīsim bez Zinīša?
— Iedomājies! — atsaucās Nezinītis. — It kā nu bez Zinīša nemaz nevarētu!
— Bet kāds taču ir jāklausa, — iesaucās Apalītis.
— Klausīsiet mani, — paziņoja Nezinītis. — Tagad es būšu galvenais.
— Tu? — Rūcenis brīnījās. — Ar tavu galvu gan nevar būt galvenais.