Knislītis drīz sērot sāk, Zēl man metas viņa. Nē, es labāk noķeršu Mazu skudrēniņu.
Arī skudrēniņš kļūst sērīgs, Mīļāk brīvībā tas mīt… Lai tas projām tek, man vajag Grāmatiņu palasīt.
— Bravo, bravo! — iesaucās Tūbiņš un sāka pat aplaudēt.
— Ļoti skaisti panti, — uzslavēja Koklītis. — Tajos runā ne tik vien par knisli, bet arī par to, ka jālasa grāmata. Tie ir derīgi panti.
— Un nu paklausieties vēl, — dzejniece sacīja un nolasīja pantus, kuros vairs nerunāja par knisli, bet par spāri un kuri beidzās nevis ar vārdiem par to, ka vajag grāmatiņu palasīt, bet gan par to, ka «vajag drēbes salāpīt».
Tad sekoja vārsmas par mušiņu un beidzās ar vārdiem par
to, ka «vajag rokas nomazgāt». Vispēdīgi tika nolasīts dzejolis par to, ka «vajag grīdu uzslaucīt».
Tobrīd Tūbiņš beidza gleznot Zilacītes portretu. Visi sapulcējās apkārt un skaļi pauda savu sajūsmu:
— Brīnišķīgi! Lieliski! Burvīgi!
— Mīlulīt, bet vai jūs nevarat arī mani uzzīmēt zilā tērpā? — Vējziedīte uzrunāja Tūbiņu.
— Kā tad zilā, ja jūs esat zaļā? — Tūbiņš neizpratnē jautāja.
— Nu, mīlulīt, jums taču vienalga. Tērps ir zaļš, bet jūs zīmējiet zilu! Es būtu uzģērbusi zilu, ja zinājusi, ka Zilacīte tik labi iznāks zilā.
— Lai notiek, — Tūbiņš bija ar mieru.
— Un, lūdzu, arī acis man taisiet zilas!
— Jums taču ir brūnas acis, — Tūbiņš iebilda.
— Nu, mīlulīt, kas jums tur liels! Ja jūs varat zaļa tērpa vietā uzgleznot zilu, kāpēc gan brūnu acu vietā nevarat uzzīmēt zilas?
— Te ir starpība, — Tūbiņš aizrādīja. — Ja jūs gribēsiet, jūs varat uzģērbt zilu tērpu, taču ielikt sev zilas acis jūs pie labākās gribas nevarat.
— Ak tā! Nu tad, lūdzu, taisiet brūnas acis, tikai uzzīmējiet tās labi lielas.
— Jums jau arī tā ir ļoti lielas acis.
— Nu, mazlietiņ! Man gribas, lai būtu vēl lielākas. Un skropstas taisiet labi garas.
— Labi.
— Un matus zeltainus. Man taču ir gandrīz zeltaini mati, — mīļā balsī lūdzās Vējziedīte.
— To var, — Tūbiņš piekāpās.
Viņš ņēmās gleznot dzejnieci, bet tā vienā laidā trūkās augšā, skrēja pie portreta un sauca:
— Acis mazlietiņ lielākas! Vēl, vēl, vēl! Pastiepiet skropstas garākas. Muti druscītiņ mazāku . .. Vēl, vēl!
Beidzās ar to, ka acis portretā iznāca milzīgas, kādas nemaz nemēdz būt, mutīte kniepadatas galviņas lielumā, mati it kā no tīra zelta un visam portretam bija visai attāla līdzība. Taču Vēj- ziedītei tas ļoti patika, un viņa apgalvoja, ka labāka portreta tā nemaz nevēloties.
Divdesmit pirmā nodaļa
Skrūvīša un Ķīlīša atgriešanās
Saudzīgi turēdama rokās savu portretu, Vējziedīte nokāpa lejā, un acumirklī viņu apstāja knīpas. Visas atzina, ka viņas portrets skaistuma ziņā esot daudz pārāks par Pārsliņas un Zilacītes portretiem, taču līdzības ziņā par tiem ievērojami vājāks.
— Muļķītes, — Vējziedīte viņām sacīja. — Kas tad jums ir svarīgāk: skaistums vai līdzība?
— Protams, skaistums! — visas atsaucās.
Šajā brīdī istabā aizelsušās ieskrēja Čurkstīte un Pincīte.
— Ak, kāda nelaime! — viņas sauca. — Ak, mēs ģībstam!
— Kas noticis? — visas izbijās.
— Mēs šodien gājām uz slimnīcu… — sāka stāstīt Čurkstīte.
— … lai aizvestu uz dzīvokli knauķus, kurus šodien vajadzēja izrakstīt… — uztvēra Pincīte.
— … bet Medene pateica, ka knauķi jau esot izrakstījušies, — Čurkstīte pārtrauca.
— … tad mēs lūdzām, lai dod mums citus knauķus, — atkal uzķēra Pincīte un sāka bērt kā zirņus, lai Čurkstīte netiktu pie vārda. — Tad Medene iedeva mums Varbūtiņu un Skubiņu, mēs tos vedām pa ielu, bet viņi aizmuka no mums un uzrāpās kokā.
— Viņi baidās, ka mēs tos sāksim audzināt, saprotat? — steidzīgi iesprauda Čurkstīte un iesmējās.
— Liela vajadzība mums šos audzināt, — nicīgi saviebās Pincīte.
— Kur tad viņi tagad ir? — Zilacīte jautāja.
— Palika kokā, — sacīja Čurkstīte. — Sāks vēl raut ābolus! …
— Kas ir, iesim paskatīsimies, — ierosināja Pārsliņa.
Varbūtiņš un Skubiņš sēdēja ābeles zaros un tiešām pūlējās
noraut ābolu. Viņi to grieza apkārt, lūkodami pārlauzt kātiņu. Piepeši tie ieraudzīja uz ielas vairākas knīpas, kas apstājās pa
gabaliņu un ziņkārīgi viņos nolūkojās. Pamanījuši šādu uzmanību, Varbūtiņš un Skubiņš ar divkāršu sparu sāka griezt apkārt ābolu. Varbūtiņš pat mēģināja grauzt kātiņu ar zobiem.
— Ū, vēl neviena ābola nav norāvuši! — atskanēja balss no lejas.
Varbūtiņš un Skubiņš paskatījās lejā un ieraudzīja zilaci knīpu, kas smīnēdama viņus vēroja.
— Turi muti, zilace! — Varbūtiņš norūca. — Domā, tik viegli ir šos dabūt nost!
— Bet, ja jums padotu zāģi, vai būtu vieglāk?
— Prasa! Dod tikai zāģi šurp! … — Skubiņš atsaucās.
Zilacīte aiztecēja uz kaimiņmāju un .atnesa Skubiņam zāģi. Pēc brītiņa kātiņš bija pušu un ābols lidoja lejup.
— Ei, knīpas, vācam nost ābolus! — Zilacīte iesaucās. — Knauķi nolēmuši mums palīdzēt.
Vairākas knīpas saskrēja ap ābolu, kas gulēja zemē, un, grūzdamas to sev pa priekšu, vēla uz tuvāko sētu. Zaļajā pilsētā zem katras mājas bija pagrabs augļu un dārzāju glabāšanai. Pievēlušas ābolu pie mājas, knīpas atvēra durvis, kas bija ierīkotas līdz ar zemi, un ievēla ābolu pa šīm durvīm. Aiz durvīm bija dēļu laipas, pa kurām ābols pats noripoja pagrabā. To paveikušas, knīpas skriešus