— Ak tā! Ar manu galvu ne? — Nezinītis kliedza. — Nu, lūdzu, lec lejā un meklē savu Zinīti, ja tev mana galva nav pa prātam.
Rūcenis paraudzījās lejā un noteica:
— Kur tad es šo tagad atradīšu? Mēs esam tālu aizlidojuši. Vajadzēja lēkt visiem uzreiz.
— Nē, lec, lec!
Rūcenis un Nezinītis sāka ķildoties un noķildojās turpat vai līdz vakaram. Zinīša nebija, un neviens tagad nespēja viņus aprāt. Saule jau grima pret rietu. Vējš pieņēmās. Balons atdzisa vēl vairāk un atkal sāka slīdēt lejup, bet Rūcenis un Nezinītis joprojām strīdējās.
— Nestrīdies nu vairāk, — Sīrupiņš apsauca Nezi- J+ļt nīti. — Ja jau esi nolēmis kļūt par galveno, tad izdomā kaut ko. Palūk, mēs atkal laižamies lejup.
— Tūliņ domāšu, — Nezinītis solījās.
Viņš apsēdās uz soliņa, pielika pirkstu pie pieres un sāka domāt. Bet balons pa to laiku aizvien ātrāk un ātrāk laidās lejup.
— Ko tur var izdomāt! — iesaucās Skrūvītis. — Bijuši mums maisi ar smiltīm, varētu nosviest vēl vienu maisu.
— Pareizi, — Nezinītis uztvēra. — Bet, tā kā maisu mums vairs nav, tad vajadzēs nosviest vienu no mums. Nometīsim kādu ar izpletni, balons kļūs vieglāks un atkal celsies uz augšu.
— Kuru tad lai sviež?
— Nu, kuru? — Nezinītis pārlika. — Jāsviež tas, kurš visīdzīgākais.
— Es neesmu ar mieru, — pretojās Rūcenis. — Nav tāda likuma, ka visīdzīgākie jāmet ārā. Jāsviež tas, kurš vissmagākais.
— Nu labi, — Nezinītis piekāpās. — Sviedīsim Apalīti. Viņš mums ir pats resnākais.
— Pareizi, — piebalsoja Sīrupiņš.
— Ko? — Apalītis iekliedzās. — Kurš ir visresnākais? Es esot visresnākais? Sīrupiņš ir par mani resnāks!
— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Sīrupiņš, sīki grudzi- nādams un rādīdams ar pirkstu uz Apalīti. — Skatieties jel, es esot par viņu resnāks! Ha-ha! Kas ir, mērīsimies!
— Nu, pānācies, panācies šurp! — Apalītis kā gailis dzinās viņam virsū.
Visi apstāja Apalīti un Sīrupiņu. Nezinītis salūkoja kabatā aukliņu un apņēma to Apalītim ap vidu. Pēc tam tādā pašā veidā nomērīja Sīrupiņu. Izrādījās, ka Sīrupiņš turpat vai divreiz resnāks par Apalīti.
— Tas nav pareizi! — Sīrupiņš apstrīdēja. — Apalītis blēdījās. Viņš ierāva vēderu. Es redzēju.
— Nekā es neierāvu! — Apalītis taisnojās.
— Ierāvi gan. Es redzēju. Mērīsimies par jaunu! — skaļi kliedza Sīrupiņš.
Nezinītis ņēmās pārmērīt Apalīti, bet Sīrupiņš trinās apkārt un klaigāja:
— E-ē! Kā tu stāvi? Uzpūties!
— Kas man ko uzpūsties? — Apalītis atvairīja. — Ja es uzpūtīšos, tad, protams, izrādīsies, ka esmu par tevi resnāks.
— Nu labi, tad neuzpūties. Bet arī vēderu ieraut tev nav tiesības. Skatieties, brālīši, ko viņš dara! Kur tad taisnība? Nav nekādas taisnības! Tā vienkārši ir krāpšana!
Nezinītis beidza mērīt Apalīti, pēc tam ar tādu pašu rūpību nomērīja Sīrupiņu, un šoreiz iznāca, ka viņi abi ir vienu resnumu.
— Būs jāsviež abi, — Nezinītis noplātīja rokas.
— Kādēļ tad abi, ja pietiek arī ar vienu! — iebilda Sīrupiņš.
Mednieks Skrotiņš palūkojās pār groza malu un ieraudzīja,
ka zeme tuvojas draudošā ātrumā.
— Vadzi, Nezinīt, — viņš sacīja, — izlem ātrāk, citādi mēs trieksimies pret zemi.
— Vajag noskaitīt, kuram lēkt ar izpletni, — ieteicās Varbūtiņš.
— Pareizi! — Sīrupiņš uztvēra. — Tikai tad jāskaita visi, gan resnie, gan tievie, lai nevienam nenodarītu pāri.
— Lai notiek, skaitīsimies. — Nezinītis bija ar mieru.
Visi nostājās lokā, un Nezinītis ņēmās skaitīt, katram pirkstu piedurdams:
Ene bene res!
Kvinter finter džes!
Ene bene rupucis
Kvinter finter pasprucis…
Tad teica:
— Ne, šis skaitamais man nepatīk. Es ar to neesmu mierā! — Un sāka citu:
Ikete pikete cokoto me! Abel fabel domane. Ika pika gramatika …
šinī brīdī grozs ar sparu atsitās pret zemi un apmeta kūleni. Varbūtiņš ieķērās ar rokām Nebūtiņā, Nebūtiņš Varbūtiņā, un viņi abi kopā izvēlās no groza. Pēc viņiem kā zirņi izbira pārējie knēveļi. Vienīgi Nezinītis noturējās pie groza malas un arī Totiņš, kas ar zobiem bija iekampies viņam biksēs. Atsities pret zemi, balons kā bumba palēcās uz augšu, apmeta gaisā milzīgu loku un no.jauna nolaidās lejā. Grozs vēlreiz triecās pret zemi un šļūceniski rāvās projām. Balons uzdrāzās virsū kaut kam cietam un plīsa ar apdullinošu troksni. Totiņu apsvieda gaisā, un tas, izmisīgi kaukdams, metās sāņus. Nezinītis izvēlās no groza un palika nekustīgi zemē guļam.
Lidojums bija beidzies.
Vienpadsmitā nodaļa
Jaunā vietā
Nezinītis atmodās gluži nepazīstamā vietā. Viņš gulēja gultā, pēlī iegrimis. Šis pēlis bija tik mīksts, it kā būtu pildīts ar pieneņu pūkām. Nezinīti uzmodināja kaut kādas balsis. Atvēris acis, viņš sāka lūkoties apkārt un ieraudzīja, ka guļ svešā istabā. Pa kaktiem bija izvietoti mazi atzveltnes krēsli. Pie sienām karājās sedziņas un gleznas ar dažādu ziedu attēliem. Pie loga stāvēja apaļš galdiņš uz vienas kājas. Uz tā atradās liela kaudze krāsainu izšujamo diegu un spilventiņš, no vienas vietas piespraudīts ar adatām un kniepadatām kā sabozies ezītis. Turpat tuvumā bija rakstāmgalds ar rakstāmpiederumiem. Blakus tam grāmatu skapis. Pie pašas tālākās sienas līdzās durvīm slējās liels spogulis. Spoguļa priekšā grozījās divas knīpas un dzīvi sarunājās. Viena bija zilā spoža zīda tērpā ar tādu pašu zīda jostiņu, kas uz muguras bija sasieta pušķī. Knīpai bija gaiši zilas acis un garā bizē sapīti, tumši mati. Otra bija raibā