Nagliņa atgriešanās
Pēc tam kad Nagliņš nebija atgriezies mājās, neviens no Pūķienas iedzīvotājiem neiedrošinājās doties uz Zaļo pilsētu. Paklīda baumas, ka simtgalvainais pūķis drīz būšot piebeidzis visas knīpas un pēc tam nākšot uz Pūķienu un sākšot rīt knauķus. Laiks gāja, taču pūķis nerādījās, bet viņa vietā kādā jaukā rītā Pūķienā ieradās gluži nepazīstams knauķis. Viņš stāstīja, ka kopā ar saviem biedriem lidojis gaisa balonā un nolēcis ar izpletni, kad balons sācis krist. Viņš nonācis zemē meža biezoknī un kopš tā laika klīdis pa mežiem, pa laukiem, meklēdams savus biedrus, kas ar gaisa balonu aizlidojuši tālāk.
Daži paši atjautīgākie lasītāji jau droši vien būs uzminējuši, ka šis nepazīstamais knauķis nevarēja būt neviens cits kā Zinītis. Viņš nebija vis mierīgā garā devies uz mājām, bet nolēmis uzmeklēt savus draugus.
Pūķienas iedzīvotāji pastāstīja Zinītim, ka Zaļajā pilsētā pirms dažām dienām ieradušies knauķi, kas arī esot lidojuši ar gaisa balonu un nogāzušies zemē. Divi no tiem atnākuši uz Pūķienu pēc lodāmura, bet pēc tam kopā ar šoferi Baranciņu aizbraukuši atpakaļ uz Zaļo pilsētu. Zinītis sāka sīkāk iztaujāt par šiem diviem knauķiem. Kad viņam tos aprakstīja un pateica, ka abi bijuši ādas jakās, viņš uzreiz noprata, ka tie bijuši Skrū- vītis un Ķīlītis. Rakstnieks Attapiņš, kas arī te bija ar savu murminogrāfu un dzirdēja šo sarunu, apstiprināja, ka knauķus tiešām saukuši par Skrūvīti im Ķīlīti.
Zinītis kļuva ļoti priecīgs. Viņš teicās tūliņ pat doties uz Zaļo pilsētu un lūdza parādīt viņam uz turieni ceļu. To izdzir- duši, pilsētas iedzīvotāji noskuma un sacīja, ka uz Zaļo pilsētu nevarot iet, jo tur apmeties simtgalvains pūķis, kas rijot knīpas, nemaz jau nerunājot par knauķiem.
— Es tā kā nekad nebūtu redzējis simtgalvainus pūķus! — Zinītis neticīgi pavīpsnāja.
— Ko jūs! Ko jūs! — Visi sāka vēcināt rokām. — Bet kas apēda mūsu Baranciņu? Cik dienu jau pagājis, kopš viņš aizveda Skrūvīti un Ķīlīti uz Zaļo pilsētu, bet tā arī nav atgriezies.
— Un kas aprija Sprūdiņu? — jautāja citi. — Viņš brauca uz Zaļo pilsētu pēc Baranciņa un ari nav atgriezies. Kas tas bija par lielisku mehāniķi! Visu ko pieprata.
— Un kas notiesāja Nagliņu? — prātoja trešie. — Nu, tā kaut arī nav žēl, tāpēc ka, taisnību sakot, tāds draņķa knēvelis bija, taču tomēr — vai tad nu tīri kādam vajadzēja viņu aprīt?
Zinītis kļuva domīgs. Tad ierunājās:
— Zinātnē nekas nav zināms par to, ka eksistētu simtgal- vaini pūķi. Tātad to nav.
Attapiņš iebilda:
— Taču zinātnē nekas arī nav zināms, ka pūķi neeksistē. Tātad iespējams, ka tie tomēr ir. Ja par to runā, tātad kaut kas ir.
— Par raganu Kaulkāji arī runā, — Zinītis atteica.
— Vai tad, jūsuprāt, raganas nav?
— Protams, nav.
— Nestāstiet nu pasakas!
— Tās nav nekādas pasakas. Ragana Kaulkāje — tā gan ir pasaka.
Zinītis bija stingri apņēmies doties uz Zaļo pilsētu, un, lai ka knauķi pūlējās viņu atrunāt, viņš palika pie sava. Neko dāni — knauķi pamieloja viņu, tad izveda ārpus pilsētas un parādīja ceļu uz Zaļo pilsētu. Visi bija pārliecināti, ka tas dodas drošā nāvē, un atvadījās no tā ar asarām acīs.
Tobrīd tālumā uz ceļa parādījās putekļu mākonis. Tas strauji luvojās un kļuva lielāks. Knēveļi pajuka kur kurais, paslēpās mājās un sāka skatīties pa logiem. Visi nosprieda, ka tur jau jož imtgalvainais pūķis. Vienīgi Zinītis nenobijās un palika stāvam ceļa vidū.
Drīz vien visi ieraudzīja, ka pilsētai cits pēc cita tuvojas trīs automobiļi. Tie bija tie, kas sacēla uz ceļa putekļus. Pirmajā mašīnā gulēja prāvs ābols sarkaniem sāniem, otrā — ienācies bumbieris, trešajā mašīnā bija iekrauts ap pusdesmita plūmju. Piebraukušas blakus Zinītim, mašīnas apstājās, un no tām izkapā Baranciņš, Sprūdiņš un Nagliņš. To ieraudzījuši, knēveļi skrēja ārā no mājām, steidzās apkampt Baranciņu un Sprūdiņu, un pat Nagliņu. Visi taujāja par pūķi un, izdzirduši, ka nekāda pūķa nav un nekad neesot bijis, ļoti izbrīnījās.
— Kāpēc tad jūs tik ilgu laiku bijāt pazuduši? — visi jautāja.
— Mēs strādājām pie augļu novākšanas, — Nagliņš atbildēja.
šī atbilde visiem izraisīja smīnu.
— Pārējie varbūt arī strādāja, bet tu nu gan droši vien visu laiku ložņāji pa sētām un dauzīji rūtis! — zobgalīgi teica Atta- piņš.
— Bet re, ka ne! — Nagliņš apvainots atteica. — Es ari strādāju. Es .. . nu, kā lai to saka . . . pāraugu, tā, lūk!
Sprūdiņš un Baranciņš apliecināja, ka Nagliņš patiešām esot pāraudzis, ka knīpas palikušas ar viņa darbu ļoti apmierinātas un par to dāvinot Pūķienas iedzīvotājiem lielu daudzumu ābolu, bumbieru un plūmju. Visi knauķi bija par to priecīgi, jo viņi ļoti cienīja augļus.
Baranciņš, dabūjis zināt, ka Zinītis ir ceļā uz Zaļo pilsētu, piedāvājās aizvest viņu savā mašīnā, un drīz viņi aizbrauca.
Pūķienas knēveļi līksmām sejām staigāja pa ielām. Visi bija priecīgi, ka pūķa nav, ka Baranciņš un Sprūdiņš atradušies, un it īpaši par to, ka Nagliņš pāraudzis. Tiesa, daži šai pāraugšanai neticēja un aizdomīgi vēroja viņu, baidīdamies, ka tas atkal nesāk dauzīt rūtis. Pēc kāda laiciņa Nagliņu ieraudzīja pie upes.