Drīz vien knīpas dabūja zināt, ka Tūbiņš un Koklītis apmetušies Ābolu laukumā, namā, kur dzīvoja knīpa Podziņa ar savām draudzenēm. Šā nama otrajā stāvā zem paša jumta bija ērta istaba ar lielu, gaišu logu visā sienas platumā. Šī istaba Tūbiņām iepatikās ar to, ka bija ļoti gaiša, un viņi ar Koklīti nolēma tajā apmesties.
Augšistabas logs raudzījās tieši uz Ābolu laukumu. Un, lūk, vakarā Ābolu laukums, kurā agrāk nekad nebija vērojama dzīva kustība, uzreiz bija pilns ar pastaigā izgājušām knīpām. Rokās saķērušās, viņas pa pāriem staigāja šurp turp pa laukumu un paslepšus raudzījās uz apgaismoto logu otrajā stāvā. Pro-
tams, viņas jau to nedarīja tālab, lai redzētu Tūbiņu vai Koklīti, bet vienkārši aiz nepacietības: visām gribējās drīzāk dzirdēt mūziku. Lāgu lāgiem viņas pamanīja logā pazibam te Koklīša gludi sasukāto galvu, te Tūbiņa uzbužināto cekulu. Tad logā vairs nezibēja galvas un knīpas ieraudzīja Tūbiņu, kas, ar elkoņiem pret palodzi atbalstījies, sapņaini vērās tālē. Tūliņ pēc Tūbiņa pie loga parādījās Koklītis. Apkārt lūkodamies un ar rokām plātīdamies, tie kaut ko pārsprieda. Pēc tam abi izkārās laukā pa logu un noliekušies sāka skatīties lejā. Tad abi pa reizei nospļāvās no otrā stāva un atkal pazuda no loga.
Likās, ka vairs nekas interesants nenotiks, taču knīpas pat nedomāja izklīst. Un taisni tobrīd pa logu sāka plūst fleites skaņas, maigas kā strautiņa čala. Te tās ritmiski vēlās, kā veļas viļņi — cits pēc cita, te it kā lēkāja un kūleņoja gaisā, cita citu tvarstīdamas un sagrūzdamas kopā. No tā visām kļuva līksmi. Fleites skaņas it kā raustīja viņas aiz rokām un kājām, visām neviļus gribējās laisties dejā.
Nedzirdami vērās namu logi. Kustība uz laukuma aprima. Visas sastinga, cenzdamās nepalaist garām nevienu skaņu.
Pēdīgi fleite apklusa, bet tūliņ no pretējā nama loga sāka plūst arfas skaņas. Arfa mēģināja atkārtot jauno, līdz šim nepazīto melodiju. Kādi pirksti nedroši slīdēja pa stīgām. Melodija, kas bija sākusies diezgan braši, pamazām kļuva gurda, tad pamira pavisam, taču tūdaļ palīgā piesteidzās fleite, uztvērusi turpinājumu. Arfa atdzīvojās, ieskanējās drošāk. Tai pievienojās otra no blakus mājas, tad trešā. Mūzika kļuva skaļāka un līksmāka.
Nezinītis, atskrējis ar krāsām un otiņu, lai atdotu tās Tūbiņām, ieraudzīja uz laukuma nama priekšā neparastu ainu. Viss laukums bija pilns knīpu, kuras klausījās šo brīnišķīgo koncertu. Arī Nezinītis klausīdamies aizrāvās un pat sāka lēkāt uz vienas kājas, taču, pamanījis, ka viņa dancim neviens neveltī uzmanību, atmeta ar roku un nozuda nama durvīs.
Septiņpadsmitā nodaļa
Skrūvīša un Ķīlīša gājiens uz Pūķienas pilsētu
Iznāciet pēc kārtas braši, Nostājieties rindā aši! Nodarbībās dienu sāc, Lai uz slinkumu nav prāts!
So dziesmiņu, ko rīta rosmei bija sacerējis dzejnieks Ziediņš, dziedāja Skrūvītis un Ķīlītis.
Bija agrs rīts, un Zaļajā pilsētā visi vēl gulēja, bet Skrūvītis un Ķīlītis jau soļoja pa ielām dziedādami un vingrodami. Zinādami jau kopš vakardienas, ka šorīt viņus izrakstīs no slimnīcas, lai viņi varētu salabot mašīnu, tie bija pamodušies mazā gaismiņā un uzstājuši, lai viņus uz pēdām raksta ārā. Medene, kas par visu vairāk pasaulē baidījās no trača, parīkoja, lai viņiem drīzāk izsniedz apģērbu.
Izdzirdušas jau iztālēm dziesmas skaņas, daudzas knīpas pamodās un steidzās pie logiem; dažas pat izgāja uz ielas.
— Ei, knīpas, kur jums te ir garāža? — Skrūvītis sauca.
— Iesim, es jums parādīšu, — atsaucās knīpa sarkanā kapucē un zilā mētelī ar pūkainu apkakli, kas bija darināta no tumšbrūna kāpura.
— Nu, parādi, kurp mums iet, pa labi vai pa kreisi! — Skrūvītis sacīja.
— Pa labi, — atbildēja knīpa, ziņkāri aplūkodama viņu ādas jaciņas.
— Uz la-bo! Soļos, marš! — nokomandēja Skrūvītis un pagriezies soļoja projām pa ielu. — Iens-div! Iens-div!
Ķīlītis sekoja viņam, turēdamies solī. Knīpa, tikko pagū- dama tikt līdzi, palēkdamās skrēja nopakaļ.
Ieskrējienā Skrūvītis un Ķīlītis aizdrāzās garām īstajiem vārtiem.
— Stājieties, stājieties! — sauca knīpa. — Jūs pagājāt garām.
— Ap-kārt! — Skrūvītis komandēja.
Abi apcirtās un atgriezās pie vārtiem. Knīpa atdarīja vārtiņus. Visi trīs iegāja pagalmā, kur netālu no mājas atradās ar kārniņiem apjumts šķūnis.
— Tad ta gan garāža! Šķūnis tas ir, nevis garāža, — norūca Ķīlītis, vērdams vaļā platas divviru durvis.
Skrūvītis ielūkojās šķūnī un ieraudzīja mašīnu.
Pie garāžas pienāca vēl dažas knīpas.
— Te ir tumšs, — sacīja Skrūvītis. — Ķerieties klāt, izdzīsim mašīnu laukā.
— Bet tā jau nav braucama, sabojāta taču, — stāstīja knīpas.
— Nekas, mēs to ar rokām izdzīsim. Nu, jel stumiet no mugurpuses! Nu vēl, reizē! Vēl re-eizīti!
Mašīna iečīkstējās. Kaukdama un šņirkstēdama tā izripoja no garāžas.
Skrūvītis un Ķīlītis vienā mirklī palīda zem automobiļa. Knīpas stāvēja apkārt un mulsi lūkojās zem riteņiem.
— Ū-ū, — vienā laidā skanēja no mašīnas apakšas, — tvertne izrūsējusi! O-ū, uzgriežņu trūkst! Ū-ū-ū! Sīrupa padeves caurule pušu!