— Ē, iecere! — Attapiņš viņu nepacietīgi pārtrauca. — To tikai grāmatās tā mēdz rakstīt, bet pamēģini vien un izdomā kaut ko, kad viss jau bez tevis izdomāts! Ķeries pie kā ķerdamies, viss jau ir bijis. Bet te tu ņem, tā sakot, no dabas — un kaut kas arī iznāks, kā vēl nevienam rakstniekam nav.
— Bet kurš katrs taču nebūs ar mieru, ka jūs viņa istabā uzstādāt murminogrāfu, — Skrūvītis apšaubīja.
— Es to izdaru ar viltu, — Attapiņš paskaidroja. — Aizeju pie kāda viesos ar murminogrāfu, kas, kā jūs būsiet pārliecinājušies, izskatās pēc čemodāna.
Projām iedams, es šo čemodānu aizmirstu pagaldē vai zem krēsla, un pēc tam man ir tas
prieks paklausīties, ko šinīs mājas runa, kad manis paša nav
klāt.
— Ko tad viņi runā? Tas ir ļoti interesanti, — Ķīlītis gribēja zināt.
— Ārkārtīgi interesanti, — Attapiņš apstiprināja. — Es pat nebiju gaidījis. Izrādās, viņi neko nerunā, bet smejas pilnā kaklā bez kāda iemesla, dzied kā gaiļi, rej kā suņi, rukšķ, ņaud.
— Apbrīnojami! — Skrūvītis iesaucās.
— Es jau arī saku, apbrīnojami! — Attapiņš piekrita. — Kamēr tu sēdi pie viņiem, visi sarunājas normāli un prātīgi, bet, līdzko esi projām, sākas kaut kāda varza. Lūk, paklausieties jel vakarējo ierakstu! Es biju pie kādiem paziņām un aiziedams atstāju murminogrāfu pagaldē.
Attapiņš pagrieza kādu disku zem čemodāna vāka un nospieda podziņu. Atskanēja šņākšana, noklaudzēja, it kā aizcirstos durvis. Iestājās acumirkli klusums, tad pēkšņi pārskrēja sirsnīgu smieklu šalts. Kāds pateica: «Zem galda.» Bija dzirdama kņada. Atkal atskanēja smiekli. Kāds iedziedājās kā gailis, kāds ieņaudējās un ierējās. Tad kāds cits ieblējās kā aita. Kāds teica: «Palaidiet mani, es nozviegšos kā ēzelis!» Un sāka brēkt: «I-o! I-o! . . .» Bet tagad kā kumeļš: «I-ho-ho-ho!» Atkal pāršalca smiekli.
— Lūk, redziet nu … tas ir, dzirdiet? — Attapiņš noplātīja rokas.
— Jā, tur nu romānam nekas liels neiznāks, — prātīgi noteica Skrūvītis.
— Es jums atklāšu noslēpumu, — Baranciņš teica Attapi- ņam. — Pilsētā visi jau zina par šo murminogrāfu un, tiklīdz jūs esat aizgājis, tīšām sāk ierunāt šai mašīniņā visādas blēņas.
— Kālab tad jārunā blēņas?
— Nu, jūs gribējāt viņus apvest ap stūri, bet viņi izrādījās viltīgāki par jums. Jūs gribējāt slepus noklausīties, ko viņi
runā, kad jūs neesat klāt, bet viņi to apjēguši un tīšām pīkst un urkšķ, lai par jums pasmietos.
Attapiņš sadrūma.
— Ak tā? Nu, nekas, gan es viņus viltībā pārspēšu. Pabāzīšu murminogrāfu zem logiem. Šī mašīniņa vēl sevi attaisnos. Bet, rau, te palūkojieties: kā jūs domājat, kas tas ir?
Attapiņš parādīja apmeklētājiem kādu neveiklu darinājumu, kas atgādināja ne īsti salocītu telteni, ne īsti milzīga apmēra lietussargu.
— Jādomā, lietussargs? — minēja Ķīlītis.
— Nē, nav vis lietussargs, bet saliekams portatīvs rakstāmgalds ar krēslu, — Attapiņš paskaidroja. — Jums, piemēram, vajadzīgs meža apraksts. Jūs ejat uz mežu, atvāžat galdu, apsēžaties ar visām ērtībām un aprakstāt visu, ko redzat apkārt. Pamēģiniet jel, apsēdieties, — viņš piedāvāja Ķīlītim.
Attapiņš piespieda podziņu šķietamā lietussarga tvereklī, un tūdaļ lietussargs atvāzās, pārvērzdamies par nelielu galdiņu ar krēsliņu. Ķīlītis apsēdās pie galdiņa. Lai to varētu izdarīt, viņam nācās visai nedabiskā veidā salocīt kājas.
— Jūs jūtaties ērti, — Attapiņš pa to laiku skaidroja, —
uzreiz pār jums nāk iedvesma. Atzīstieties, ka tas ir daudz patīkamāk nekā rakstīt, sēžot zālē vai uz kailas zemes.
Ķīlītis nejuta ne ērtību, nedz iedvesmu, gluži otrādi, viņš juta, ka tam neganti sāk sāpēt kājas. Tāpēc viņš nolēma drīzāk novērst valodu uz ko citu un, celdamies no galda, apjautājās:
— Sakiet jel, lūdzami, — kādu grāmatu jūs esat sarakstījis?
— Es vēl neesmu sarakstījis nevienas grāmatas, — Attapiņš atzinās. — Būt par rakstnieku ir ļoti grūti. Iekām kļūstu par rakstnieku, man, kā redzat, vajadzēja šo to iegādāties, bet tas nav tik vienkārši. Vispirms man bija jāgaida, kad būs gatavs mans portatīvais rakstāmgalds. Tas ievilkās ilgus gadus. Tad es gaidīju, kamēr izgatavo murminogrāfu. Jūs zināt, kā amatnieki mēdz vilkt garumā un kavēties. Sevišķi ievērojams šinī ziņā ir Sprūdiņš. Iedomājieties jel, pustreša gada viņš tikai gudroja vien, kā šo aparātu taisīt. Viņam taču vienalga, vai es varu gaidīt vai nevaru. Viņš nesaprot, ka man ir radošs darbs. Protams, murminogrāfs ir sarežģīts aparāts, bet kāpēc gan vajag jau tā sarežģītu lietu vēl vairāk sarežģīt?
— Vai tad viņš to lieki sarežģīja? — Skrūvītis līdzjūtīgi ievaicājās.
— Protams, sarežģīja! Sāka gatavot nevis vienkāršu murminogrāfu, bet nez kādu kombinētu murminogrāfu ar putekļu sūcēju. Sakiet jel, lūdzami, — kam man vajadzīgs putekļu sū-
cējs? Ar to aizgāja lieki pusotra gada. Nu, nekas! — Attapiņš atmeta ar roku. — Tagad man tas ir, trūkst vēl tīro nieku.
— Derētu izgudrot tādu mašīnu, kas rakstnieku vietā varētu arī domāt, — prātoja Ķīlītis.
— Jums taisnība, — Attapiņš piekrita.
Ieraudzījuši pa logu, ka saule slīd jau uz rietu, mūsu draugi sāka atvadīties. Dabūjuši lodāmuru, viņi izgāja uz ielas. Skrūvītis teica: