Kas ir šablons, katram tūliņ kļūs skaidrs. Uzlicis trafaretu uz papīra lapas, Tūbiņš triepa ar sarkanu krāsu to vietu, kur trafaretā bija iegrieztas lūpas. Uz papīra uzreiz radās lūpu zī
mējums. Pēc tam viņš ar miesas krāsu nokrāsoja degunu, ausis, rokas, tad tumšus vai gaišus matus, brūnas vai zilas acis. Tā radās šabloni.
Šādus šablonus Tūbiņš izgatavoja vairākus. Ja knīpai bija zilas acis un gaiši mati, viņš ņēma šablonu ar zilām acīm un gaišiem matiem, piešķīra mazlietiņ līdzības, un portrets bija gatavs. Turpretim ja knīpa bija tumšmate ar tumšām acīm, tad Tūbiņām atradās šablons arī šādam gadījumam.
Šādu šablonisku portretu Tūbiņš sazīmēja daudz. Šis uzlabojums ļoti paātrināja darbu. Turklāt Tūbiņš apsvēra, ka pēc trafareta, ko darinājusi pieredzējuša meistara roka, katrs knēvelis var izgatavot šablonus, un piesaistīja šim darbam Varbū- tiņu. Varbūtiņš ar panākumiem krāsoja pēc trafareta šablonus vajadzīgajās krāsās, un šabloni neiznāca nemaz sliktāki par tiem, kas bija gatavoti ar paša Tūbiņa roku. Šāda darba dalīšana starp Tūbiņu un Varbūtiņu vēl vairāk paātrināja darba gaitu, kam bija milzīga nozīme, jo portretu pasūtītāju skaits negāja mazumā, bet ar katru dienu pieauga.
Varbūtiņš ļoti lepojās ar savu jauno amatu. Ar lepnumu viņš mēdza runāt par Tūbiņu un par sevi: «Mēs — mākslinieki.» Taču Tūbiņš pats nebija ar savu darbu apmierināts un nez kāpēc sauca to par haltūru. Viņš sacīja, ka no visiem portretiem, ko viņš Zaļajā pilsētā uzgleznojis, par īstiem mākslas darbiem va
rot uzskatīt tikai Pārsliņas un Zilacītes portretus, pārējie noderot tikai podu un kastroļu apsegšanai.
Jāsaka gan, ka pašas portretu īpašnieces bija par tiem gluži citādās domās. Visām patika, ka tās izdevušās skaistas, bet līdzība, viņas teica, — tā jau stāvot pēdējā vietā. Uz visu varot skatīties dažādi.
Divdesmit piektā nodaļa
Skrotiņa ārstēšana
Pēc Rūceņa un Tabletiņa bēgšanas viss slimnīcas apkalpojošais personāls bija nodarbināts, ārstējot vienīgo slimnieku Skrotiņu, kas, redzēdams uzmanību, kādu no visām pusēm pievērsa viņa personai, bija gluži izlutinājies. Drīz viņš pieprasīja, lai tam pusdienās vārot konfekšu viru un marmelādes biezputru, drīz pasūtīja zemeņu kotletes ar sēņu mērci, kaut gan ikvienam zināms, ka tādu kotlešu nemaz nav; drīz pavēlēja atnest ābolu biezeni, bet, kad tam pasniedza ābolu biezeni, tad teica, ka esot lūdzis bumbieru kvasu; turpretim, ja atnesa kvasu, viņš apgalvoja, ka kvass smirdot pēc sīpoliem, vai arī izdomāja vēl ko citu.
Visas kopējas bija noskrējušās stīvas, izdabādamas viņa untumiem. Viņas runāja, ka savu mūžu tām neesot bijis tāda slimnieka, ka tas esot tīrā sodība, nevis slimnieks un kaut jel tas drīzāk izveseļojies, vai.
Katru ritu Skrotiņš sūtīja vienu no kopējām meklēt pa pilsētu viņa suni Totiņu. Kad kopēja piekususi, klaiņājot pa ielām, atgriezās slimnīcā cerībā, ka viņš savu suni būs jau piemirsis, Skrotiņš katrā ziņā novaicāja:
— Nu, vai atradi?
— Tak nav viņa nekur!
— Tad tu droši vien neesi meklējusi!
— Goda vārds, visas ielas esmu izstaigājusi!
— Bet kāpēc tad es nedzirdēju tevi saucam? Ej meklē par jaunu!
Kopēja, nabadzīte, izgāja ārpus vārtiem un, nezinādama, kurp griezties, laiku pa laikam pasaukāja:
— Totiņ! Totiņ! Kaut tu izputējis!
Viņa zināja, ka tās saucieni neko nelīdzēs, taču izpildīja Skrotiņa prasības, jo tas, pēc viņas domām, nomierināja slimnieku.
Otru kopēju Skrotiņš sūtīja novērot, ko dara pārējie knauķi, un ziņot viņam trīs reizes dienā: rītā, pusdienā un vakarā. Trešajai kopējai viņš lika no rīta līdz vakaram stāstīt viņam pasakas un, ja pasakas nebija interesantas, dzina to projām un pieprasīja atsūtīt citu kopēju, kura zinātu skaistākas pasakas. Viņš neganti dusmojās, ja neviens no biedriem nenāca viņu apraudzīt. Bet, ja kāds atnāca, viņš raidīja to projām un teica, ka tas traucējot viņu klausīties pasakas.
Medene redzēja, ka slimnieka raksturs diendienā kļūst neciešamāks, un teica, ka viņš esot kļuvis divdes- mitkārt sliktāks par Rūceni un Tabletiņu kopā. Palīdzēt slimniekam varēja tikai izrakstīšana no slimnīcas, taču kāja viņam aizvien vēl sāpēja. Turklāt Skrotiņš pats sev nodarīja vainu.
Reiz no rīta pamodies viņš juta, ka kāja nesāp. Pietrūcies no gultas, viņš metās skriet pa palātu, bet nebija paskrējis ne desmit soļu, kad kāja tam pagriezās un viņš pakrita. Nabadziņu uz rokām aiznesa un noguldīja gultā. Kāja uzreiz uzpampa, un pret vakaru sakāpa temperatūra. Medene visu nakti nosēdēja pie