— Viņi visi ir rātni! — Nezinītis iesaucās.
— Tam jau nu gan es nekādi neticēšu. Knauķi rātni nemēdz būt. Mums katrā ziņā jāizdomā viņiem kāds darbs, lai sāk ņemties ar to un aizmirst palaidnības.
— Tad izrakstīsim vispirms tos meistarus — Skrūvīti un Ķīlīti. Viņi tūliņ varētu sākt labot mašīnu, — ieteica Zilacīte.
— Laba doma! — Medene piekrita. — Sāksim tad ar šiem — Skrūvīti un Ķīlīti.
Viņa pierakstīja uz papīriņa Skrūvīti un Ķīlīti.
— Tūliņ pēc šiem es gribētu izrakstīt Rūce- ni, — sacīja Medene. — Viņš ir tik neizturams! Visu laiku rūc un nevienam neliek miera.
— Nē, nevajag vis, — Nezinītis iebilda. — Rūceni jūs labāk atstājiet slimnīcā, lai atradinās no rūkšanas.
— Tad varētu izrakstīt Tabletiņu. Viņš ir nemierā ar mūsu slimnīcu un visu laiku kritizē mūsu ārstēšanas metodes. Tik nemierīgs slimnieks! Man nav nekas pretim pavisam no viņa atbrīvoties.
— Nē, Tabletiņu arī nevajag, — pretojās Nezinītis. — Viņš visu mūžu ārstē citus, lai nu tagad paārstējas pats. Labāk izrakstīsim Tūbiņu. Viņš ir labs gleznotājs, un viņam uzreiz atradīsies darbs. Viņš ir mans skolnieks. Tas biju es, kas viņu iemācīja zīmēt.
— Tiešām, mīlulīt! — Pārsliņa lūdzoši iesaucās. — Vai nevar jau šodien izrakstīt Tūbiņu? Es viņu palūgšu uzgleznot manu portretu.
— Un Koklīti, — Nezinītis piebilda. — Tas arī ir mans skolnieks. Es viņu iemācīju spēlēt fleiti.
Pārsliņa atkal krita Medenei ap kaklu.
— Izrakstīsim Tūbiņu un Koklīti! Nu, lūdzu!
— Nu labi, šiem taisīsim izņēmumu, — Medene iežēlojās. •— Bet pārējos izrakstīsim saraksta kārtībā.
Beidzot saraksts bija sastādīts. Medene lika izsniegt no noliktavas apģērbu Tūbiņām un Koklītim. Pēc maza brītiņa tie abi, priekā laistīdamies, ieradās viņas kabinetā.
— Mēs jūs izrakstām, — Medene tiem paziņoja. — Papūlieties uzvesties labi, pretējā gadījumā nāksies jūs no jauna ievietot slimnīcā.
sešpadsmitā nodaļa Koncerts
Pa visu pilsētu izplatījās vēsts par slaveno ceļotāju Nezinīti un viņa biedriem, kas nokļuvuši slimnīcā. Krauķīte un Tīnīte nerimdamās skraidīja no mājas uz māju un pauda draudzenēm jauno ziņu. Šīs draudzenes savukārt stāstīja citām draudzenēm, šīs citas — vēl citām, un drīz visas pilsētas iemītnieces kā pēc komandas devās uz slimnīcu. Ikvienai knīpai gribējās ar kaut ko palīdzēt cietušajiem knauķiem. Viņas stiepa līdzi visu ko. Vienām bija garšīgi pīrāgi, citām ievārījums, vēl citām — salda pastila vai kompots.
Pēc pusstundas knīpas aizsprostoja visu slimnīcas ielu. Protams, slimnīcā nevarēja laist tik daudz apmeklētāju. Medene
iznāca uz lieveņa un pateica, ka slimniekiem nekā nevajagot, tāpēc visas lai ejot mājās un netrokšņojot te aiz logiem. Taču knīpas negribēja izklīst. Kaut kādā brīnumainā kārtā tām bija kļuvis zināms, ka pats galvenais knauķis, vārdā Nezinītis, nākšot ārā no slimnīcas ar saviem biedriem Tūbiņu un Koklīti.
Medenei atkal nācās paziņot, ka Nezinītis neies ārā, iekām viņas visas nebūs izklīdušas. Taču knīpas neizklīda vis pa mājām, bet devās pie savām draudzenēm, kas dzīvoja Slimnīcas ielā. Kad Nezinītis, Tūbiņš un Koklītis Pārsliņas un Zilacītes pavadībā iznāca uz ielas, tie ieraudzīja, ka no katra loga viņus vēro turpat vai desmit knīpu. Nezinītis jutās ļoti glaimots par šādu uzmanību. Līdz viņa ausīm atlidoja balsis: — Sakiet, sakiet jel — kurš no viņiem ir šis slavenais Nezinītis?
— Nezinītis ir, āre, tas ar dzeltenām biksēm.
— Šis ausainītis? Neparko nebūtu ticējusi, ka tas Nezinītis. Izskatās diezgan pamuļķis.
— Nē, noteikti, noteikti! Izskats, tiesa, viņam padumjš, taču acis ļoti gudras.
Kāda knīpa stūra mājas otrā stāva logā, pamanījusi Nezi- nīti, sāka māt ar rokām un kliegt smalkā, spiedzīgā balsī:
— Nezinītis! Nezinītis! Urā!
Viņa bezbailīgi liecās pa logu ārā, tā ka galu galā tikko neizkrita laukā. Labi, ka pārējās knīpas paguva satvert to aiz kājām un ieraut atpakaļ.
— Phe, kāds kauns! Šis Nezinītis var iedomāties no sevis nezin ko! — noteica knīpa ar stingru, vāju sejiņu un smailu zo- diņu.
— Jums taisnība, Čurkstīt, — viņai pievienojās otra knīpa
ar uzrautu virslūpu, zem kuras mirdzēja balti zobi. — Knauķiem nepavisam nevajag ierādīt, ka uz viņiem skatās. Kad viņi pārliecināsies, ka viņu nerātnības neviens neievēro, tad paši mitēsies draiskoties.
— Lūk, taisni par to es arī runāju, Pincīt, — uztvēra Čurkstīte. — Knauķus . , vajag nicināt. Ja viņi redzēs, ka tos ni
cina, tie baidīsies darīt mums pāri.
Tā Čurkstīte un Pincīte čukstējās, čukstējās, sīca, sīca, līdz piesīca visām knīpām pilnas ausis, ka pret atlidojušajiem knau- ļ ķiem vajagot izturēties ar nicināšanu. Visas norunāja, ka neievēros knauķus un, ja satiks tos uz ielas, tad, iztālēm ieraudzījušas, griezīsies atpakaļ vai arī pāries uz otru pusi.
No šās norunas tomēr nekas prātīgs neiznāca. Kaut kādā neizprotamā kārtā bija kļuvis zināms, ka Tūbiņš ir gleznotājs, bet Koklītis — slavens mūziķis, kas prot pūst fleiti. Visām, protams, gribējās drīzāk dzirdēt spēlējam fleiti, jo Zaļajā pilsētā prata spēlēt tikai arfu, bet fleiti neviena ne reizi nebija dzirdējusi. Daudzas pat nezināja, ka tāds instruments vispār ir.