devās atpakaļ, bet viņām pretim jau citas knīpas vēla jaunu ābolu.
Darbs kūsāja. Atsteidzās Spārīte. Viņa nez kur sadabūjusi zāģi, kleitu apmainījusi pret biksēm, kuras mēdza vilkt kājās, spēlējot volejbolu, un arī rāpās kokā. Ieraudzījis viņai rokās zāģi, Varbūtiņš sauca:
— Ei, tu! Dod šurp zāģīti! Tu neproti.
— Tu nu vien proti! — Spārīte pārgalvīgi atcirta.
Viņa apsēdās uz zara un, lūpu zobos iekodusi, ņēmās zāģēt ābola kātiņu. Varbūtiņš ar skaudību nolūkojās viņā, tad piedāvājās:
— Strādāsim kopā: pirms pazāģē tu un es atpūtīšos, pēc tam zāģēšu es, bet tu atpūtīsies.
— Labi, — Spārīte bija ar mieru.
Tobrīd atskrēja knīpas no tās mājas, kur bija garāža, un tūliņ paklīda ziņa par Skrūvīša un Ķīlīša pazušanu. Knīpas stāstīja, ka Skrūvītis un Ķīlītis agrā rītā aizgājuši uz Pūķienu un vēl līdz šim neesot atgriezušies.
— Nu, redziet nu, — Čurkstīte iečivinājās, — es taču teicu! Drīz visi knauķi aizlaidīsies uz Pūķienu. Viņi negribēs mūsu pilsētā dzīvot.
— Lai taču skrien, — teica Zilacīte. — Mēs nevienu ar varu neturēsim.
Sarunu par Skrūvīša un Ķīlīša nodevīgo rīcību pietika līdz pašam vakaram. Čurkstīte un Pincīte, likās, bija pat apmierinātas, ka tie pazuduši, un ļaunā priekā smīnēja.
Kad cerība uz Skrūvīša un Ķīlīša atgriešanos jau bija galīgi zudusi, ielas galā parādījās mašīna. Šņākdama un sprakstēdama tā ripoja pa ielu. Knīpas pameta darbu un drāzās tai pakaļ. Pincīte un Čurkstīte joza visām pa priekšu un kliedza:
— Skrūvītis un Ķīlītis atgriezušies! Skrūvītis un Ķīlītis atgriezušies! — Tad viņas apstājās un teica: — Lēnāk! Nevajag skriet mašīnai pakaļ. Mēs varam rādīt knauķiem sliktu priekšzīmi.
Nonākušas pie garāžas, knīpas redzēja, ka bez Skrūvīša un Ķīlīša atbraucis arī Baranciņš.
— Un kas tas tāds? — Pincīte sašutusi iesaucās. — Tas, kā liekas, ir Pūķienas Baranciņš! Ko jūs, Baranciņ, te meklējat? Mēs jūs neesam aicinājušas.
— Iedomājies! — atcirta Baranciņš. — Liela man vajadzība pēc jūsu aicināšanas!
— Kā tad — «iedomājies»! — sacīja Čurkstīte. — Mēs pie jums neejam, nenāciet jūs pie mums!
— Bet jūs nāciet vien! Kas tur! Mēs taču jūs projām nedzenam.
— Kā — nedzenāt? Paši aicina uz eglīti, bet pēc svaidās ar sniega pikām!
— Kas tad tur sevišķs? Mēs vienkārši gribējām ar jums papikoties. Jums arī vajadzēja pikoties pretim.
— Jums vajadzēja saprast, ka knīpas labprāt neņem sniegu rokā.
— Nu, mazliet esam kļūdījušies. — Baranciņš paraustīja plecus. — Nebijām paredzējuši, ka jūs sāksiet pinkšķēt un sa- pūtīsieties uz visiem laikiem.
— Ne jau mēs, jūs paši esat sapūtušies uz visiem laikiem! Kāpēc Nagliņu mums uzsūtījāt? Laikam nezināt, ko viņš te pastrādājis!
— Par Nagliņu mēs neatbildam, — Baranciņš atteica. — Viņš arī pie mums sazin ko visu nedarās. Mēs ar viņu noņemamies, nekādi nevaram pāraudzināt. Neesam viņu pie jums sūtījuši. Viņš te uz savu iniciatīvu strādājis.
— «Strādājis!» — Pincīte iespurdzās. — Viņš to sauc par strādāšanu! Nē, tagad mēs ar jums nedzīvojamies. Jūs mums neesat vajadzīgi. Tagad mums ir pašām savi knauķi.
— Nu, es arī ar jums nedzīvojos. Man uz jums — phe! Es tikai atvedu Skrūvīti un Ķīlīti, bet tagad sēdīšos mašīnā un braukšu atpakaļ.
Baranciņš saskaitās un nogāja pie malas. Taču projām viņš nebrauca. Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis sāk labot mašīnu, viņš devās tiem palīgā. Ikvienam šoferim jau ir tāds izpalīdzīgs raksturs. Ja šoferis redz kādu labojam mašīnu, viņš katrā ziņā
ies klāt un sāks kaut ko knibināties, skrūvēt skrūvi vai uzgriezni vai arī tāpat vien dot padomus.
Trijatā viņi noņēmās līdz vēlai naktij, tomēr nepaspēja mašīnu izlabot, jo tai bija vajadzīgs ļoti liels remonts.
Divdesmit otrā nodaļa
Mehanizācijas brīnumi
Nākamajā dienā Zilacīte ieradās slimnīcā un pastāstīja Medenei, ka izrakstītie knauķi nekaujoties ielās, bet, gluži otrādi, uzvedoties priekšzīmīgi un pat palīdzot knīpām novākt ābolus. Medene sacīja:
— Tas ir labi, ka esat atradušas knauķiem piemērotu nodarbošanos. Es palūgšu jūs iesaistīt darbā arī Nebūtiņu un Aizmāršu, kuri izrakstās šodien.
— Vai nevar izrakstīt vēl kādu? — Zilacīte lūdza. — Zēl turēt knauķus ieslēgtus, kad viņus gaida tik interesants darbs.
— Es taču vakar ārpus kārtas izrakstīju Varbūtiņu un Sku- biņu, — Medene atbildēja. — Vai tad jums vēl nepietiek?
— Nepietiek.
— Nu labi, tad var izrakstīt Nerunīti. Viņš ir ļoti mierīgs un neuzmācas man ne ar kādiem lūgumiem.
— Un kuru vēl?
Medene uzlika brilles un sāka pārbaudīt pēc saraksta.
— Var izrakstīt Apalīti un Sīrupiņu. Tie arī ir mierīgi. Kaut gan, taisnību sakot, Apalīti nevajadzētu izrakstīt — par to, ka viņš ēd daudz saldumu. Man vēl nav izdevies atradināt viņu no šās sliktās paražas. Un galvenais — būtu viņš tikai ēdis! Bet viņš piedzen sev pilnas kabatas ar saldumiem un pat zem spilvena noglabā. Nu, nekas, varbūt svaigā gaisā viņa ēstgriba mazināsies. Un arī Sīrupiņu vajadzētu paturēt te par sodu, ka viņš dzer pārāk daudz gāzētā ūdens ar sīrupu. Tomēr būs vien jāizraksta par to, ka viņi izturējās pret mani pieklājīgi.