viņa gultas, ne acu neaizdarījusi. Pateicoties viņas pūlēm, pampums pārgāja, taču šā gadījuma dēļ kājas ārstēšana ieilga.
Pēdīgi slimniekam atļāva uz īsu laiciņu piecelties no gultas. Atspiedies uz kruķa un ar roku pie sienas turēdamies, Skrotiņš lēnītēm taustījās pa palātu un pamazām mācījās staigāt. Pēc tam viņam atļāva uz kādu stundiņu iziet pagalmā un kopējas pavadībā pastaigāties apkārt slimnīcai. No šīm pastaigām slimnieka raksturs uzlabojās, viņš nebija vairs tik ērcīgs, tomēr, kad pienāca laiks doties atpakaļ palātā, Skrotiņš zaudēja savaldīšanos, kliedza: «Neiešu!» — un vēzējās pret kopēju ar kruķi. Nācās slimnieku tvert zem padusēm un ar varu nolikt gultā.
Pielietojot šādu noteiktu metodi, ārstēšana norisa sekmīgi, un drīz vien Skrotiņam tika paziņots, ka nākamajā dienā viņu izrakstīs no slimnīcas. Knauķi un knīpas ar gavilēm uzņēma šo patīkamo vēsti.
Noteiktajā dienā pilsētas iedzīvotāji sapulcējās pie slimnīcas durvīm. Visi apsveica izveseļojušos slimnieku, pasniedza tam ziedus, bet viņš sacīja:
— Te nu mēs visi būtu kopā! Trūkst tikai Zinīša un mana Totiņa.
— Nu, nekas, —• knīpas viņu mierināja, — varbūt arī jūsu Zinītis atradīsies un Totiņu dabūsiet rokā.
— Kā tad šie paši atradīsies? — Skrotiņš atbildēja. — Jāmeklē.
— Jā gan, — noteica Nezinītis, — vajadzēs meklēt šo muļķa Zinīti, citādi aizies kaut kur postā bez mums.
— Kāpēc tad viņš muļķis? — iebilda doktors Tabletiņš.
— Nuka muļķis un piedevām vēl zaķapastala, — Nezinītis atcirta.
— Viņš nav nekāds zaķapastala … — Rūcenis jau iesāka.
Taču Nezinītis viņu pārtrauca:
— Turi labāk muti! Kurš no mums ir galvenais, tu vai es? Vai varbūt tu gribi atkal nokļūt slimnīcā?
Padzirdis par slimnīcu, Rūcenis apklusa.
Pārsliņa sacīja:
— Uz svētdienu mēs noliksim balli par godu tam, ka visi slimnieki izveseļojušies, bet pēc tam jūs varat doties meklēt savu muļķa Zinīti. Un, kad būsiet viņu atraduši, mēs sarīkosim vēl vienu balli. Tas būs pat lieliski.
— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi! —visi nopriecājās.
Nav zināms, par ko viņi vairāk priecājās: vai par izredzēm atrast Zinīti, vai par izredzēm šajā sakarā sarīkot vēl vienu balli. Šis jautājums ir palicis nenoskaidrots.
Augļu novākšana bija pabeigta. Visi pagrabi līdz pašai augšai pilni, bet kokos vēl karājās daudz ābolu, bumbieru un plūmju. Nolēma tos atdāvināt Pūķienas knauķiem.
Visi ķērās pie darba sakarā ar rīkojamo balli. Daļa iedzīvotāju tīrīja apaļo dejas laukumu, kas bija aizaudzis ar zāli, citi
ierīkoja ap laukumu solus. Skubiņš, Nerunītis 1111 Nagliņš, apbruņojušies ar cirvjiem, cēla līdzās laukumam divstāvu estrādi orķestrim, (liti knauķi slēja teltis gāzētā ūdens pārdošanai, saldējumam un citiem kārumiem. Viss šis darbs ritēja mūzikas pavadībā, jo Koklītis bija izraudzījis desmit vislabākās arfistes un noorganizējis orķestri. Tas tepat noturēja mēģinājumus.
Visapbrīnojamākais bija tas, ka Nagliņš strādāja ar aizrautību.
Viņš izpildīja visu, ko tam uzdeva, un nepalaida nekādus stiķus. Viņš bija kjuvis it kā gluži cits cilvēks.
— Cik tas no jums ir jauki, ka jūs mums palīdzat! — Pincīte viņam sacīja.
— Kāpēc gan nepalīdzēt? — Nagliņš atsaucās. — Ja jau tā vajag, tad es kaut ar pieri sienā, bet izdarīšu.
— Jūs visu darāt tik centīgi, taisni patīkami skatīties, — vidžināja Čurkstīte. — Redzams, jūs mīlat darbu.
— Ļoti mīlu, — Nagliņš atzinās. — Man vienmēr patīk kaut ko darīt. Kad nav nekā, ko darīt, es nezinu, ko darīt, un sāku darīt to, ko nepavisam nevajag darīt. No tā iznāk jezga, un man pat sadod briskas.
Nagliņš skaji nošņaukājās un novilka ar duri gar degunu.
— Kas tās par briskām? — Pincīte nesaprata.
— Nu, trepanācija.
— Ko nozīmē trepanācija?
— Nu, tīri vienkārši iekausta.
— Ak, nabadziņš! — Pincīte iesaucās. — Bet jūs labāk nedariet, ko nevajag. Labāk nāciet pie mums. Mēs vienmēr atradīsim jums kādu darbu: sētu pielabot, ielikt izsistu rūti…
— Labi. — Nagliņš bija ar mieru.
— Un vai jūs uz mūsu balli nāksiet?
— Vai drīkst?
— Kāpēc tad nedrīkst? Tikai nomazgājieties, kā pieklājas, kārtīgi sasukājieties un nāciet. Mēs jūs ielūdzam.
— Labi, es būšu. Paldies.
Pincītei ļoti patika, ka Nagliņš tik pieklājīgi sarunājās un pat pateica paldies. Viņa pietvīka aiz prieka un, pagājusi ar Čurkstīti pie malas, pačukstēja:
— Viņu nemaz nebūs grūti audzināt.
— Vajag viņu labi bieži uzslavēt, — Čurkstīte atbildēja. — Tas viņam ir derīgi. Ikreiz, kad izdara palaidnības, jāsarāj, bet, ja izdara labi, jāpaslavē, tad viņš citreiz centīsies darīt labi, lai viņu vēlreiz paslavē. Bez tam viņš jāpieradina pie labām manierēm, citādi viņš tik neglīti šņaukā degunu.
— Turklāt viņam ir tik piesārņota valoda, — uztvēra Pincīte. — Kas tie par vārdiem: pauris, jezga, briskas! Vajadzēs pastrādāt pie viņa runas veida un pamazām atradināt no neskaistiem vārdiem.
Bet Nagliņš, apmierināts, ka viņu uzlielījuši, sāka strādāt vēl centīgāk. Katram taču patīk, ka viņu slavē.
Divdesmit sestā nodaļa