Medene pievilka pie Nezinīša gultas krēslu, uzlika uz tā savu čemodāniņu un, galvu nogrozījusi, teica:
— Ak, šie knauķi! Mūžīgi viņi izdomā dažādas palaidnības! Nu, sakiet, lūdzu, — kas jums bija par vajadzību lidot ar šo gaisa balonu? Kļūsiet, kļūsiet! Zinu, ko jūs teiksiet: es vairāk tā nedarīšu. Visi knauķi tā saka, bet pēc tam sāk no jauna palaidņoties.
Medene atvēra čemodāniņu, un istabā uzreiz nosmaržoja ne īsti jods, ne īsti kādas citas zāles. Nezinītis bailīgi sarāvās. Medene pagriezās pret viņu un sacīja:
— Piecelieties, slimniek! Nezinītis sāka trausties ārā no gultas.
— Nevajag celties, slimniek! — Medene stingri teica.
— Es taču liku jums piecelties sēdus. Nezinītis paraustīja plecus un apsēdās gultā.
— Nevajag raustīt plecus, slimniek, — Medene piezīmēja.
— Parādiet mēli!
— Kādēļ?
— Parādiet, parādiet! Tā vajag. Nezinītis izbāza mēli.
— Sakiet «ā»!
— Ā-ā-ā, — Nezinītis novilka. Medene izņēma no čemodāna klausu-
līti un pielika Nezinītim pie krūtīm.
— Elpojiet dziļāk, slimniek! Nezinītis sāka šņākt kā tvaika katls.
— Tagad neelpojiet!
— Hi-hi-hi! — Nezinītis izgrūda, kratīdamies smieklos.
— Par ko jūs smejaties, slimniek? Šķiet, es nekā smieklīga neteicu!
— Kā tad es varu pavisam neelpot? — Nezinītis jautāja, joprojām ķiķinādams.
— Pavisam neelpot jūs, protams, nevarat, bet uz brītiņu aizturēt elpu taču var.
— Var, — Nezinītis piekrita un aizturēja elpu.
Beigusi izmeklēšanu, Medene apsēdās pie galda un rakstīja recepti.
— Jūsu slimniekam uz pleca ir zilums, — viņa sacīja Zilacī- tei. — Aizejiet uz aptieku, tur jums iedos medus plāksteri. Nogrieziet gabaliņu plākstera un uzlieciet slimniekam uz pleca. Un neļaujiet viņam celties no gultas. Ja viņš piecelsies, sadauzīs jums visus traukus un pārsitīs kādam pieri. Pret knauķiem jāizturas labi stingri.
Medene noglabāja klausulīti čemodānā un, vēlreiz uzmetusi Nezinītim stingru skatienu, izgāja.
Zilacīte paņēma no galda recepti un teica:
— Vai dzirdējāt? Jums jāguļ.
Par atbildi Nezinītis savilka skumīgu seju.
— Nav ko viebties. Un neiedomājieties meklēt savu apģērbu — tas man ir labi noglabāts, — Zilacīte brīdināja un izgāja no istabas ar recepti rokā.
Divpadsmitā nodaļa Jauni paziņas
Kad Zilacīte bija projām, Nezinītis mazu brīdi pagulēja, tad atcerējās, ka gribējis pārbaudīt, no kā taisīta lelle, un jau grasījās celties, te aiz durvīm atkal nodipēja soļi un dzirdēja kādu čukstam:
— Kur viņš ir?
— Tur.
— Ko viņš dara?
— Guļ gultā.
— Miris?
— Nē, liekas, ka dzīvs.
— Ļauj man paskatīties!
— Pagaidi!
Nezinītis paraudzījās uz durvīm un pamanīja kādu lūkojamies pa atslēgas caurumu.
— Nu, laid jel, sīkstule tāda! Man taču arī gribas paskatīties, — no jauna atskanēja čuksts.
— Nelaidīšu arī, ja lamā par sīkstuli!
Aiz durvīm izcēlās kņada.
— Tu negrūsties, negrūsties tak! — atskanēja nikna šņākšana. — Pamēģini tikai vēlreiz grūst, es tevi aiz matiem noraušu nost!
— Bet es tevi aiz bizēm izvazāšu un vēl ar kāju pasperšu!
Nezinītim iegribējās paskatīties, kas tur ķildojas. Viņš izlēca no gultas un strauji atgrūda durvis. Atskanēja dobjš būkšķis, un Nezinītis ieraudzīja savā ,priekšā divas knīpas. Tās atlēca sāņus, saķēra ar rokām pieres un izbīlī raudzījās uz
Nezinīti. Vienai uz priekšautiņa bija izšūts zaļš zaķītis, otrai — sarkana vāverīte. Viņas abas kā pēc komandas samirkšķināja acis, sāka raudāt un apsviedušās devās augšā pa šaurām koka kāpnēm pa labi no durvīm.
— Ā-ā-ā! — skaļi brēca knīpa ar strupām biželēm, kas pakausī slējās uz visām pusēm.
— ū-ū-ū! — viņai atbalsoja otra ar lielu gaišzilas lentes pušķi uz paša cekula.
Nezinītis pakasīja pakausi un noņurdēja zem deguna:
— Kad tevi piķis! Laikam esmu tām ar durvīm pamatīgi iebelzis.
Baidīdamies svešā mājā vēl ko izdarīt aplam, Nezinītis ielīda gultā un nolēma nosnausties, taču drīz vien gaitenī no jauna noklabēja soļi. Durvis atdarījās, un istabā ielūkojās vēl kāda knīpa. Tai bija sprogaini mati, jautras, nebēdīgas acis un šķelmīga seja ar smailu deguntiņu.
— Knauķis! — viņa sauca. — Kauslis!
Nezinītis aiz pārsteiguma gultā salēcās. Durvis uz vietas aizcirtās, un, aši attālinādamies, noklaudzēja soļi. Nezinītis paraustīja plecus un nicīgi norūca:
— Iedomu vācele!
Viņš nolaida galvu uz spilvena un jau laidās miegā, kad durvis vēlreiz atvērās un istabā atkal ielūkojās tā pati sprogainā knīpa.
— Kauslis! — viņa nokliedza. — Ha-ha-ha!
Durvis vienā mirklī aizcirtās. Nezinītis izlēca no gultas un izskrēja gaitenī, taču tur neviena vairs nebija.
— Labi! — Nezinītis draudīgi norūca.
Viņš paņēma no rakstāmgalda koka lineālu un noslēpās aizdurvē. Gaidīt nenācās ilgi. Drīz vien gaitenī atskanēja soļi. Nezinītis pacēla lineālu labi augstu. Durvis atvērās. Istabā ienāca Zilacīte un uzreiz dabūja ar lineālu pa pieri.
Vai!
Zilacīte ķēra ar roku pie pieres.
— Kāpēc jūs tā ar lineālu kaujaties? — viņa iekliedzās.
— Nu man pierē būs zilums!
— Varbūt nemaz nebūs, — Nezinītis ieminējās, mulsi grozīdams rokās lineālu.
— Nē, būs, būs gan! Jūs nezināt, cik es esmu vārīga! Iesitiet man ar korķi, un uzreiz būs zilums.