kleitiņā ar sārtām un mēļām puķītēm. Mati viņai bija gaiši, gandrīz balti un kā viļņi slīdēja pār pleciem. Viņa spoguļa priekšā pielāgoja cepuri un visu laiku žadzināja kā žagata:
— Kas par riebīgu cepuri! Liec to, ka gribi, ne pēc kā neizskatās. Man gribējās pašūt cepuri ar platām malām, bet pietrūka drānas un nācās taisīt ar šaurām, bet, ja malas ir šauras, tad seja izskatās apaļa, un tas nemaz nav diez cik skaisti.
— Beidz nu reiz pie spoguļa grozīties! Ciest nevaru, kad tā spoguļa priekšā grozās, — aizrādīja zilacainā knīpa.
— Kālab tad gan, tavuprāt, spoguļi izgudroti? — atjautāja gaišmate.
Uzlikusi cepuri gandrīz uz paša pakauša, viņa atmeta galvu un, acis piemiegusi, ņēmās aplūkot sevi spogulī.
Nezinītim sanāca smiekli. Viņš nenoturējās un ieurkšķējās. Gaišmate acumirklī atlēca no spoguļa un aizdomīgi paraudzījās uz Nezinīti. Taču Nezinītis pievēra acis un izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abas knīpas, cenzdamās neklaudzināt ar papēdīšiem, tuvojās gultai un apstājās pa gabaliņu.
— Man izklausījās, ka viņš ko sacīja, — Nezinītis dzirdēja čukstam. — Jādomā, tāpat vien izlikās … Kad gan viņš pamodīsies? Kopš vakardienas guļ bez samaņas.
Otra balss atsaucās:
— Medene nelika modināt. Teica, lai viņu pasaucot, kad tas pats pamodīsies.
«Nez kas tā par Medeni?» Nezinītis nodomāja, taču nelikās manām, ka dzird viņu sarunas.
— Kas par drosmīgu knauķi! — atkal atskanēja čuksti. — Iedomājies tikai — lidojis gaisa balonā!
Nezinītis izdzirdēja, ka viņu dēvē par drosmīgu, un mute
tam pati no sevis paplētās vai līdz ausīm. Viņš tomēr laikā apķērās un apvaldīja smaidu.
— Es atnākšu vēlāk, kad viņš būs pamodies, — balss turpināja. — Man tā gribas viņu iztaujāt par gaisa balonu. Bet ja nu pēkšņi viņam ir smadzeņu satricinājums!
«Nieki!» Nezinītis nodomāja. «Nekāda smadzeņu satricinājuma man nav.»
Gaišmate atvadījās un aizgāja. Istabā iestājās klusums. Nezinītis ilgi gulēja aizvērtām acīm, dzirdi sasprindzinājis. Beidzot viņš mazliet pavēra vienu aci un ieraudzīja pār sevi noliekušos zilacainu knīpu. Knīpa laipni pasmaidīja, tad sarauca pieri un, ar pirkstu padraudējusi, vaicāja:
— Vai jūs vienmēr tā mostaties? Pirms atverat vienu aci, tad otru?
Nezinītis pamāja ar galvu un pavēra otru aci.
— Tātad jūs nemaz neesat aizmidzis?
— Nē, es tikko pamodos.
Nezinītis gribēja vēl ko teikt, bet knīpa uzlika pirkstiņu viņam uz lūpām un sacīja:
— Kļūsiet, kļūsiet! Jūs nedrīkstat runāt. Jūs esat ļoti slims.
— Nepavisam ne!
— Kā jūs zināt? Vai tad jūs esat ārsts?
— Nē.
— Nu, redziet nu! Bet viņš vēl runās! Jums jāguļ mierīgi, kamēr es paaicināšu ārsti. Kā jūs sauc?
— Nezinītis. Bet jūs?
— Mani sauc par Zilacīti.
— Jauks vārds, — Nezinītis atzinīgi noteica.
— Ļoti priecājos, ka jums tas patīk. Jūs, var redzēt, esat labi audzināts knauķis.
Nezinīša seja atplauka smaidā. Viņš bija ļoti apmierināts, ka uzlielīts, jo viņu gandrīz nekad neviens nebija slavējis, bet
visi aizvien tikai pēluši. Knauķu tuvumā nebija, un Nezinītis nebaidījās, ka viņu sāks ķircināt par to, ka tas ielaižas ar knīpu. Tāpēc viņš ar Zilacīti runāja pilnīgi brīvi un pieklājīgi.
— Bet kā sauc to otru? — Nezinītis jautāja.
— Kādu otru?
— Ar kuru jūs runājāties. Tādu skaistu, ar baltiem matiem.
— O! — Zilacīte iesaucās. — Tātad jūs jau sen vairs neguļat?
— Nē, es tikai uz mirklīti atvēru acis, bet tad atkal no jauna aizmigu.
— Nav tiesa, nav tiesa! — Zilacīte pakratīja galvu un sarauca uzacis. — Tātad jums liekas, ka es neesmu pietiekami skaista?
— Nē, ko jūs! — Nezinītis nobijās. — Jūs arī esat skaista.
— Kura tad no mums ir skaistāka — es vai viņa?
— Jūs … un viņa. Jūs abas esat ļoti skaistas.
— Jūs esat nožēlojams melis, taču es jums piedodu, — Zilacīte atbildēja. — Jūsu skaistuli sauc par Pārsliņu. Jūs viņu vēl redzēsiet. Bet nu pietiek. Jums ir kaitīgi daudz sarunāties. Gu- liet mierīgi un neiedomājieties celties augšā! Es tūliņ pasaukšu Medeni.
— Kas tā Medene tāda ir?
— Medene ir mūsu ārste. Viņa jūs ārstēs.
Zilacīte aizgāja. Nezinītis tūliņ izlēca no gultas un sāka meklēt savas drēbes. Viņam gribējās drīzāk aizbēgt, jo viņš zināja, ka ārsti mēdz slimniekus cienāt ar rīcineļļu un triept ar jodu, no kura gauži sūrst miesa. Drēbju tuvumā nebija, bet viņa uzmanību saistīja lelle, kas sēdēja uz maza soliņa, atbalstījusi muguru pret sienu.
Nezinītim gribējās uz vietas saplēst lelli un paskatīties, kas tai iekšā — vate vai zāģu skaidas. Viņš aizmirsa par drēbēm un ņēmās meklēt nazi, bet tobrīd ieraudzīja savu attēlu spogulī. Nometis
lelli uz grīdas, viņš sāka pie spoguļa vaibstīties, aplūkodams savu seju. Izskatījies tiku tikām, viņš sacīja:
— Es arī esmu skaists, un seja man nav visai apaļa.
Te aiz durvīm nodipēja soļi. Nezinītis aši iemetās gultā un pārvilka sev pāri segu. Istabā ienāca Zilacīte un vēl kāda knīpa baltā virsvalkā un baltu lakatiņu galvā, ar nelielu brūnu čemodāniņu rokās. Viņai bija tukli, sārti vaigi. Pelēkās actiņas stingri raudzījās caur apaļajām raga brillēm. Nezinītis saprata, ka tā pati ir Medene, par kuru viņam Zilacīte bija stāstījusi.