Izmeties uz krasta vienās peldbiksītēs, viņš mazgāja savas drēbes.
— Kam tev uzreiz ievajadzējies drēbes mazgāt? — viņam jautāja.
— Rīt iešu uz balli, — Nagliņš pavēstīja. — Tālab man iāancrērbias labi tīri nn iāsasnkāias.
— Vai tad knīpām būs balle?
— Būs. Baranciņš un Sprūdiņš arī ies. Viņus arī ielūdza.
— Tu gribi teikt, ka arī tevi ielūdza? — knauķi neticīgi pārvaicāja.
— Kā tad citādi! Nu jā, ka ielūdza.
— Nu, nu! — Knauķi nogrozīja galvas. — Ja jau nu knīpas viņu ielūgušas uz balli, tātad viņš patiešām ir pāraudzis. Kas to būtu domājis!
Divdesmit septītā nodaļa
Negaidīta satikšanās
Balles priekšdarbi ritēja pilnā sparā. Estrāde orķestrim un teltis ap dejas laukumu jau bija uzceltas. Tūbiņš izdaiļoja estrādi ar vismākslīgākajiem rakstiem, bet pārējie knauķi krāsoja teltis visās varavīksnes krāsās. Knīpas rotāja laukumu ar ziediem, dažādu krāsu lukturīšiem un karodziņiem. Nezinītis šaudījās šurpu turpu un rīkoja, cik jaudas. Viņam šķita, ka darbs rit ļoti gausi. Viņš klaigāja, rosījās un tikai traucēja citus. Par laimi, ikviens arī bez viņa zināja, kas darāms.
Kāds bija izdomājis visapkārt laukumam ierīkot soliņus, bet Irūka dēļu. Nezinītis bija gatavs vai matus plēst aiz dusmām.
— Ē, — viņš kliedza, — nevarība nu atvest liekus dēļus, tagad nu visas mašīnas aizbraukušas uz Pūķienu! Kas ir, plēšam nost kādu būdu! No tās sataisīsim solu vai cik!
— Pareizi! — atkliedza Varbūtiņš un jau metās ar cirvi uz tuvāko būdu.
— Ko tu dari! — aprāja Tūbiņš. — Cēlām, cēlām, krāsojām, krāsojām, bet nu plēsīs nost!
— Nav tava darīšana! — bļāva Nezinītis. — Solu arī vajag.
— Bet nevar taču vienu taisīt un citu plēst nost!
— Un ko tu te rīko? — Nezinītis uzbrēca. — Kurš mums ir pats galvenais — tu vai es? Sacīts plēst — tātad plēst nost!
Nevar zināt, ar ko šis strīds beigtos, bet te tālumā parādījās mašīna.
— Baranciņš brauc atpakaļ! — visi iegavilējās. — Nu varēs atvest dēļus un nevajadzēs plēst nost būdu.
Mašīna piebrauca. No kabīnes izkāpa Baranciņš. Viņam sekoja vēl kāds knēvelis. Visi izbrīnā raudzījās uz to.
— Ļautiņi, tas taču mūsu Zinītis! — iesaucās doktors Tabletiņš.
— Zinītis atbraucis! — iegaudojās Aizmārša.
Acumirklī knauķi apstāja Zinīti, ņēmās viņu apkampt un skūpstīt.
— Beidzot mēs tevi atradām! — viņi runāja.
— Kā tā — jūs mani atradāt? — Zinītis brīnījās. — Manuprāt, es atradu jūs!
— Jā, jā, pareizi, tu atradi mūs, bet mēs domājām, ka tu esi mūs pavisam atstājis!
— Es jūs atstājis? — Zinītis no jauna brīnījās. — Manuprāt, jūs atstājāt mani!
— Tu taču nolēci ar izpletni, bet mēs palikām, — iebilda Apalītis.
— Un kādēļ tad jūs palikāt? Es taču devu komandu visiem lēkt. Vajadzēja lēkt man pakaļ, tāpēc ka balons tik un tā ilgi vairs nevarēja lidot, bet jums droši vien pietrūka dūšas, nobi- jāties.
— Jā, jā, nobijāmies … — Visi māja ar galvām.
— Nu jā, ka nobijāmies! — iejaucās Nezinītis. — Bail bija lēkt. Interesanti būtu noskaidrot, kurš pirmais nobijās!
— Kurš? — Nebūtiņš novaicāja. — Tu taču pats, šķiet, pirmais arī nobijies.
— Es? — brīnījās Nezinītis.
— Kā tad, ka tu! — visi cits par citu sauca. — Kurš tad sacīja, ka nevajagot lēkt? Vai tas nebiji tu?
— Nu, es, — Nezinītis atzinās. — Bet kāpēc jūs mani klausījāt?
— Pareizi! — Zinītis iesmējās. — Atraduši arī, kam paklausīt! It kā nezinātu, ka Nezinītis ir ēzelis!
— Nu, re nu. — Nezinītis noplātīja rokas. — Tagad nu iznāk, ka es esmu ēzelis!
— Un zaķapastala, — piebilda Sīrupiņš.
— Turklāt vēl nožēlojams melis, — uztvēra Apalītis.
— Kad tad es tā meloju? — Nezinītis brīnījās.
— Bet kurš stāstīja, ka tu balonu izgudrojis? — jautāja Apalītis.
— Ko tu, ko tu! — Nezinītis atvēcinājās. — Nekāda balona es neesmu izgudrojis. Balonu izgudroja Zinītis.
— Un kas teica, ka tu esot pats galvenais? — Sīrupiņš stāja virsū Nezinītim.
— Kas es par galveno! Es Ur ^
vienkārši tāpat vien. .. Nu, vienkārši gluži nekā, — Nezinītis taisnojās.
— Bet tagad mēs uz tevi vienkārši — phe! Tagad mums Zinītis ir galvenais! — Sīrupiņš aizvien vairāk pacēla balsi.
Knīpas, kas visu šo sarunu dzirdēja, sāka skaļi smieties. Viņas saprata, ka Nezinītis ir vienkārši lielībnieks.
Krauķīte un Tīnīte uz pēdām aizmetās pastāstīt visām, ka Nezinītis izrādījies melis un ka balonu nemaz nav izgudrojis viņš, bet Zinītis.
Zilacīte piegāja pie Nezinīša un ar nicināšanu sacīja:
— Kādēļ jūs mūs krāpāt? Mēs jums ticējām, domājām, ka jūs tiešām esat gudrs, godīgs un drosmīgs, bet izrādījās, ka jūs esat nožēlojams krāpnieks, nicināms gļēvulis!
Viņa lepni novērsās no Nezinīša un tuvojās Zinītim, ap kuru bija salasījies knīpu bars. Visām bija interesanti palūkoties viņā un paklausīties, ko viņš stāsta.
— Sakiet — vai tas taisnība, ka, lidojot ar gaisa balonu, zeme apakšā izskatās tik liela kā pīrāgs? — Vāverīte jautāja Zinītim.
— Nē, tas nav tiesa, — Zinītis atbildēja. — Zeme ir ļoti liela, un, lai cik augstu paceļamies ar gaisa balonu, tā izskatās vēl lielāka, jo no augšas paveras plašāks skats.
— Bet sakiet, lūdzu, — vai taisnība, ka mākoņi ir ļoti cieti un jums lidojuma laikā vajadzējis tos skaldīt ar cirvi? — Zilacīte vaicāja.