Pēdīgi viņi izlīda no mašīnas apakšas.
— Nu, aši stiepiet šurp uzgriežņu atslēgu, platknaibles, ve- serīti un lodāmuru, — Skrūvītis rīkoja knīpas.
— Mums nekā tāda nav.
— Kā — nav? Kas tad jums ir?
— Zāģis ir. Un cirvis.
— Ek jūs! Ar cirvi mašīnu nelabo. Vai jums te kaut kur tuvumā dzīvo knauķi?
— Knauķi ir tikai Pūķienā.
— Vai tas ir tālu?
— Stundas gājiens.
— Jums stundas, bet mēs nokļūsim ātrāk. Izstāstiet, kā ejams.
— Rau, pa ielu uz labo, bet tad tikai taisni, taisni vien. Pēc tam būs ceļš pa lauku, pa šo ceļu taisni vien — un nonāksiet tieši Pūķienā.
— Skaidrs, — Skrūvītis atbildēja. — Nu, soļos, marš! . . . Stop! — viņš pēkšņi nokomandēja. — Jūs, knīpas, sadabūjiet šādas tādas lupatas un, kamēr mēs būsim projām, krietni noslaukiet mašīnu. Mašīna, brāl, viņa grib kopjama.
— Labi, — knīpas bija ar mieru.
— Nu, tagad soļos, marš!
Abi devās pa ielu projām. Pagriezies pa labi, Skrūvītis nokomandēja: — Dziesmu!
Un mūsu draugi rāva vaļā, cik jaudas:
Staigāju pa mežu, pļavu Es ar labo draugu savu, Cintiņos mēs pakāpāmies, Puķītēs mēs lūkojāmies.
Te mums varde ceļā stājās, Naigi aizjozām mēs mājās. Pārskrējuši pūtām — vail Nodvesāmies «ai»!
Kad šī dziesmiņa bija galā, viņi uzņēma citu, tad vēl vienu un vēl.
Drīz vien viņi bija ārā no pilsētas un soļoja pa lauku ceļu. Nebija pagājusi ne stunda, kad tālē jau kļuva redzama Pūķie- nas pilsēta. Taisni tobrīd Skrūvītis un Ķīlītis ieraudzīja ceļa vidū apstājušos automobili. Piegājuši tuvāk, tie pamanīja zem mašīnas knēveli. Galvu un krūtis tam pilnīgi aizsedza kravas kaste, ārpusē rēgojās tikai kājas melnās, ar eļļu notrieptās biksēs.
— Ei, brāl, — vai sauļojies? — Skrūvītis viņam uzsauca.
Knēvelis pabāza no mašīnas apakšas melni sprogainu galvu.
— Jā gan, kā redzi, iznāk sauļoties zem mašīnas.
— Un kas noticis?
— Nevelk, nolādētā! Vai nu sīrupa padeves nav, vai ari gāzes dozējums traucēts. Nekādi nevaru atrast cēloni.
Knēvelis izlīda laukā un dusmās iespēra ritenim ar kāju.
Viņš bija ģērbies melnā jakā, kas, tāpat kā bikses, bija tik neticami notriepta ar eļļu, ka šķita darināta no ādas. Redzams, šim nelaimes putnam šoferim iznāca ne tik daudz braukt savā mašīnā, cik gulēt zem tās, meklējot dažāda veida bojājumus, kā, starp citu, bieži atgadās daudziem gāzes automobiļu īpašniekiem.
Skrūvītis apgāja automobilim apkārt, aplūkoja mehānismu un, neatradis cēloni, palīda zem mašīnas. Tur paknibinājies, viņš atkal izlīda laukā un palika stāvam, domīgi kasīdams pakausi. Pēc Skrūvlša zem mašīnas palīda Ķīlītis, tad atkal automobiļa īpašnieks. Tā viņi pēc kārtas te līda apakšā, te stāvēja, neizpratnē raudzīdamies uz mašīnu un kasīdami pakaušus.
Pēdīgi Skrūvītim izdevās atrast motora apstāšanās cēloni. Mašīna sāka strādāt. Šoferis bija priecīgs un pateicīgi spieda Skrūvītim un Ķīlītim roku.
— Paldies, brāļi! Bez jums es te līdz vakaram būtu sauļojies. Kurp jūs iedami? Sēstieties, aizvedīšu!
Skrūvītis un Ķīlītis izstāstīja viņam, kurp iedami.
— Uzgriežņu atslēga, platknaibles un veserītis man ir, varu jums iedot. Tikai lodāmura nav, — šoferis sacīja.
— Bet vai lodāmuru nevar dabūt no kāda jūsu pilsētā?
— Kāpēc nevar? Pat ļoti var. Mūsu mehāniķim Sprūdiņam ir lodāmurs. Brauksim pie viņa.
Visi trīs sasēdās mašīnā un pēc dažām minūtēm jau bija Pūķienas galvenajā ielā.
Astoņpadsmitā nodaļa
Pūķiena
Pūķienas pilsēta atradās liedagā, upes krastā. Koki te neauga, tāpēc ielās nebija tik skaisti kā Zaļās pilsētas ielās. Toties visās malās auga daudz puķu tāpat kā Ziedu pilsētā. Mājas šeit bija ļoti glītas. Virs katra jumta slējās smaile, ko greznoja vai nu koka gailis, kas grozījās uz visām pusēm atkarībā no vēja virziena, vai arī rotaļu vēj dzirnaviņas, kas nemitīgi griezās. Daudzām dzirnaviņām bija pierīkoti koka tarkšķi, kas nepārtraukti tarkšķēja. Virs pilsētas šur un tur plivinājās papīra pūķi. Laist gaisā pūķus bija iedzīvotāju visiemīļotākais izklaidēšanās
bija ieguvusi
nosaukumu. Šos pūķus apgādāja ar speciālām svilpēm. Tāda svilpe iekārtota visai vienkārši. Tā darināta no parastā papīra sloksnītes, ko uzvelk uz diedziņa. Vējā tāda papīra sloksnīte šūpojas, radīdama diezgan pretīgu šķindu vai dūkoņu.
Pūķu daudzbalsīgā dūkoņa saplūda ar dzirnaviņu tarkšķu sprakstoņu, un tas viss kopā radīja virs pilsētas nerimstošu dunu.
Ikviena nama logiem bija pierīkoti speciāli režģu aizvirtņi. Kad pilsētas ielās sākās futbola spēle, ar kuru arī iedzīvotāji visai aizrāvās, aizvirtņus parasti mēdza aiztaisīt. Šādi uzlaboti režģu aizvirtņi ļāva istabā ieplūst pietiekami daudz gaismas un tai pašā laikā lieliski aizsargāja rūtis no futbola bumbas, kas aiz neizskaidrojamiem iemesliem vienmēr nez kāpēc lido nevis turp, kurp vajag, bet katrā ziņā logā.
Pabraukuši pa galveno ielu, mašīna nogriezās šķērsieliņā un apstājās pie dēļu vārtiem ar durtiņām. Virs vārtiem slējās koka smaile, un tās galu greznoja spoža stikla bumba, kurā kā spogulī atainojās apgrieztā veidā visa iela ar namiem, žogiem un mašīnu, kas piebrauca pie vārtiem.