Aizrāvies Nezinītis zvēla ar dūri pa galdu un trāpīja pīrāgam. Pildījums vien nošļakstēja uz visām pusēm. Knīpas satrūkās un aiz izbīļa tikko nenogāzās no krēsliem.
— Kā tad bija tālāk? — viņas attapušās jautāja.
— Tālāk es neatceros.
Iestājās klusums. Knīpas apbrīnā raudzījās uz Nezinīti. Viņu acīs tas bija īsts varonis. Beidzot Zilacīte sacīja:
— Jūs mūs ļoti pārbaidījāt ar savu gaisa balonu. Vakar vakarā mēs uz balkona dzērām tēju. Te pēkšņi skatāmies — lido milzīga, apaļa bumba, pielido pie mūsu mājas, uzgrūžas žogam … Un uzreiz — ba- bah! — bumba pārplīsa, un, kad mēs pieskrējām klāt, tad ieraudzījām tikai bērza tāšu grozu.
— Jūs gulējāt kā miris! — piebilda Zaķīte. — Kādas šausmas!
— Viens zābaks jums bija kājā, otrs pakāries uz žoga, bet platmale — kokā, — papildināja Vāverīte.
— Svārkiem bija notrūkusi piedurkne, to mēs atradām tikai šorīt, — stāstīja Spārīte. — Mums vajadzēja steidzamības kārtā šo piedurkni atkal piešūt atpakaļ pie svārkiem.
Kāpēc tad es nokļuvu šinī mājā? — Nezinītis jautāja.
— Mēs jūs paņēmām līdzi. Nevarējām taču atstāt jūs pa nakti ārā! — Zilacīte teica.
Jūs taču bijāt gluži tikpat kā miris, — atkal iesprauda Zaķīte. — Bet Medene teica, ka jūs vēl varot atdzīvoties, tāpēc ka jums esot spēcīgs tas, nu, kā viņu .. . or-ga-nisms.
Jā gan, organisms man ir spēcīgs, bet galva vēl spēcīgāka, — Nezinītis palielījās. — Citam manā vietā noteikti būtu .smadzeņtrīce.
Jūs laikam gribējāt sacīt — smadzeņu satricinājums? — Zilacīte aizrādīja.
Jā, jā, smadzeņu satricinājums, — Nezinītis izlaboja. Bet jūs stāstījāt, ka ar gaisa balonu nelidojāt viens? — Zilacīte iejautājās.
— Protams, ne viens pats. Mēs bijām sešpadsmit gabalu. Tiesa, šis zaķapastala Zinītis izlēca ar izpletni, tā ka palikām piecpadsmit.
— Kur tad ir visi pārējie? — vaicāja Krauķīte.
— Nezinu. — Nezinītis paraustīja plecus. — Vai grozā bez manis neviena nebija?
— Grozā mēs atradām tikai krāsas gleznošanai un ceļa aptieciņu.
— Tās ir Tūbiņa krāsas, bet aptieciņa pieder Tabletiņam,— Nezinītis sacīja.
Tobrīd atvērās durvis un istabā iespurdza Pārsliņa.
— Vai esat dzirdējušas ko jaunu? — viņa sauca. — Visjaunāko! Vēl viens gaisa balons atlaidies un sasities. Tajā atlidojuši četrpadsmit knauķi. Viņi vakar vakarā nokrituši ārpus pilsētas. Tikai šorīt mazā gaismiņā mūsu knīpas tos atradušas un palīdzējušas tiem nokļūt līdz slimnīcai.
— Tātad viņi ir sasitušies! — ievaidējās Vāverīte.
— Tas nekas. — Pārsliņa atmeta ar roku. — Medene teica, ka viņus izārstēšot.
— Tie droši vien ir viņi, mani biedri, — sacīja Nezinītis. — Es tūliņ iešu uz slimnīcu un visu izdibināšu.
— Es jūs pavadīšu, — Zilacīte piedāvājās.
— Arī es iešu jums līdzi, — teica Pārsliņa.
Tikai tagad viņa ieraudzīja apaļo plāksteri Zilacītei uz pieres un iesaucās: — Ai, mīļā, cik tev burvīgs ripulītis uz pieres! Tas tev ļoti piestāv. Vai tā ir jauna mode — nēsāt uz pieres ri- pulīšus? Es gan arī sev tādu pagatavošu.
— Nē, — atbildēja Zilacīte, — tas man ir plāksteris. Es netīšām ieskrēju ar pieri durvīs.
— Ak tā tas ir . . . — Pārsliņa vīlusies novilka.
Piesteigusies pie spoguļa, viņa lika galvā cepuri.
Vienā mirklī istaba bija tukša. Visas knīpas izklīda pavēstī jauno ziņu kaimiņienēm.
Četrpadsmitā nodaļa
Ceļojums pa pilsētu
Pārsliņa un Zilacīte kopā ar Nezinīti izgāja uz ielas, kurai gar abām malām stiepās no sīkām kārklu vicām pīti žodziņi. Aiz žogiem bija redzamas glītas mājiņas ar sarkaniem un zaļiem jumtiem. Pāri mājiņām liecās milzīgas ābeles, plūmes un bumbieres. Koki auga gan pagalmos, gan ielās. Visa pilsēta slīga koku zaļumā un tāpēc bija iesaukta par Zaļo pilsētu.
Nezinītis ziņkārīgi vērās uz visām pusēm. Visapkārt bija neparasta tīrība. Visos pagalmos strādāja knīpas. Dažas no tām ar dzirklēm apcirpa zāli, lai neaug garāka par noteikto mēru, citas, apbruņojušās ar slotām, slaucīja celiņus, vēl citas cītīgi dauzīja putekļus no gariem paklājiem. Ar šādiem paklājiem Zaļajā pilsētā mēdza noklāt ne vien istabu grīdas, bet pat ielu ietves. Tiesa, dažas saimnieces ļoti bažījās, ka garāmgājēji nenopēdo viņu paklājus, tāpēc stāvēja tiem līdzās un brīdināja, lai pa paklājiem nestaigā, bet, ja nu kādam ļoti gribas, tad lai rūpīgi
noslauka kājas. Daudzos pagalmos arī celiņi bija noklāti ar paklājiem un namu sienas pat no ārpuses nosegtas ar raibām, košām segām.
Zaļajā pilsētā bija no niedru stiebriem izbūvēts ūdensvads. Kā zināms, niedru stiebriem ir tukši vidi, un ūdens pa tiem var plūst kā pa caurulēm. Šīs caurules bija izvilktas gar visām ielām un nebalstījās vis tieši uz zemes, kā dažs labs varētu iedomāties, bet zināmā augstumā bija piestiprinātas pie koka stabiņiem. Tāpēc caurules netrupēja un varēja kalpot ļoti ilgi, kaut gan tās vajadzēja pastāvīgi uzraudzīt un remontēt, lai nesāktu tecēt. No galvenās caurules, kas atradās uz ielas, stiepās nozarojumi uz katru māju. Tāpēc katrā mājā bija ūdensvads, kas, protams, ir ļoti parocīgi. Turklāt katras mājas priekšā čaloja strūklaka. Tas bija ļoti jauki un derīgi, jo ūdeni, kas šļācās no strūklakām, lietoja sakņu dārzu laistīšanai. Katrā pagalmā bija savs sakņu dārzs, kur auga rāceņi, redīsi, bietes, burkāni un citi dārzāji.