lociņu pa stīgām un teica:
— Vai nekā skaļāka nav?
— Ir vēl taure, — Koklītis atbildēja.
— Dod šurp to, pamēģināsim!
Koklītis pasniedza viņam lielu vara tauri. Nezinītis iepūta tajā, taure kā rēktin ierēcās.
— Āre, tas ir labs instruments. — Nezinītis nopriecājās. — Vareni skan!
— Nu, mācies pūst tauri, ja tev patīk. — Koklītis bija ar mieru.
— Kas man ko mācīties? Es arī tāpat protu, — Nezinītis atteica.
— Nu nē, tu vēl neproti.
— Protu, protu! Paklausies tikai! — iesaucās Nezinītis un no visa spēka sāka pūst taurē.
Tu-tu-tū! Du-du-dū!
— Tu vienkārši pūt, nevis spēlē, — Koklītis aizrādīja.
— Kā nu nespēlēju! — Nezinītis apvainojās. — Pat ļoti labi spēlēju. Skaļi!
— Ei, tu! Runa jau nav par to, lai būtu skaļi. Vajag, lai būtu skaisti.
— Man taču arī iznāk skaisti.
— Nepavisam nav skaisti. — Koklītis apstrīdēja. — Tev, kā es klausos, nemaz nav dāvanu mūzikā.
— Tev pašam nav dāvanu! — Nezinītis saskaitās. — Tu vienkārši tā runā aiz skaudības. Tev gribas, lai tevi vienu pašu klausās un slavē.
— Nekā tamlīdzīga, — Koklītis sacīja. — Ņem tauri un taurē, cik uziet, ja tev šķiet, ka mācīties nevajag. Lai slavē arī
tevi.
— Nu, un taurēšu arī! — Nezinītis atteica. Viņš ņēmās pūst taurē, bet, tā kā spēlēt neprata, tad taure viņam gan rēca, gan gārdza, gan spiedza, gan urkšķēja. Koklītis klausījās, klausījās … Pēdīgi viņam apriebās. Viņš uzvilka savu samta jaciņu, apsēja rožaino lentes pušķi, ko nēsāja kaklasaites vietā, un aizgāja viesos.
Vakarā, kad visi knauķi salasījās mājās, Nezinītis no jauna ķērās pie taures un pūta, ko jaudāja.
Tu-tu-tū! Du-du-ū!
— Kas tas par troksni? — visi sāka ausīties.
— Tas nav nekāds troksnis, — Nezinītis paskaidroja. — Es spēlēju.
— Uz vietas mitējies! — Zinītis uzkliedza. — No tavas mūzikas ausis sāp!
— Tas tāpēc, ka tu pie manas mūzikas vēl neesi pieradis. Pieradīsi — un ausis vairs nesāpēs.
— Bet es nemaz negribu pierast. Liela man vajadzība!
Taču Nezinītis viņā neklausījās un pūta, kā pūtis.
Tu-tu-tū! Hr-r-r! Hr-r-r! Viū! Viū!
— Mitējies jel reiz! — Visi knauķi klupa viņam virsū. —Vācies projām no šejienes ar savu riebīgo tauri!
— Kur tad lai es eju?
— Ej uz lauka, tur tu vari taurēt.
— Bet tur taču nebūs neviena, kas klausās.
— Un tev katrā ziņā vajag, lai kāds klausās?
— Katrā ziņā.
— Nu, tad ej uz ielas, tur kaimiņi tevi dzirdēs.
Nezinītis izgāja uz ielas un sāka taurēt pie kaimiņmājas, taču kaimiņi palūdza viņu netrokšņot aiz logiem. Tad viņš devās uz citu māju — arī no turienes viņu aizdzina. Viņš gāja uz vēl kādu citu — arī no turienes viņu raidīja projām, bet viņš bija noņēmies visiem par spīti taurēt un taurēt. Kaimiņi sadusmojās, skrēja ārā no mājām un dzinās viņam pakaļ. Viņš tikko paguva no tiem aizmukt ar visu tauri.
Kopš tā laika Nezinītis tauri vairs nepūta.
— Manu mūziku nesaprot, — viņš teica. — Nav vēl izauguši līdz manai mūzikai. Kad izaugs, paši lūgsies, bet būs par vēlu. Es vairs nespēlēšu.
Treša nodaja
Kā Nezinītis kļuva par gleznotāju
Tūbiņš bija ļoti labs gleznotājs. Viņš vienmēr ģērbās garā blūzē, ko dēvēja par «uzsvārci». Bija vērts paskatīties uz Tūbiņu, kad tas, ietērpies savā uzsvārcī un atmetis atpakaļ garos matus, stāvēja pie molberta ar paleti rokā. Ikviens uzreiz redzēja, ka viņa priekšā stāv īsts mākslinieks.
Pēc tam kad neviens negribēja klausīties Nezinīša mūziku, viņš nolēma kļūt par gleznotāju. Viņš ieradās pie Tūbiņa un sacīja:
— Paklau, Tūbiņ, es ari esmu nolēmis kļūt par gleznotāju. Iedod man kaut kādas krāsas un otiņu.
Tūbiņš nebija nekāds skopulis, viņš atdāvināja Nezinītim savas vecās krāsas un otiņu. Tobrīd pie Nezinīša atnāca viņa draugs Panckariņš. Nezinītis sacīja:
— Sēsties, Panckariņ, es tūliņ tevi gleznošu.
Panckariņš priecīgs apsēdās uz krēsla, un Nezinītis ņēmās
viņu gleznot. Viņam gribējās Panckariņu uzzīmēt cik iespējams skaistu, un viņš uzzīmēja to ar sarkanu degunu, zaļām ausīm, zilām lūpām*un oranžkrāsas acīm. Panckariņam gribējās drīzāk redzēt savu portretu. Aiz nepacietības viņš nevarēja mierīgi nosēdēt uz krēsla un visu laiku grozījās.
— Negrozies, negrozies, — Nezinītis viņam sacīja, — citādi neiznāks līdzīgs.
—' Bet vai pašlaik iznāk līdzīgs? — Panckariņš vaicāja.
— Ļoti līdzīgs, — Nezinītis apgalvoja un ar violetu krāsu pievilka viņam ūsas.
. — Nu, parādi jel, kas tur iznācis! — Panckariņš palūdza, kad Nezinītis bija beidzis gleznot portretu.
Nezinītis parādīja.
— Vai tad es tāds izskatos? — Panckariņš pārbijies iesaucās.
— Nu jā, ka tāds. Kāds tad citāds?
— Kāpēc tu esi piezīmējis ūsas? Man taču ūsu nav.
— Nu, ar laiku izaugs.
— Un kāpēc deguns sarkans?
— Lai būtu skaistāk.
— Bet kāpēc mati gaišzili? Vai tad man ir zili mati?
— Zili gan, — Nezinītis atbildēja. — Bet, ja tev nepatīk, es varu uztaisīt zaļus.
— Nē, tas ir slikts portrets, — Panckariņš sacīja. — Dod šurp, es to saplēsīšu.
— Kāpēc tad iznīcināt mākslas darbu? — Nezinītis pretojās.