Kādu dienu viņš, klaiņodams pa pilsētu, aizklīda laukos. Apkārt nebija ne dzīvas dvēseles. Tobrīd lidoja maijvabole. Savā tuvredzībā tā uzgrūdās Nezinītim un atsitās tam pret pakausi. Nezinītis kūleniski apvēlās. Vabole tai pašā brīdī aizlaidās un nozuda tālē. Nezinītis pietrūkās kājās, sāka- raudzīties uz visām pusēm un lūkoties, kas gan viņam iesitis. Taču visapkārt Aeviena neredzēja.
«Kas gan man iesita?» Nezinītis prātoja. «Varbūt no gaisa kas nokrita?»
Viņš atmeta galvu un pavērās uz augšu, taču arī augšā nekā nebija. Tikai saule spoži spīdēja Nezinītim virs galvas.
«Tātad no saules man būs kas uzkritis,» Nezinītis nosprieda. «Droši vien saulei atlūzis gabals, un tas sadauzīja man pakausi.»
Viņš devas uz majam un sastapa paziņu, ko sauca par ĶTķerīti.
Sis Ķīķerītis bija slavens astronoms. Viņš prata no saplēstu pudeļu lauskām taisīt palielināmos stiklus. Kad viņš caur palielināmiem stikliem aplūkoja dažādus priekšmetus, šie priekšmeti izskatījās lielāki. No vairākiem šādiem palielināmiem^ stikliem Ķīķerītis bija izgatavojis lielu tālskati, ar kuru varēja aplūkot mēnesi un zvaigznes. Tā viņš bija kļuvis par astronomu.
— Paklau, Ķīķerīt, — Nezinītis viņu uzrunāja.
— Tu saproti, kas par trakumu notika: no saules atlūza gabals un iebelza man pa galvu.
— Ko nu mels, Nezinīt! — Ķīķerītis iesmējās.
— Ja saulei būtu atlūzis gabals, tas tevi būtu saspiedis plakanu kā plāceni. Saule taču ir ļoti liela. Tā ir lielāka par visu mūsu Zemi.
— Nevar būt, — Nezinītis apšaubīja. — Manuprāt, saule nav lielāka par šķīvi.
— Mums tikai tā liekas, tāpēc ka saule no mums ļoti tālu. Saule — tā ir milzīga, nokaitēta bumba. Es to redzēju savā tālskatī. Ja no saules atdruptu kaut krislītis, tas sagrautu visu mūsu pilsētu.
— Ei nu! — Nezinītis brīnījās. — Un es nemaz nezināju, ka saule tik liela. Iešu pastāstīšu mūsējiem — varbūt viņi nav par to vēl dzirdējuši. Bet tu tomēr paskaties uz sauli ar savu tālskati: ja nu piepeši tomēr tai izlūzis robs!
Nezinītis gāja uz mājām un visiem, ko satika ceļā, stāstīja:
— Brālīši, vai zināt, kāda tā saule ir? Lielāka
par visu mūsu Zemi. Iedomājieties tikai! Un, ko domājat, brālīši, saulei atlūzis gabals un krīt taisni uz mums. Drīz tas uzkritīs mums virsū un mūs visus nospiedīs. Šausmas, kas tad gan notiks! Ejiet pajautājiet Ķīķerī- tim.
Visi smējās, jo zināja, ka Nezinītis ir pļāpa. Bet Nezinītis jož uz mājām, ko kājas nes, un kliedz pilnā kaklā:
— Brālīši, glābjas, kas var! Gabals krīt!
— Kas par gabalu? — viņam vaicā.
— Gabals, brālīši! Saulei atlūzis gabals. Drīz būs zemē, un tad visiem beigas. Zināt, kāda tā saule ir? Lielāka par visu mūsu Zemi! ,
— Ko nu melsies!
— Nemelšos vis. Ķīķerītis teica. Viņš savā tālskatī redzējis.
Visi saskrēja pagalmā un ņēmās skatīties saulē. Skatījās, skatījās, līdz no acīm sāka birt asaras. Caur asarām visiem likās, ka saule patiešām ar robiem.
Bet Nezinītis kliedza:
— Gābjas, kas var! Nelaime!
Visi tvēra savas mantas. Tūbiņš paķēra krāsas un otiņu, Koklītis savus mūzikas instrumentus: vijoli un balalaiku, un vara tauri. Doktors Tabletiņš šaudījās pa visu māju un meklēja ceļa aptieciņu, kas nez kur bija pazudusi. Apalītis pagrāba galošas un lietussargu un jau izskrēja ārpus vārtiem, kad atskanēja Zinīša balss:
— Apmierinieties, draugi! Nekā briesmīga nav. Vai tad jūs nezināt, ka Nezinītis ir niekabīlis! To visu viņš sagudrojis.
— Sagudrojis? — Nezinītis iesaucās. — Tad ejiet jel pavaicājiet Ķīķerītim.
Visi drāzās pie Ķīķerīša, un te noskaidrojās, ka Nezinītis tiešām visu saputrojis. Tad nu gan bija smiekli! Visi smējās par Nezinīti un runāja:
— Brīnums gan, kā mēs tev noticējām!
— It kā man pašam nebūtu brīnums! — Nezinītis atbildēja. — Es taču arī pats noticēju.
Re, cik tas Nezinītis bija ērmīgs!
Otrā nodaļa
KĀ Nezinītis kļuva par muzikantu
Ja Nezinītis ķērās pie kāda darba, tad darīja to nevis tā, kā jādara, bet viss viņam iznāca ačgārni. Lasīt viņš bija iemācījies tikai pa balsieniem, bet rakstīt prata tikai drukātos burtus. Daži melsa, ka Nezinītim esot gluži tukšs pauris, taču tas nav taisnība, jo kā gan viņš tad varētu ko apjēgt? Protams, apjēgt viņš apjēdza vāji, tomēr zābakus āva kājās, nevis mauca galvā — tur taču arī vajag savas jēgas.
Nezinītis nemaz nebija tik visai slikts. Viņš ļoti gribēja kaut ko iemācīties, viņam tikai nepatika piespiesties. Viņam gribējās iemācīties visu uzreiz bez kādām pūlēm, bet no tā, protams, pat pašam gudrākajam knēvelim nekas nevarēja iznākt.
Knauķi un knīpas ļoti cienīja mūziku, un Koklītis bija slavens muzikants. Viņam bija dažādi mūzikas instrumenti, un viņš bieži uz tiem spēlēja. Visi klausījās mūziku un pārlieku slavēja. Nezinītim bija skaudīgs prāts, ka slavē Koklīti, un viņš lūdza to:
— Iemāci mani spēlēt! Es arī gribu būt muzikants.
— Mācies. — Koklītis bija ar mieru. — Kādu instrumentu tad tu gribētu spēlēt?
— Kādu visvieglāk iemācīties?
— Balalaiku.
— Nu, dod šurp balalaiku, es pamēģināšu!
Koklītis padeva viņam balalaiku. Nezinītis sāka strinkšķināt stīgas. Tad teica:
— Nē, balalaika skan pārāk klusu. Dod ko citu, skaļāku! Koklītis pasniedza viņam vijoli. Nezinītis ņēmās zāģēt ar