Medene no jauna pārskatīja sarakstu.
— Skrotiņu izrakstīt vēl par agru, — viņa noteica, — tam vēl nav sadzijusi
kāja. Skrotiņš mums ir īsts slimnieks.
— Bet Ruceni? — jautāja Zilacīte.
— Nē, nē! — iesaucās Medene. — Šis Rūcenis ir tik nepatīkams subjekts! Mūžīgi viņš rūc, mūžīgi ar kaut ko nemierā. Viņš, zināt, visiem krīt uz nerviem. Lai sēž vien šeit par to, ka
ir tik nejauks, kaut gan, atklāti sakot, es ar prieku būtu tikusi vaļā no viņa un no šā neciešamā Tabletiņa, kas nez kāpēc iedomājies sevi par ārstu un pastāvīgi pūlas pierādīt, ka man esot nepareizas ārstēšanas metodes.
— Tad izrakstiet viņus abus, lai tie jūs vairs neapgrūtina,— ieteica Zilacīte.
— Ak, ko jūs! Neparko pasaulē! Jūs zināt, dārgā, ko man nesen pateica šis riebīgais Tabletiņš? Viņš teica, ka es nevis ārstējot slimniekus, bet, gluži otrādi, veselos varot padarīt slimus. Kāda nekaunība! Nē, viņu es paturēšu šeit tieši līdz noteiktajam laikam. Agrāk viņš no šejienes laukā netiks. Rūcenis arī.
Tātad Zilacīte panāca, lai bez Nebūtiņa un Aizmāršas no slimnīcas izraksta vēl Nerunīti, Apalīti un Sīrupiņu. Slimnīcā palika Skrotiņš, Rūcenis un Tabletiņš. Skrotiņš klusēdams pacieta šādu netaisnību, jo kāja viņam vēl aizvien sāpēja, bet Rūcenis un Tabletiņš bija gatavi plēst matus aiz dusmām un piedraudēja aizbēgt, ja līdz vakaram viņus neizrakstīšot.
Skrūvītis, Ķīlītis un Baranciņš pamodās mazā gaismiņā un atkal atsāka labot automobili. Saule jau bija augstu, kad mašīna beidzot iesprauslojās un motors sāka strādāt. Trīs draugi nolēma sarīkot izmēģinājuma braucienu. Pariņķojuši apkārt
mājai un uzvandījuši putekļu mākoni, viņi izbrauca ārpus vārtiem un drāzās projām pa ielu. Drīz viņi ieraudzīja knīpas, kas ņēmās ar augļu novākšanu. Ābelē sēdēja Skubiņš, Aizmārša un Varbūtiņš ar Nebūtiņu. Blakus bumbierē cītīgi strādāja Koklī- tis, Nerunītis un Spārīte. Knīpas vēla ābolus visos virzienos.
Nezinītis skraidīja starp strādātājiem un aizrautīgi komandēja:
— Pieci gabali turp, pieci šurp! Tveriet šo ābolu, veliet to! Padod atpakaļ, kaut jūs vējš parāvis, — te tūliņ kritīs bumbieris! Bet jūs tur augšā brīdiniet! Izzzklīst! Vai arī es par sevi neatbildu!
To visu varēja izdarīt bez trokšņa, taču Nezinītim likās, ka, līdzko viņš mitēsies trokšņot, viss darbs apstāsies.
Arī Sīrupiņš un Apalītis strādāja. Viņi vēla bumbieri, taču bumbieris negribēja velties turp, kurp vajadzēja, bet vēlās turp, kurp nepavisam nevajadzēja. Ikviens zina, ka bumbierim ir gluži citāda forma nekā ābolam, un, ja to grūž, tad tas valstās uz vienas vietas lokā apkārt. Turklāt bumbieris bija ļoti mīksts. Krītot no koka, tas bija sadauzījies, bet Sīrupiņš un Apalītis veldami bija pavisam saspaidījuši tam sānus. Iznākumā viņi no galvas līdz kājām bija notriepušies ar saldu sulu un visu laiku laizīja rokas.
— Ko jūs tur ar to bumbieri grozāties uz vienas vietas? Visu bumbieri saspaidījuši! — Nezinītis kliedza tiem virsū. — Vai varbūt jūs esat nolēmuši no tā sīrupu ražot? Es jums gan rādīšu sīrupu!
Apturējuši automobili, Skrū- vītis un Ķīlītis vēroja šo ainu.
— Ei, Nezinīti! — Skrūvītis uzsauca. — Kāpēc jums mehanizācijas nav?
— Liecieties mierā! — Nezinītis atvēcinājās. — Te aiz ābo-
liem nekur glābties, bet šiem vēl gādā mehanizāciju! . .. Kur es jums ņemšu mehanizāciju?
— Bet, lūk, viena mašīna jau ir, — ieteicās Baranciņš.
— Vai tad mašīna ir mehanizācija?
— Nu jā, ka mehanizācija. Vedīsim ābolus un bumbierus ar mašīnu.
— Lai notiek! — iesaucās Nezinītis. — Izdomāju! Nu, kas ir, brauciet apakšā zem koka — mēs tūliņ sviedīsim ābolus taisni mašīnā.
— Paga, tā nevar, — iejaucās Skrūvītis. — Ja ābolus sviedīs mašīnā taisni no koka, tad ir āboli sašķīdīs, ir mašīna būs
pagalam.
— Kā tad, tavuprāt, ābolus uz rokām stiept no koka zemē?
— Kāpēc uz rokām? Ar virvi nolaidīsim.
— Darīts! … — Nezinītis nokliedza. — Ei, knīpas, stiepiet šurp virvi!
Knīpas aši atnesa virvi. Nezinītis to paņēma un sāka grozīt rokās. Viņš nezināja, kā ar virvi rīkoties, un neizpratnē blenza uz to. Tad viņš izlikās, ka ir ko izdomājis, sniedza virvi Skrūvītim un teica:
— Še, rīkojies!
Skrūvītis pārsvieda virvi pār ābeles
zaru un lika Skubiņam virves augšējo galu apsiet ap ābola kātiņu. Otru galu iedeva turēt vairākām knīpām.
— Un nu zāģē! — viņš uzsauca Skubiņam.
Pēc maza brītiņa kātiņš bija pušu un ābols palika karājamies virvē. Skrūvītis lika Baranciņam pabraukt mašīnu tieši zem pakārtā ābola. Knīpas ļāva virvei pamazām slīdēt. Ābols nolaidās taisni kravas kastē. Virvi atraisīja, un mašīna veda ābolu uz māju.
— Tūliņ mēs atbrauksim otru mašīnu, — Baranciņš sacīja.
Viņi iekāpa mašīnā un aizdrāzās uz garāžu, kur bija palicis
Baranciņa automobilis. Pēc dažām minūtēm viņi atgriezās ar divām mašīnām. Viena sāka vest ābolus, otra bumbierus.