— Varētu pielikt gabaliņu plākstera, — Nezinītis attapa.
— Jūs taču atnesāt no aptiekas plāksteri.
— Es atnesu jums.
— Pietiks abiem, — Nezinītis nolēma.
Viņš paņēma plāksteri un ar šķērēm sagrieza četrās daļās.
— Lipiniet virsū žiglāk, — Zilacīte uztraucās. — Rau, te, te.,.
Viņa pielieca pieri un ar pirkstu rādīja, kur lipināt plāksteri. Nezinītis uzlika plāksteri, bet, ieraudzījis, ka tas pielipis greizi, ņēmās plēst atkal nost.
— Uzmanīgāk! Uzmanīgāk! — Zilacīte sauca. — Jūs man notriepsiet visu pieri ar šo riebīgo plāksteri.
— Nu ir labi, — noteica Nezinītis, beidzis darbu. Zilacīte pietecēja pie spoguļa.
— Jauki gan, neko sacīt! Un ja nu pēkšņi kāds mani ierauga ar šo plāksteri uz pieres! Nu, kas ir, rādiet šurp savu plecu! Kur jūsu zilums?
Zilacīte rūpīgi lipināja plākstera gabaliņu Nezinītim uz pleca.
— Es nemaz negribēju sist jums, — Nezinītis ieteicās.
— Kuram tad?
Nezinītis jau gribēja izstāstīt, kā viņu ķircinājusi nepazīstama knīpa, taču attapās, ka tā būtu aprunāšana.
— Nevienam, — viņš atbildēja. — Es vienkārši gribēju izmēģināt, vai ar šo lineālu var kādam iesist.
— Jūs, knauķi, par to vien domājat, kā kādam iesist, bet, kad sit jums pašiem, tas jums ne visai patīk… Ko jūs smīnat? Jums nāk smiekli, ka man plāksteris uz pieres?
Viņa atkal tuvojās spogulim.
— Tiešām tas izskatās ļoti smieklīgi, ja uz pieres ir tāds četrstūris!
— Bet jūs apgrieziet to apaļu, — Nezinītis pamācīja.
Zilacīte noņēma plāksteri, apgrieza ar šķērēm apaļu un piestiprināja atpakaļ uz pieres.
— Vai jums šķiet, ka tā ir labāk? — Viņa pagriezās pret Nezinīti.
— Protams, — Nezinītis apliecināja. — Manuprāt, jums pat piestāv.
Acis piemiegusi, Zilacīte lūkojās spogulī.
— Un tagad atdodiet manas bikses un kreklu, — Nezinītis lūdza.
— Ejiet nomazgājieties, tad arī drēbes dabūsiet!
Zilacīte aizveda Nezinīti uz virtuvi. Tur pie sienas bija mazgājamais trauks. Līdzās uz naglas karājās dvielis, un uz plauktiņa atradās ziepes un zobu pulveris.
— Te būs suka, tur zobu pulveris. Iztīrīsiet zobus, — rīkoja Zilacīte, sniegdama Nezinītim zobu suku.
— Ciest nevaru zobu pulveri! — Nezinītis noņurdēja.
— Kāpēc tad tā?
— Negaršīgs!
— Bet jums taču tas nav jāēd.
— Vienalga. Tas knaiba mēli.
— Paknaibīs un pāries. Nezinītis negribīgi sāka tīrīt zobus. Pārvilcis reizes divas ar suku pār zobiem, viņš šausmīgi saviebās un sāka spļaudīties. Tad
izskaloja muti ar ūdeni un ņēmās ieziepēt rokas. Rokas nomazgājis, viņš nolika ziepes uz plauktiņa un sāka mazgāt seju.
— Seju arī vajag ar ziepēm, — Zilacīte pamācīja.
— Ko vēl ne! — Nezinītis atteica. — Ziepes vienmēr kož acīs.
— Nē, lūdzu, tomēr, — Zilacīte stingri uzstāja. — Citādi nedabūsiet apģērbu.
Neko darīt, Nezinītis saziepēja seju un steidzās drīzāk noskalot ar ūdeni.
— Brr! — viņš drebinājās. — Cik auksts ūdens!
Pavirši noskalojis seju, viņš izstiepa uz priekšu rokas un, acis neatvēris, sāka taustīties gar sienu.
Zilacīte nolūkojās viņā, tikko valdīdama smieklus.
— Ko jūs meklējat?
— D-dvieli, — Nezinītis atbildēja, trīcēdams aiz aukstuma.
— Kāpēc tad jāmeklē aizvērtām acīm? Veriet acis vaļā!
— Kā tad lai atver, kad šīs n-n-nolādētās ziepes jau tā kož!
— Būtu jūs labāk tās krietni noskalojis!
Zilacīte noņēma no naglas dvieli un pasniedza Nezinītim. Nezinītis pārbrauca ar dvieli pār seju un tikai tad sadūšojās atdarīt acis.
— Nu, redziet, tagad jūs esat kļuvis krietni tīrāks un pat skaistāks, — Zilacīte atzina un, pamanījusi, ka dvielis kļuvis netīrs, nobeidza: — Bet nākamo reizi jums vajadzēs nomazgāties labāk. Tikai pirmoreiz esmu ar jums tik iecietīga.
Viņa atnesa Nezinīša drēbes un sacīja:
— Apģērbieties un nāciet augšā tēju dzert. Droši vien esat jau izsalcis?
— Taisni šausmas, cik izsalcis, — Nezinītis atzinās. — Liekas, varētu apēst veselu ziloni!
— Ak, nabadziņš! Nu, nāciet ātrāk, mēs jūs gaidām!
Trīspadsmitā nodaja
Saruna pie galda
Nezinītis veikli apģērbās un devās pa čīkstošām koka kāpnēm augšā. Viņš nokļuva istabā, kas bija nedaudz mazāka par apakšējo, bet daudz mājīgāka. Divi pusapaļi logi ar skaistiem aizkariem atradās ielas pusē. Starp logiem veda durvis uz balkonu. Istabas vidū stāvēja galds, no vienas vietas apkrauts vā- zītēm, bļodiņām un šķīvīšiem ar dažādiem ievārījumiem, cepumiem, pīrādziņiem, kliņģerīšiem, magoņmaizītēm, radziņiem un citiem gardumiem. Varēja redzēt, ka knīpas nolēmušas Nezinīti godam pacienāt. Nezinītis acis vien ieplēta, ieraudzījis uz galda tik bagātīgu mielastu.
Knīpa ar lentes pušķi un tā ar bizītēm jau lēja tēju. Sprogainā ņēma ārā no bufetes ābolu pastilu.
Zilacīte iepazīstināja Nezinīti ar savām draudzenēm. Knīpu ar bizītēm sauca par Vāverīti, knīpu ar pušķi — par Zaķīti, bet knīpu ar sprodziņām — par Spārīti. Nezinītim gribējās drīzāk
sēsties pie galda, bet tobrīd atvērās durvis un istabā ienāca vēl četras knīpas. Zilacīte pēc kārtas iepazīstināja ar tām Nezinīti:
— Un tās ir mūsu kaimiņienes: Krauķīte, Eglīte, Mārpuķīte, Tīnīte.
Knīpas apstāja Nezinīti no visām pusēm.
— Jūs pie mums ar gaisa balonu atlidojāt? — vaicāja meln- mate Krauķīte.