Apbrīnojuši šo neparasto mašīnu, draugi pārgāja uz Sprū- diņa darbnīcu, kas bija piegāzta pilna ar dažādām grabažām. Te mētājās veci, salauzti velosipēdi un velosipēdu daļas, skrituļi un vesels lēvenis dažādu koka vilciņu un vējdzirnaviņu. Sprūdiņš ilgi vandījās pa darbnīcu, meklēdams lodāmuru, bet tā nekur nebija. Izvandījis visas savas grabažas, viņš pēkšņi iesita ar plaukstu sev pa pieri un iesaucās:
— Ak es lempis! Es taču aizmirsu lodāmuru pie Attapiņa. Jums vajadzēs pabraukties pēc lodāmura līdz Attapiņam.
— Nu, nekas, ar mašīnu viens divi aizriposim, — sacīja Baranciņš.
— Kas tas Attapiņš tāds ir? — apjautājās Skrūvītis, kad mūsu draugi, atvadījušies no Sprūdiņa, izgāja ārpus vārtiem.
— Attapiņš ir rakstnieks, — Baranciņš atbildēja.
— Vai tiešām? — Ķīlītis iesaucās. — Ļoti interesanti ar viņu iepazīties. Es vēl ne reizi neesmu runājis ar dzīvu rakstnieku.
— Nu, lūk, jūs ar viņu iepazīsieties. Arī savā ziņā interesanta personība, — noteica Baranciņš, sēzdamies mašīnā.
Deviņpadsmitā nodaļa
Viesos pie rakstnieka
Attapiņš stāvēja savā kabinetā pie atvērta loga un, rokas uz krūtīm sakrustojis, domīgi lūkojās tālumā. Mati viņam bija gludi sasukāti atpakaļ, biezās, melnās, virs deguna kopā saaugušās uzacis sarauktas, kas piešķīra sejai dziļdomīgu izteiksmi. Viņš pat nepakustējās, kad istabā ienāca mūsu trīs draugi. Baranciņš viņu skaļi sveicināja, iepazīstināja ar Skrūvīti un Ķīlīti un teica, ka viņi atbraukuši pēc lodāmura; bet Attapiņš joprojām raudzījās logā ar tik saspringtu izteiksmi, it kā lūkojis notvert aiz astes kādu ārkārtīgi asprātīgu, gudru domu, kas rosās viņam galvā un nekādi nedodas rokās. Baranciņš mulsi paraustīja plecus un zobgalīgi pavērās Skrūvītī un Ķīlītī, it kā gribēdams sacīt: «Redziet nu, es jau jums teicu!»
Pēdīgi Attapiņš it kā pamodās no miega, pagriezās pret ienācējiem un, svarīgi vārdus stiepdams, teica mīkstā, patīkamā balsī:
— Sve-eiki, sve-e-iki! Lūdzu piedošanu, draugi. Es, tā sakot, biju neredzamā prombūtnē, iztēlē pārcēlies citās sfērās . .. Attapiņš, — viņš nosauca savu vārdu un sniedza Skrūvītim roku.
Skrūvītis paspieda viņa mīksto roku, kas atgādināja kotleti, un arī nosauca savu vārdu.
— Attapiņš, — Attapiņš atkārtoja samtainā balsī un ar vijīgu, plašu žestu sniedza roku Ķīlītim.
— Ķīlītis, — atbildēja Ķīlītis un arī paspieda kotleti.
— Attapiņš, — Attapiņš atkārtoja trešo reizi un pastiepa roku Ba- ranciņam.
— Bet mēs taču esam jau pazīstami! — Baranciņš iebilda.
— Ā, tas taču Baranciņš! — sataisījis izbrīnījušos seju, iesaucās Attapiņš. — Sve-eiki! Sve-eiki! Lūdzu, sēdieties, draugi!
Visi apsēdās.
— Tātad jūs jau esat iepazinušies ar šo Sprūdiņu? — vaicāja Attapiņš, ar šo jautājumu pierādīdams, ka viņš, kaut arī kavēdamies neredzamā prombūtnē, pārcēlies uz citām sfērām, tomēr bija dzirdējis, ko runāja Baranciņš. — Viņš laikam gan rādīja jums savus atvāžamos galdus un krēslus? He-he-he!
Skrūvītis apstiprinot pamāja ar galvu. Attapiņam sejā parādījās zobgalīgs vaibsts. It kā juzdams baudu, viņš paberzēja ar rokām ceļus un iesmējās:
— He-he! Šie izgudrotāji visi ir savādnieki. Nu, sakiet jel, lūdzami, kam vajadzīgi visi šie atvāžamie galdi, skapji, kas paši veras vaļā, šūpuļtīkli, kas paši nolaižas? Man, piemēram, daudz patīkamāk sēdēt uz ērta parastā krēsla, kas nelec augšā, tikko esi piecēlies, vai gulēt gultā, kas nebraukā ar mani augšup — lejup. Kam tas vajadzīgs, sakiet, lūdzami! Kas mani var piespiest gulēt tādā gultā? Ja nu es, tā sakot, negribu?
— Bet jūs taču neviens arī nespiež, — iebilda Baranciņš.
— Sprūdiņš ir izgudrotājs un pūlas uzlabot visu, kas vien gadās pa rokai. Ne ikreiz tas izdodas, bet viņam ir daudz derīgu izgudrojumu. Meistars viņš ir labs.
— Es jau ari nesaku, ka slikts, — Attapiņš atvairīja.
— Viņš, ja gribat zināt, ir ļoti labs meistars. Jā, jā, tas jāatzīst, teicams meistars! Man viņš izgudroja lielisku murminogrāfu.
— Kas tad tas par ērmu — murminogrāfs? — Skrūvītis painteresējās.
— Runājamā mašīna. Lūk, paskatieties! — Attapiņš pieveda savus viesus pie galda, uz kura atradās neliels aparāts.
— Sai kastītei jeb čemodāniņam — sauciet to, kā gribat, — sānos ir neliela spraudziņa. Pietiek, ka jūs pie šās spraudziņas izrunājat dažus vārdus un pēc tam nospiežat podziņu, un murminogrāfs precīzi atkārtos jūsu vārdus. Lūk, izmēģiniet, — Attapiņš piedāvāja Skrūvītim.
Skrūvītis noliecās pie aparāta spraugas un sacīja:
— Skrūvītis, Skrūvītis. Ķīlītis, Ķīlītis.
— Un Baranciņš, — piemetināja Baranciņš, noliecies pie aparāta.
Attapiņš nospieda podziņu, un murminogrāfs, visiem par brīnumu, nosvepstēja čērkstošā balsī:
«Skrūvītis, Skrūvītis. Ķīlītis, Ķīlītis. Un Baranciņš.»
— Kam jums šī runājamā mašīna noder? — Ķīlītis jautāja.
— Nu kā! — Attapiņš atsaucās. — Rakstnieks bez šāda aparāta tikpat kā bez rokām. Murminogrāfu es varu uzstādīt jebkurā dzīvoklī, un tas pierakstīs visu, ko tur runā. Man atliks tikai pārrakstīt — un stāsts vai pat romāns gatavs.
— Cik gan tas viss vienkārši! — iesaucās Ķīlītis. — Bet es kaut kur esmu lasījis, ka rakstniekam esot vajadzīga nez kāda izdoma, iecere .. .