Šoferis, ko, blakus minot, sauca par Baranciņu, izkāpa no mašīnas un, piegājis pie vārtiņiem, piespieda žogā slepenā vietā ietaisītu podziņu. Vārtiņi bez trokšņa atdarījās.
— Nāciet iekšā! — Baranciņš aicināja Skrūvīti un Ķīlīti. — Es jūs iepazīstināšu ar Sprūdiņu. Tā ir interesanta personība. Redzēsiet.
Trīs draugi iegāja pagalmā un, pagriezušies pa kreisi, devās uz namu. Uzkāpis pa nelielām akmens kāpnēm, Baranciņš sameklēja pie sienas podziņu un piespieda to. Durvis nedzirdami atvērās, un mūsu draugi atradās istabā.
Istaba bija gluži tukša, bez jebkādām mēbelēm, ja neskaita šūpuļtīklu, kurš karājās pie sienas un kurā apaļiski saliektām kājām un rokas dziļi kabatās sabāzis zvilnēja knēvelis zilā kombinezonā.
— Un tu aizvien vēl guli, Sprūdiņ? — Baranciņš sveicināja. — Ir taču sen jau rīts.
— Es nepavisam neguļu, es domāju, — atņēma Sprūdiņš, pagriezdams galvu pret viesiem.
— Lūk, iepazīstieties, tie if meistari Skrūvītis un Ķīlītis. Viņiem vajadzīgs lodāmurs.
— Sveicināti. Lūdzu, sēstieties! — Sprūdiņš atbildēja.
Skrūvītis un Ķīlītis apjukuši pavērās apkārt, neredzēdami
visā istabā nekā, uz kā te varētu apsēsties, bet Sprūdiņš pastiepa roku un piespieda podziņu sienā šūpuļtīkla tuvumā. Tūliņ pie pretējās sienas atvāzās trīs krēsli, kas bija darināti pēc teātra atvāžamo krēslu parauga.
Skrūvītis un Ķīlītis apsēdās.
— Vai esat ievērojuši, ka man viss ir uz podziņām? — Sprūdiņš jautāja. — Piespiedīsi vienu podziņu — atvērsies durvis, piespiedīsi otru — atvāzīsies krēsls, un, ja jums vajadzīgs galds, tad, lūdzu . . .
Sprūdiņš piespieda citu podziņu. No sienas atvāzās galda virsa un tikko neķēra pa galvu krēslā sēdošajam Skrūvītim.
— Vai nav tiesa, tas ir ļoti parocīgi? — Sprūdiņš vaicāja.
— Brīnišķīgi! — apliecināja Skrūvītis un skatījās apkārt, baidīdamies, ka vēl kas neuzkrīt viņam uz galvas.
— Tehnika uz fantastikas robežas! — lielīgi noteica Sprūdiņš.
— Vienīgā neērtība, ka sēdēt var tikai pie sienas, — iebilda Baranciņš.
— Lūk, patlaban es par to domāju, kā ierīkot, lai krēslus varētu pārvietot, — izgudrotājs atbildēja.
— Varbūt vienkāršāk būtu taisīt parastos krēslus? — ieminējās Ķīlītis.
— Tā ir laba doma! Vajadzēs izgudrot visvienkāršāko parasto krēslu! — Sprūdiņš līksmi uztvēra. — Viss ģeniālais taču ir vienkāršs. Tu, brāl, redzams, arī esi mehāniķis.
— Mehāniķis gan, — Ķīlītis apstiprināja. — Mēs abi esam mehāniķi.
— Jums tātad vajadzīgs lodāmurs?
Sprūdiņš piespieda vēl kādu podziņu, un, skatītājiem par pārsteigumu, šūpuļtīkls sāka lēni slīdēt lejup. Tas slīdēja tik ilgi, līdz Sprūdiņš, kas tajā gulēja, izstiepās uz grīdas.
— Kāpjot ārā no parastā šūpuļtīkla, jūs varat aizķerties ar kāju aiz auklas un krītot nodauzīt degunu, — sacīja Sprūdiņš, celdamies augšā no grīdas. — Manā mehanizētajā šūpuļtīklā
šīs briesmas, kā redzat, pilnīgi novērstas. Jūs mierīgi nolaiža- ties uz grīdas un pēc tam pieceļaties. Gluži tāpat, kad jums jāliekas gulēt, jūs izstiepjaties uz grīdas, piespiežat podziņu, un šūpuļtīkls pats paceļ jūs vajadzīgajā augstumā.
Sprūdiņš sāka staigāt pa istabu un spaidīt dažādas podziņas, kas lika atvāzties aizvien jauniem galdiem, krēsliem un plauktiem, vērties vaļā dažādu skapju un pieliekamo durtiņām. Pēdīgi viņš nospieda vēl kādu podziņu un iegāzās pagrīdē.
— Nāciet šurp! — pēc brītiņa no āra atskanēja viņa balss.
Draugi izgāja pagalmā.
— Te man ir garāža, — sacīja Sprūdiņš, vezdams Skrūvīti un Ķīlīti pie mūra šķūņa ar platām dzelzs durvīm.
Viņš piespieda podziņu, un durvis uzbrauca augšā kā priekškars teātrī. Aiz durvīm kļuva redzama kāda ērmota mašīna ar daudziem riteņiem.
— Tas ir astoņriteņu tvaika automobilis ar mandeļu saldējuma dzesinātāju, — Sprūdiņš paskaidroja. — Četri riteņi tam ir apakšā un četri augšā. Parasti mašīna brauc uz apakšējiem riteņiem; augšējie riteņi taisīti tam gadījumam, ja mašīna pārmet kūleni. Visi astoņi riteņi pierīkoti leņķī, tas ir, ieslīpi, kas ļauj automobilim braukt ne vien tā, kā brauc visi automobiļi, bet arī uz sāniem un pat uz muguras, tas ir, pavisam ar kājām gaisā. Tādā veidā tiek novērsta jebkāda avārijas iespēja.
Sprūdiņš iekāpa mašīnā un nodemonstrēja braukšanu tajā
visos četros stāvokļos, pēc tam turpināja savus paskaidrojumus.
— Parastās tvertnes vietā, — viņš stāstīja, — mašīnā ir katls gāzētā ūdens sildīšanai. Tvaiks, kas rodas, ūdenim sasilstot, palielina spiedienu uz virzuli, tāpēc riteņi griežas straujāk. Aiz katla atrodas trauks, kurā pagatavo mandeļu saldējumu, kas nepieciešams cilindra atdzesēšanai. Sildot izkusušais saldējums pa cauruli nonāk katlā un noder motora eļļošanai. Mašīnai ir četri ātrumi — pirmais, otrais, trešais un ceturtais — un tāpat atpakaļgājiens un sāngājiens. Mašīnas pakaļējā daļā ir ierīce veļas mazgāšanai. Mazgāšana var notikt, braucot ar jebkuru ātrumu. Miera stāvoklī, proti, apstāšanās vietās, mašīna skalda malku, mīca mālus un taisa ķieģeļus, kā arī mizo kartupeļus.