Izgājis cauri gaitenim, viņš atvēra durvis un atradās lielā slimnīcas palātā, kur gulēja viņa draugi knēveļi. Tuvodamies pirmajai gultai, viņš ieraudzīja, ka tanī guļ Rūcenis. Rūcenis izskatījās drūms un neapmierināts.
— Kā jūs jūtaties, slimniek? — Nezinītis jautāja, cenzdamies runāt svešā balsī.
— Lieliski, —- Rūcenis atbildēja un pie tam savilka tādu grimasi, it kā grasītos pēc piecām minūtēm nomirt.
— Piecelieties, slimniek! — Nezinītis pavēlēja. Rūcenis negribīgi paslējās un apsēdās gultā, stulbi blenzdams taisni uz priekšu. Nezinītis pielika viņam pie krūtīm koka klausulīti un sacīja: — Elpojiet!
— Nu, kas tas ir! — norūca Rūcenis. — Te celieties, te gul- stieties, te elpojiet, te neelpojiet!
Nezinītis iepauksnīja viņam ar klausuli pa galvu un sacīja:
— Tu, Rūceni, nemaz neesi pārvērties. Rūc kā vienmēr.
Rūcenis izbrīnā pavērās viņā.
— Nezinītis!
— Klusu! — Nezinītis viņu apsauca.
— Paklau, Nezinīt, izpestī mani no šejienes, — Rūcenis čukstēja. — Esmu pavisam vesels, goda vārds! Biju sadauzījis celi, nu jau tikpat kā nesāp, bet mani tur gultā, apģērbu neatdod. Nevaru vairs izturēt! Gribas pastaigāties. Saproti?
Rūcenis ieķērās Nezinītim piedurknē un negribēja laist vaļā.
— Lai notiek, — Nezinītis atbildēja. — Mazliet pacieties,
es kaut ko izdomāšu. Tikai apsolies, ka tagad klausīsi mani un, ja knīpas jautās, kas izgudrojis gaisa balonu, saki, ka es.
— Labi, labi. — Rūcenis māja ar galvu. — Tikai tu gan papūlies.
— Vari būt mierīgs! -— Nezinītis viņu drošināja.
Viņš piegāja pie nākamās gultas, kurā gulēja doktors Tabletiņš.
— Mīlulīt, izpalīdzi! — Tabletiņš čukstēja. — Saproti, kas man te jāiztur! Visu mūžu pats esmu ārstējis citus, bet nu ārstē mani.
— Vai tad tu arī neesi slims?
— Kas es par slimnieku! Plecs nobrāzts un skramba padegunē. Tāpēc nepavisam nav slimnīcā jāguļ.
— Kādēļ tad tevi te tur?
— Nu, saproti, viņām slimnīca tukša, ko ārstēt nav, bet gribas kopt kaut vai kādu slimnieku. Knīpas taču! Un kā ārstē! Tpu! Ārpusē liek medus plāksterus un iekšā dod medu. Tas. taču ir aplam: no ārpuses vajag ar jodu, bet iekšā — rīcineļļu. Es šādu ārstēšanu neatzīstu!
— Es arī neatzīstu, — pievienojās Varbūtiņš no blakus gultas. — Staigāt nav brīv, skraidīt nav brīv, vistiņas ķert nedrīkst, pēdējos pārus arī ne. Pat dziedāt neļauj. Drēbes visiem noņēma, katram izsniedza pa mutautiņam. Guli un šņauc degunu, tik tā prieka!
— Kāpēc tad jūs nācāt slimnīcā?
— Mēs vakar izbirām no groza ārpus pilsētas un nolikāmies gulēt. Mazā gaismiņā mūs uzmodināja knīpas un saka: «No kurienes jūs, knauķi, te gadījušies?» — «Mēs,» sakām, «lidojām ar gaisa ba
lonu un sasitāmies.» — «Ah, jūs esa sasitušies! Ah, jūs vajag ārstēt! Ah ejam uz slimnīcu!» Mēs arī atnācām
— Tātad neviens nav slims? — Nezinītis vaicāja.
— Nē, vienīgi Skrotiņš ir slims. Nezinītis piegāja pie Skrotiņa.
— Kas tev kaiš?
— Kāju esmu izmežģījis. Nemaz nevaru paiet. Taču tas mani neuztrauc, bet gan kas cits. Saproti, man pazudis Totiņš. Esi tik mīļš, izdari labu darbu, pameklē Totiņu! Viņš droši vien tepat kaut kur ir. Es taču netieku ne no vietas.
— Labi, — Nezinītis solījās. — Es sameklēšu tavu Totiņu, bet tu visiem stāsti, ka balonu izgudroju es.
Nezinītis apstaigāja visus knauķus un nobrīdināja, lai sakot, ka viņš izgudrojis balonu. Pēdīgi viņš atgriezās ārsta kabinetā. Pārsliņa viņu nepacietīgi gaidīja.
— Nu, kā slimnieki jūtas? — viņa apvaicājās.
— Kas šie par slimniekiem! — Nezinītis atmeta ar roku.
— Vienīgi Skrotiņš ir mazliet nevesels.
— Tātad viņus drīz rakstīs laukā? — Pārsliņa nopriecājās.
— Zināt, ko es domāju? Mēs uz slimnieku izveseļošanos sarīkosim balli. Tas tik būs jautri!
— Neizskatās gan, ka viņus taisītos izrakstīt, — Nezinītis atbildēja.
Tobrīd atgriezās Medene un Zilacīte.
— Kāpēc esat uzģērbis virsvalku? Kas tā par patvarību? — Medene uzklupa Nezinītim.
— Nekādas patvarības nav, — Nezinītis atvairīja. — Vienkārši es gāju slimniekus izmeklēt.
— Ko tad rādīja jūsu izmeklēšana? — Medene zobgalīgi apjautājās.
— Izmeklēšana rādīja, ka visi slimnieki, izņemot vienu, ir veseli un tos jau var izrakstīt.
— Nē, nē, — Medene izbailēs iesaucās. — Vai jūs varat iedomāties, kas notiks, ja mēs uzreiz izrakstīsim četrpadsmit knauķus? Viņi visu pilsētu apgriezīs ar kājām gaisā! Nevienas veselas rūts nepaliks, visiem būs zilumi un puni. Nolūkā novērst saslimšanu ar zilumiem mums knauķi jāpatur slimnīcā.
— Varbūt var izrakstīt pamazītēm? — ierosināja Zilacīte. — Kaut vai pa vienam knauķim dienā.
— Pa vienam — tas ir maz, vismaz pa diviem, — iejaucās Pārsliņa. — Mēs gribam drīzāk sarīkot balli sakarā ar izveseļošanos.
— Nu labi, — Medene piekāpās. — Mēs sastādīsim Sarakstu un, sākot ar rītdienu, izrakstīsim pa vienam slimniekam dienā.
Pārsliņa sasita plaukstas un krita Medenei ap kaklu.
— Nē, pa diviem, mīlulīt, pa diviem! Man tā gribas, lai viņus izraksta drīzāk. Jums taču arī gribas uz balli. Jūs tik lieliski dejojat!
— Nu labi, pa diviem, — Medene atmaiga. — Sāksim izrakstīšanu ar pašiem mierīgākajiem. Jūs mums palīdzēsiet, — viņa pievērsās Nezinītim. — Kurš no viņiem ir visrātnākais?