Kādā pagalmā Nezinītis ieraudzīja knīpas novācam saknes. Atrakušas no visām pusēm rāceni vai burkānu, viņas apsēja valgu tam ap lakstu, tad ieķērās ar rokām valgā un raustīja no visa spēka. Rācenis vai burkāns iznāca no zemes ar visu sakni, un knīpas spiegdamas un smiedamās vilka to aiz valga uz mājām.
— Vai tad jums te tikai knīpas vien dzīvo, neviena knauķa nav? — Nezinītis izbrīnā pētīja.
— Jā, mūsu pilsētā ir palikušas tikai knīpas, jo visi knauķi
pārcēlušies uz liedagu. Tur viņiem ir sava pilsēta, ko sauc par Pūķienu.
— Kāpēc tad viņi apmetušies liedagā? — Nezinītis jautāja.
— Tāpēc ka viņiem tur ērtāk. Viņiem patīk augām dienām sauļoties un peldēties, bet ziemu, kad upe pārklājas ar ledu, viņi skrien slidas. Turklāt viņiem tīkas dzīvot liedagā tāpēc, ka pavasarī upe pārplūst un
applūdina visu pilsētu.
— Kas tad tur par labumu? — Nezinītis brīnījās.
Manuprāt, arī tur nekā laba nav, — sacīja Pārsliņa,
bet mūsu knauķiem, lūk, patīk. Palu laikā viņi braukā ar laivām un glābj cits citu no plūdiem. Viņiem ļoti patīk dēkas.
— Man arī patīk dēkas, — Nezinītis atzinās. — Vai es nevarētu iepazīties ar jūsu knauķiem?
— Nevar, — Pārsliņa atteica. — Pirmkārt, līdz Pūķienai ir veselas stundas gājiens, tāpēc ka liedags ir tālu lejā pa upi, otrkārt, jūs pie viņiem neko labu neiemācīsieties, un, treškārt, mēs ar viņiem esam naidā.
— Par ko tad jūs esat naidā? — Nezinītis jautāja.
— Vai zināt, ko viņi izdarīja? — stāstīja Zilacīte. — Ziemā viņi ielūdza mūs pie sevis uz Jaungada eglīti. Teicās, viņiem būšot mūzika un dejas, bet, kad mēs aizgājām, vai zināt, ko viņi darīja? . . . Viņi mūs apmētāja ar sniega pikām.
— Nu, un kas par to? — Nezinītis jautāja.
— Nu, tad mēs ar viņiem vairs nedraudzējamies. Kopš tā laika neviena pie viņiem neiet.
— Un viņi pie jums?
Arī viņi pie mums nenāk. Pirmajā laikā daži knauķi joprojām nāca pie mums, tikai neviena knīpa negribēja ar viņiem rotaļāties. Tad viņi aiz gara laika sāka palaidņoties: te izdauza rūti, te izgāž sētu, — stāstīja Pārsliņa.
— Un tad viņi atsūtīja pie mums knauķi, ko sauc par Nagliņu, — pārtrauca Zilacīte. — Tas nu gan bija trakums! …
— Jā, — uztvēra Pārsliņa. — Sis Nagliņš atnāca pie mums un iestāstīja, ka gribot ar mums draudzēties, ka knauķus arī viņš pats neieredzot, jo tie esot delveri. Mēs viņam atļāvām dzīvot mūsu pilsētā, bet, kā jūs domājat, ko viņš beigu beigās bija izstrādājis? Nakti aizmucis no mā
jām un sācis darīt visādas nelietības. Vienai mājai aizspiedis no ārpuses ar pagali durvis, tā ka rītā tās nevarēja no iekšpuses dabūt vaļā, otrai virs durvīm pakāris malkas bluķi, lai dauza pa galvu ikvienam, kas iet ārā, tre- šai mājai aizvilcis durvīm priekšā auklu, lai visi klūp un krīt, ceturtai nojaucis skursteni, piektai izsitis rūtis …
Nezinītis gandrīz aizrijās no smiekliem, klausīdamies šo stāstu.
— Jūs smejaties, — Zilacīte pārmeta, — bet cik daudz knīpu apdauzīja degunus! Viena rāpās izlabot skursteni, nokrita no jumta un tikko nepārlauza kāju.
— Es jau nesmejos par knīpām, bet par šo Nagliņu, — Nezinītis taisnojās.
— Par viņu nevajadzētu vis smieties, bet gan krietni pārmācīt, lai vairs tā nedara, — sacīja Pārsliņa.
Šai brīdī viņa gāja garām ābelei, kas auga ielas vidū. Ābeles zari bija pilni ienākušos, sārtu ābolu. Apakšā pie ābeles milzu stumbra bija pieslietas garas koka kāpnes, kas sniedzās tam tikai līdz pusei. Tālāk uz augšu veda virvju kāpnes, kas bija piesietas pie ābeles zemākā zara. Uz šā zara sēdēja divas knīpas. Viena centīgi zāģēja pušu ābola kātiņu, otra rūpīgi pieturēja pirmo, lai tā nenokrīt.
— Šeit staigājiet uzmanīgāk, — Zilacīte brīdināja Nezi- nīti, — no koka var krist ābols un jūs nosist.
— Mani nenositīsi — lielīgi noteica Nezinītis. — Man ir ciets pauris.
— Knauķi iedomājas, ka viņi vien ir drosmīgi, taču knīpas nemaz nav par tiem bailīgākas. Redziet, kādā augstumā uzrāpušās, — Pārsliņa runāja.
— Toties knauķi lido ar gaisa baloniem, brauc ar automobiļiem, — turējās pretī Nezinītis.
— Tad ta liela lieta! — atteica Pārsliņa. — Arī pie mums daudzas knīpas prot vadīt automobili.
— Vai tad jums ir automobilis?
— Ir. Tikai samaitājies. Mēs to labojām, labojām — nekādi nevarējām salabot. Varbūt jūs palīdzēsiet mums automobili salāpīt?
— Palīdzēšu, palīdzēšu, — Nezinītis apsolījās. — Es šajās lietās šo to sajēdzu. Kad Skrūvītis un Ķīlītis izrakstīsies no slimnīcas, es viņiem paskaidrošu, un viņi salabos.
— Tas būs brīnišķīgi! — Pārsliņa sasita plaukstas.
Te Nezinītis ieraudzīja dabas brīnumu, kādu nekad savā mūžā nebija redzējis. Ielas vidū gulēja milzīgas, zaļas bumbas, tik lielas kā divstāvu nami vai varbūt pat lielākas.
— Kas tad tie par gaisa baloniem? — Nezinītis brīnījās.
Pārsliņa un Zilacīte iesmējās.
— Tie ir arbūzi, — viņas teica. — Vai jūs nekad neesat arbūzu redzējis?
— Nekad, — Nezinītis atzinās. — Pie mums arbūzi neaug. Ko ar tiem dara?
Pārsliņa iespurdzās:
— Knauķis, bet nezina, ko dara ar arbūziem! Tā jau jūs vēl jautāsiet, ko dara ar āboliem un bumbieriem.
— Vai tiešām tos ēd? — Nezinītis apšaubīja. — Tādu milzeni jau ne gada laikā nevar apēst!