— Jā, es ar gaisa balonu, — svarīgi atbildēja Nezinītis, uz galdu lūkodamies.
— Laikam gan ir bail tā lidot ar gaisa balonu? — Pētīja resnā Tīnīte.
— Taisni šausmas, cik bail! .. . Tas ir, ne drusciņas! — Nezinītis apķērās.
— Cik jūs esat drosmīgs! Es gan neparko nelidotu ar gaisa balonu, — sacīja Eglīte.
— Un no kurienes jūs atlidojāt? — interesējās Mārpuķīte.
— No Ziedu pilsētas.
— Kur šī pilsēta atrodas?
— Tur. — Nezinītis nenoteikti pameta ar roku. — Pie Gurķ- upes.
— Ne reizi neesmu dzirdējusi par tādu upi, — iebilda Krauķīte. — Jādomā, tālu.
— Ļoti tālu, — Nezinītis apstiprināja.
— Nu, sēstieties pie galda, citādi tēja atdzisīs, — Zilacīte aicināja viesus.
Nezinītis nelikās ilgi lūgties. Viņš ar skubu sēdās pie galda un ņēmās stūķēt mutē pīrādziņus, kliņģerīšus, pastilu un ievārījumu. Knīpas gandrīz nemaz neēda, jo viņām ļoti gribējās iztaujāt Nezinīti par gaisa balonu. Beidzot Spārīte nenocietās un iejautājās:
— Sakiet, lūdzu, — kas to tā izdomāja — lidot ar gaisa balonu?
— Es, — Nezinītis atbildēja, no visa spēka strādādams ar žokļiem un pūlēdamies ašāk sakošļāt pīrāga kumosu.
— Ko jūs sakāt! Vai tiešām jūs? — no visām pusēm atskanēja apbrīna saucieni.
— Goda vārds, es. Kā te stāvu! — dievojās Nezinītis un tikko neaizrijās ar pīrāga gabalu.
— Cik interesanti! Lūdzu, pastāstiet par to! — lūdza Tīnīte.
— Nu, kas tur ko stāstīt… — Nezinītis noplātīja rokas. — Mūsu knauķi sen jau mani lūdza kaut ko izgudrot: «Izgudro, brālīt, kaut ko, nu, izgudro!» Es saku: «Man, brālīši, jau apnicis gudrot. Gudrojiet paši!» Viņi saka: «Kur nu mēs! Mēs taču esam neprašas, bet tu esi gudrs. Kas tev tur liels! Izgudro gan!» — «Nu, lai notiek,» es saku. «Ko ar jums lai dara! Izgudrošu arī.» Un sāku gudrot.
Nezinītis domīgu seju turpināja gremot pīrāgu. Knīpas nepacietīgi vērās viņā. Pēdīgi Vāverīte sadūšojās pārtraukt iestājušos klusumu un, ieraudzījusi, ka Nezinītis sniedzas pēc jauna pīrāga, ieteicās:
— Jūs apstājāties pie tā, ka sākāt gudrot.
— Jā! — it kā atmodies iesaucās Nezinītis un trieca ar pīrāgu pa galdu. — Gudroju trīs dienas un trīs naktis un — ko domājat! — izgudroju gan! «Āre,» saku, «brālīši, dabūsiet balonu!» Un uztaisījām balonu. Par mani pat
dzejnieks Ziediņš . . . mums ir tāds dzejnieks .. . pantus sacerēja: «Mūsu Nezinītis izgudroja balonu .. .» Vai arī tā: «Izgudroja balonu mūsu Nezinītis . . .» Vai tā: «Mūsu balonu Nezinītis izgudroja …» Nē, esmu aizmirsis! Par mani, ziniet, daudz pantu sacerē, kas tos visus var paturēt prātā!
Nezinītis atkal sāka tiesāt pīrāgu.
— Kā tad jūs to balonu izgatavojāt? — Zilacīte jautāja.
— O, tas bija liels darbs! Visi mūsu knauķi strādāja dienām un naktīm. Dažs triepj gumiju, dažs sūknē, bet es tik staigāju un svilpoju… tas ir, nevis svilpoju, bet katram norādu kas jādara. Bez manis neviens nekā nesaprot. Visiem jāpaskaidro, visiem jāierāda. Darbs ļoti atbildīgs, jo kuri katru brīdi balons var plīst. Man ir divi palīgi — Skrūvītis un Ķīlītis, vareni meistari. Visu ko var iztaisīt, tikai galvž vāji strādā. Viss viņiem jāizstāsta un jāierāda. Tad es nu viņiem ieskaidroju, kā iztaisīt katlu. Un tad tikai gāja vaļā: katls vārās, ūdens bul-bul, tvaiks šņāc, taisni šausmas, kaj notiek!
Knīpas klausījās Nezinītī, elpu aizturējušas.
— Un tālāk? Kā tad tālāk? — sāka bērt visas reizē līdzko Nezinītis apklusa.
— Pēdīgi pienāca aizlidošanas diena, — Nezinītis turpināja. — Knēveļu salasījās — tūkstošiem! Vieni saka, ke balons lidos, otri — ka nelidos. Sāka plūkties. Tie, kuri saka ka balons lidos, dauza tos, kuri tiepjas, ka balons nelidos bet tie, kuri saka — nelidos, dauza tos, kuri saka — lidos Vai arī nē.. . liekas, ka otrādi: tie, kuri lidos, tos, kuri nelidos .. . Vai nē, otrādi… Vārdu sakot, nevar izšķirt, kuri kurus dauza. Visi dauza cits citu.
— Nu labi, — iejaucās Zilacīte. — Nestāstiet par plūk- šanos, bet par gaisa balonu.
— Labs ir, — Nezinītis bija ar mieru. — Viņi tātad sa- kāvās, bet mēs iekāpām grozā, es teicu runu, sak, lidojam,
brālīši, palieciet sveiki! Un sākām lidot uz augšu. Uzlidojām augšā, skatāmies — zeme lejā, nu, ne lielāka par šo pīrāgu.
— Nevar būt! — knīpas nodvesās.
— Lai tad es sastingstu, ja meloju! — Nezinītis dievojās.
— Nepārtrauciet taču! — Zilacīte nepatikā apsauca. — Netraucējiet viņu. Viņš taču neies melot.
— Tiesa, netraucējiet man melot… tas ir — tfu — netraucējiet stāstīt patiesību, — Nezinītis sacīja.
— Stāstiet, stāstiet! — visas knīpas vienā balsī mudināja.
— Nu tad tā, — Nezinītis turpināja. — Lidojam tātad augstāk. Te uzreiz — bum! Vairs nelidojam. Skatāmies —• uzgrūdušies virsū mākonim. Ko nu? Ņēmām cirvi, izcirtām mākonī caurumu. Lidojām atkal augstāk. Skatāmies — lidojam ar kājām gaisā: debesis apakšā, bet zeme augšā.
— Kāpēc tad tā? — Knīpas brīnījās.
— Dabas likums, — Nezinītis paskaidroja. — Augšpus mākoņiem vienmēr lido ar kājām gaisā. Uzlidojām pašā augšā, bet tur sals tūkstoš grādu un viena desmitdaļa. Visi sasalām. Balons atdzisa un sāka krist. Bet es, attapīgs būdams, jau iepriekš biju licis iekraut grozā maisus ar smiltīm. Sākām mest maisus ārā. Metām, metām, kamēr maisu vairs nebija. Ko darīt? Bet mums bija viens knauķis, vārdā Zinītis. Zaķapastala tāds! Viņš pamana, ka balons krīt, sāk ņuņņāt, bet tad uzreiz ar izpletni pār malu pāri — un prom uz mājām. Balons kļuva vieglāks un atkal sāka celties uz augšu. Un tad atkal kā laižas lejā un kā triecas pret zemi, un kā palecas, un kā vēlreiz triecas … Es izvēlos no groza — trrrah! — ar galvu pret zemi! . ..