— Mēs tos neēdam, — Zilacīte atbildēja. — Mēs no tiem tecinām saldu sulu, tas ir, sīrupu. Ja arbūzam apakšā izurbj caurumiņu, tad no tā tek salda sula. No viena arbūza var iegūt vairākas mucas sīrupa.
— Kas tad to tā izdomājis — dēstīt arbūzus? — Nezinītis taujāja.
— Ir mums viena tāda knīpa, ļoti gudra. Viņu sauc par Stiebrīti, — Zilacīte stāstīja. — Viņai ļoti patīk dēstīt dažādus stādus un audzēt jaunas šķirnes. Agrāk pie mums arbūzus nemaz neaudzēja, bet kāds bija pateicis Stiebrītei, ka redzējis mežā savvaļas arbūzus. Reiz rudenī Stiebrīte sarīkoja uz mežu ekspedīciju, un viņai laimējās meža klajumiņā uziet savvaļas arbūzu biezokņus. Ekspedīcija atgriezās ar meža arbūzu sēklām, un pavasarī Stiebrīte sēklas iedēstīja zemē. Arbūzi izauga lieli, taču izrādījās skābi. Stiebrīte strādāja neapnikusi un nogaršoja sulu no visiem arbūziem. Viņai izdevās atrast arbūzu, kuram bija ne visai skāba sula. Otrā gadā viņa iedēstīja šā ar-
būza sēklas. Šoreiz izauga arbūzi, kas vairs nebija tik skābi, starp tiem atgadījās pat mazliet saldi. Stiebrīte izraudzījās pašu saldāko arbūzu un nākamajā gadā iedēstīja sēklas no tā. Tā viņa rīkojās vairākus gadus no vietas un panāca, ka arbūzi kļuva saldi kā medus.
— Tagad visi slavē Stiebrīti, bet kā agrāk viņu lamāja, vai, kā lamāja! — stāstīja Pārsliņa.
— Par ko tad lamāja? — Nezinītis brīnījās.
— Neviens neticēja, ka no tiem skābuļiem var iznākt kas jēdzīgs. Turklāt arbūzi auga pa visu pilsētu, kur gadījās, un bija pa kājām. Bieži vien arbūzs sāka augt kāda nama sienmalī. Kamēr tas bija mazs, varēja vēl paciest, bet pamazām tas pieņēmās, dzinās virsū sienai un sāka to postīt. Vienā vietā arbūza dēļ pat vesela māja sagruva. Dažas knīpas jau gribēja Stiebrī- tei aizliegt stādīt arbūzus, bet citas viņu aizstāvēja un sāka tai palīdzēt.
Šajā brīdī mūsu ceļinieki iznāca upmalā.
— Un šī ir Arbūzupe, — sacīja Pārsliņa. — Redziet, cik daudz arbūzu te aug!
Pār upi veda šaurs tiltiņš, kas izskatījās kā garš, no viena krasta uz otru pārstiepts grīdceliņš. Tas bija taisīts no kādas biezas un izturīgas drānas.
— Šo tiltu uzcēla mūsu knīpas, — stāstīja Zilacīte. — Mēs to pinām no linu stiebriņiem veselu mēnesi, un pēc tam knauķi mums palīdzēja to pārstiept pāri ūdenim.
— Ai, cik tas bija interesanti! — uztvēra Pārsliņa. — Viens knauķis iekrita ūdenī un tikko nenoslīka, taču viņu izvilka malā.
Zilacīte uzgāja uz tilta un soļoja uz otru malu. Nezinītis arī lika drošu soli uz tilta, bet tūliņ apstājās, juzdams, ka tilts zem kājām līgojas.
— Ko tad jūs tur iestrēdzāt? — Pārsliņa jautāja. — Vai no- bijāties?
— Ne nobijos, nekā. Vienkārši tilts ļoti jocīgs.
Nezinītis noliecās un lūkoja ar rokām pieturēties pie tilta. Turklāt viņš smējās sīku smiekliņu, izlikdamies, ka it nemaz nebaidās.
Pārsliņa satvēra Nezinīti aiz vienas rokas, Zilacīte aiz otras, un divatā pārveda viņu pār tiltu. Knīpas redzēja, ka Nezinītim bail, taču nesmējās par viņu, jo zināja, ka knauķi ciest nevar, ja par tiem smejas. Pārgājuši uz otru krastu, mūsu ceļinieki devās pa ielu projām un drīz nonāca pie balta namiņa ar zaļu jumtu.
— Lūk, te nu ir mūsu slimnīca, — sacīja Zilacīte.
Piecpadsmitā nodaļa
Slimnīca
Apstājusies pie durvīm, Pārsliņa pavilka zvaniņa tverekli. Nošķindēja zvans: «Dziņ-dziņ!» Durvis atvērās. Uz sliekšņa parādījās kopēja baltā virsvalkā, galvā baltu lakatiņu, no kura apakšas spraucās ārā zeltainas cirtas.
— Ai, ļautiņi, — viņa iesaucās un izbīlī sasita plaukstas,
— vēl vienu slimnieku atveduši! Nav vairs kur likt, goda vārds!
Un kur tikai jus viņus ņemat! Veselu gadu slimnīca stāvēja
tukša — neviens negribēja ārstēties, bet šodien jau piecpadsmitais slimnieks.
— Šis knauķis nemaz nav slims, — atbildēja Pārsliņa. — Viņš atnācis apmeklēt biedrus.
— Ā, nu tad nāciet iekšā!
Knīpas un Nezinītis iegāja ārsta kabinetā. Medene sēdēja pie galda un rakstīja. Viņai priekšā bija vesela kaudze slimības lapu, kurās ieraksta slimnieku kaites. Ieraudzījusi Pārsliņu un Zilacīti, viņa sacīja:
— Jūs laikam nākat apraudzīt slimniekus? Nevar, nevar! Jūs aizmirstat, ka slimniekiem vajadzīgs miers. Bet jums, Zilacīt, jau plāksteris uz pieres? Apsveicu! Es jums to pareģoju. Man jau nu gan ir skaidrs, ka, tiklīdz mājā iemitināsies kaut viens knauķis, tad to tikai gaidi kā zilumus un punus.
— Mēs nepavisam negribam slimniekus apraudzīt, — Pārsliņa atbildēja. — Slimos apmeklēt vēlas, lūk, šis knauķis, viņu biedrs.
— Lūk, šim pašam knauķim es pavēlēju palikt gultā, bet viņš ir piecēlies bez ārsta atļaujas un, kā es skatos, jau sācis kauties. Es nevaru viņu ielaist. Slimnīca nav tā vieta, kur drīkst kauties.
— Es nemaz nekaušos, — Nezinītis iebilda.
— Nē, nē! — Medene stingri noteica un piedauzīja ar koka klausulīti pa galdu. — Knauķi vienmēr saka «nedarīšu», bet pēc tam tik un tā kaujas.
Uzskatīdama sarunu ar Nezinīti par izbeigtu, Medene pagriezās pret Zilacīti.
— Un nu parādiet man savu pieri, mīlulīt!
Viņa noņēma plāksteri un apraudzīja Zilacītes pieri.
— Plāksteris jums vairs nav vajadzīgs, — sacīja Medene, beigusi apskati. — Nāciet man līdzi, mīlulīt, pasildīsim jūsu pieri ar zilo gaismu, un ziluma nebūs.
Kopā ar Zilacīti viņa izgāja no istabas. Nezinītis ieraudzīja
uz drēbju pakaramā baltu virsvalku un apaļu cepurīti. Ilgi nedomādams, viņš uzvilka mugurā virsvalku, uzbāza galvā apaļo cepurīti, tad uzlika uz deguna brilles, ko Medene bija atstājusi uz galda, un, paķēris no galda koka klausulīti, atstāja istabu. Pārsliņa sajūsmā vēroja Nezinīti, apbrīnodama viņa drosmi un atjautību.