— Mums laiks doties atpakaļ. Baidos, ka ceļā neuznāk nakts.
— Nekas, draugi, es jūs ar mašīnu viens divi aizvizināšu. Taču nebūtu par ļaunu vispirms mazliet iekost, — sacīja Baranciņš un veda Skrūvīti un Ķīlīti pie sevis pusdienot.
Divdesmitā nodaļa
Tūbiņš strādā
Kamēr Skrūvītis un Ķīlītis ceļoja pa Pūķienu, meklēdami lodāmuru, Zaļajā pilsētā risinājās svarīgi notikumi. Diena sākās ar to, ka Tūbiņš uzgleznoja Pārsliņas portretu. Šim darbam viņš izlietoja gandrīz divas stundas, bet par to arī portrets iznāca tikpat kā dzīvs. Līdzība bija pārsteidzoša. Daudzi gan runāja, ka Pārsliņa portretā izskatoties pat skaistāka nekā īstenībā, taču tas nav tiesa. Pārsliņai nepavisam nevajadzēja, lai mākslinieks viņu izskaistinātu. Ja Tūbiņš bija pratis portretā padziļināt viņas vaibstu daiļumu un parādīt tos spilgtāk un izteiksmīgāk, tad tas jau tieši ir tas, ko prasa no īstas mākslas, kāda ir glezniecība.
Portretu uzkāra pie sienas apakšējā istabā, lai visi, kas vēlas, varētu aplūkot. Un jāsaka, ka skatītāju nebija trūkums. Visas knīpas, kuras redzēja portretu, tūliņ gribēja, lai Tūbiņš tāpat uzglezno arī viņas, taču Pārsliņa nevienu nelaida augšējā istabā, jo Tūbiņš šobrīd gleznoja Zilacītes portretu un lieka publika varēja viņu tikai traucēt.
Nezinītis, kas klaiņāja pa augšu un deva Tūbiņām dažādus nevajadzīgus padomus, lai parādītu, ka viņš glezniecībā daudz ko sajēdz, izdzirdēja troksni, kas nāca no lejas.
— Kas tas par troksni? Kas par troksni? — viņš uzbrēcat šļūkdams lejā pa kāpnēm. — Kas ir, taisās, ka tiek!
Nabaga knīpas, izdzirdušas šādu rupjību, neturēja par vaja-. dzīgu pat apvainoties, tik liela bija viņu vēlēšanās nokļūt pie mākslinieka. Gluži otrādi, viņas apstāja Nezinīti no visām pu*. sēm, sauca to par mīļo Nezinīti un lūdzās, lai nedzenot viņaa projām.
— Nu, tad stājieties rindā! — Nezinītis uzkliedza, izgrūstīs dams knīpas un spiezdams tās pie sienas. — Rindā, kad juma saka, citādi visas aiztriekšu!
— Phe, cik jūs esat rupjš, Nezinīt! — iesaucās Pārsliņa^ — Vai tā nu var! Man pat kauns par jums.
— Nekas, — Nezinītis atteica.
Tobrīd istabā iespurdza vēl viena knīpa un, izmantodama vispārējo sajukumu, spraucās taisni uz kāpnēm, kas veda augšup. To pamanījis, Nezinītis metās viņai pakaļ un jau grasījās rupji satvert aiz rokas, bet viņa apstājās un, uzmetusi Nezinītim augstprātīgu skatienu, apņēmīgi pakratīja pirkstu tam de^ gungalā.
— Nu, nu, lēnāk! Es drīkstu bez rindas — esmu dzejniece?
Sastapis tādu negaidītu pretestību, Nezinītis aiz brīnumiem
paplēta muti, bet dzejniece, izmantodama viņa apjukumu, pagrieza tam muguru un nesteigdamās devās uz kāpnēm.
— Ko viņa teica? Kas viņa tāda esot? — Nezinītis jautāja, mulsi rādīdams ar pirkstu uz kāpņu pusi.
— Dzejniece. Dzejoļus raksta, — paskaidroja knīpas.
— Ā … — Nezinītis novilka. — Ir nu gan liela muiža! Mums arī ir dzejnieks, mans bijušais skolnieks. Kādreiz es viņu mācīju rakstīt dzejoļus, bet tagad viņš jau pats prot.
— Ai, cik interesanti! Tātad jūs arī bijāt dzejnieks?
— Biju.
— Ai, cik jus esat apdāvinats! Jūs esat bijis gan gleznotājs, gan dzejnieks …
— Gan muzikants, — Nezinītis svarīgi piebilda.
— Nolasiet jel kādu no saviem dzejoļiem!
— Vēlāk, vēlāk, — Nezinītis atvairīja, izlikdamies briesmīgi nevaļīgs.
—' Un kā sauc jūsu dzejnieku?
— Viņu sauc par Ziediņu.
— Vai, cik interesanti! — Knīpas sasita plaukstas. — Jūsu dzejnieku sauc par Ziediņu, un mūsu dzejnieci sauc par Vējziedīti. Vai nav tiesa, tas ir kaut kas līdzīgs?
— Mazliet ir gan līdzīgs, — Nezinītis piekrita.
— Vai jums patīk šis vārds?
— Nekas, var iztikt.
— Bet kādus dzejoļus viņa raksta! — jūsmoja knīpas.—Ai, kas par brīnišķīgiem dzejoļiem! Ejiet augšā, viņa droši vien lasīs savus dzejoļus. Interesanti, kā jums patiks.
— Nu, kas tur, var jau iet, — Nezinītis bija ar mieru.
Kad viņš uzkāpa augšā, Tūbiņš patlaban beidza Zilacītes
portretu, bet Vējziedīte sēdēja uz dīvāna līdzās Koklītim un tērzēja ar viņu par mūziku. Rokas uz muguras salicis, Nezinītis sāka staigāt pa istabu, lāgu lāgiem pamezdams greizus skatienus uz dzejnieces pusi.
— Ko jūs te visu laiku staigājat kā pulksteņa vēzēklis? — Vējziedīte sacīja Nezinītim. — Sēdieties, lūdzu, citādi pat acis reibst, uz jums skatoties.
— Bet jūs te nerīkojiet! — Nezinītis rupji atcirta. — Pavēlēšu Tūbiņām, lai nezīmē jūsu portretu!
— Ak tā! Vai viņš tiešām var jums pavēlēt? — Vējziedīte pievērsās Tūbiņām.
— Var. Viņš mums visu var, — atbildēja Tūbiņš, kas centīgi strādāja ar otiņu un nebija pat dzirdējis, ko Nezinītis sacīja.
— Protams, varu, — Nezinītis apstiprināja. — Visiem mani jāklausa, jo es esmu pats galvenais.
Izdzirdusi, ka Nezinītim tāda vara pār knauķiem, Vējziedīte nolēma viņam pielabināties:
— Sakiet, lūdzu, — liekas, jus bijāt tas, kas izgudroja gaisa balonu?
•— Kurš gan cits!
— Es kādreiz uzrakstīšu par jums dzejoli.
— Liela man vajadzība! — Nezinītis iesprauslojās.
— Nesakiet vis! — nodūdoja Vējziedīte. — Jūs taču nezināt, kādas vārsmas es rakstu. Vai gribat, es jums nolasīšu kādu dzejoli?
— Labi, lasiet. — Nezinītis žēlīgi atļāva.
— Es jums nolasīšu savu nesen sacerēto dzejoli par knis- līti. Klausieties:
Es noķēru knislīti, Trā-di-ridi, trā-di-ri! Sīkais knislis mīļš ir man, Trā-di-ridi, tiešām gan!