— Arī nav tiesa, — Zinītis atbildēja. — Mākoņi ir mīksti kā gaiss, jo sastāv no miglas, un nav nekādas vajadzības tos skaldīt ar cirvi.
Knīpas sāka iztaujāt Zinīti, vai taisnība, ka gaisa balonus piepūšot ar tvaiku, vai taisnība, ka balons varot lidot ar kājām gaisā, vai taisnība, ka tad, kad viņi lidojuši, bijis sals tūkstoš grādu ar vienu desmitdaļu. Zinītis atbildēja, ka tas viss neesot tiesa, un jautāja:
— Kas jums tādas aplamības sastāstījis?
— Nezinītis, — atbildēja Zaķīte un iesmējās.
Visi pagriezās pret Nezinīti un sāka skaļi smieties. Nezinītis nosarka aiz kauna un bija gatavs vai zemē ielīst. Viņš deva kājām ziņu un paslēpās pieneņu biezoknī.
«Sēdēšu pienenēs, bet drīz viņi aizmirsīs šo notikumu, un tad es līdīšu laukā,» Nezinītis nolēma.
Zinītis ļoti kāroja apskatīt Zaļo pilsētu. Zilacīte, Pārsliņa un citas knīpas gāja kopā ar viņu, lai izrādītu tam visas ievērojamās vietas. Zinītis vērīgi aplūkoja tiltu pār upi, tad sāka pētīt no niedrēm taisīto ūdensvadu. Viņš ļoti ieinteresējās par ūdensvada un strūklakas iekārtojumu. Knīpas viņam sīki izstāstīja, kā ierīkots ūdensvads un kā taisāmas strūklakas, lai ūdens šļā- cas uz augšu, nevis tek uz leju. Zinītim patika, ka knīpām visur priekšzīmīga kārtība un absolūta tīrība. Viņš uzslavēja knīpas, ka tās pat ietves ielās noklājušas ar grīdsegām. Knīpas bija priecīgas un vedināja Zinīti aplūkot arī māju iekšējo iekārtojumu. Iekšā bija tikpat jauki un tīri kā ārpusē. Kādā dzīvoklī Zinītis ieraudzīja skapi ar grāmatām un teica, ka, atgriezies mājās, arī viņš sev pagatavos grāmatu skapi.
— Vai tad jums nav grāmatu skapja? — knīpas vaicāja.
— Nav, — Zinītis atzinās.
— Kur tad jums glabājas grāmatas?
Zinītis tikai ar roku atmeta. Viņam bija kauns atzīties, ka grāmatas tam mētājas tāpat vien uz galda, bet reizēm arī pagaldē un pat pagultē.
Zinīti, protams, ieinteresēja arī arbūzi. Knīpas viņam pa- stāstīja par Stiebrīti, un Zinītim C-i*^
gribējās ar viņu iepazīties. Knī- '
pas sameklēja Stiebrīti un iepazīstināja to ar Zinīti. Zinītis ņēmās to iztaujāt par visu, kas viņu interesēja. Stiebrīte tam pastāstīja par savu darbu augļu un dārzāju audzēšanā. Zinītis klausījās ļoti uzmanīgi un šo to pat pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.
— Lūk, tas tik ir gudrs knauķis, — sprieda knīpas. — Uzreiz var redzēt, ka labprāt kaut ko mācās.
Nezinītim, protams, pietrūka pacietības sēdēt pieneņu cerā. Laiku pa laikam viņš izlīda laukā, un te nu viņam gāja plāni. Knīpas viņu galīgi neievēroja, it kā viņa nemaz nebūtu bijis, bet toties no knauķiem nekur nevarēja glābties.
— Nezinītis melis! — viņi klaigāja. — Nezinītis lielības gailis! Nezinītis zaķapastala!
«Nē, redzams, nav vēl aizmirsuši!» Nezinītis nepatikā domāja un manījās atpakaļ pienenēs.
Pēc kāda laika viņš līda atkal laukā, un viss atkārtojās no jauna. Pēdīgi viņš sacīja:
— Nelīdīšu vairs laukā! Jābūt izturīgam. Sēdēšu te kaut līdz rītdienai. Līdīšu laukā tikai tad, kad sāksies balle.
Divdesmit astotā nodaļa
Salabšana
Otrā dienā notika balle, ko visi ar tādu nepacietību bija gaidījuši. Dejas laukumu skaisti ietvēra greznas teltis. Tās zalgoja košā krāsā kā piparkūku namiņi. Virs laukuma bija izstieptas tievas auklas, pie kurām karājās dažādu krāsu lukturīši un karodziņi. Tādi paši karodziņi un lukturīši karājās visos kokos visapkārt. Ik koks atgādināja greznu Jaungada eglīti.
Ziediem apvītās estrādes otrā stāvā novietojās orķestris, kas sastāvēja no desmit knīpām. Katra knīpa spēlēja arfu. Seit bija gluži mazas arfas, ko vajadzēja turēt rokās; bija mazliet lielā-
kas staveja uz grīdas, bet viena arfa bija taisni milzīga: lai uz tās spēlētu, bija jāpakāpjas uz kāpnītēm.
Vakars vēl nebija iestājies, bet visi jau, sapulcējušies ap laukumu, gaidīja viesus no Pūķienas. Pirmais ieradās Nagliņš. Viņš bija ģērbies tīrā kreklā, nomazgājies un sasukājies. Tiesa, viena šķipsna pašā galvvidū slējās gaisā kā gaiļa sekste, tomēr varēja redzēt, ka Nagliņš pie sava matu sukājuma pamatīgi piestrādājis.
— Lūk, tagad jūs esat jauks knauķis, — Pincīte viņu uzrunāja. — Jums droši vien arī pašam patīkami būt tik uzpostam un tīram.
— Zināms, — Nagliņš piekrita, kreklu saraustīdams.
Tūliņ pēc Nagliņa atbrauca Sprūdiņš un Baranciņš, un tiem cits pēc cita sekoja arī citi Pūķienas knēveļi. Viņus gan neviens nebija ielūdzis, taču ikviens no tiem sacījās ieradies pateikties knīpām par augļiem un tūliņ arī saņēma uzaicinājumu palikt uz balli.
Nezinītis patiešām nosēdēja pienenēs līdz halles sākumam. Taisnību sakot, viņš ne tik daudz sēdēja, cik zvilnēja, tas ir, vienkārši runājot, gulēja aizmidzis, taču, tikko pamanīja, ka knauķi sāk lasīties kopā, viņš izlīda un devās taisni uz laukumu.
Knauķi ieraudzīja viņu un saka klaigāt:
Ā, melumaiss, tu arī esi ballē! Nu, nāc, nāc, pastāsti, kā tu tur lidoji ar kājām gaisā!
— Pastāsti, pastāsti, kā tu ķīseļa vietā mākoni apēdi! — sauca Apalītis, pielēkdams viņam klāt.
Nezinītis briesmīgi apvainojās. Viņš apgriezās un gāja projām, kurp acis rādīja. Knauķi kaut ko kliedza viņam pakaļ un smējās, bet viņš pat nedzirdēja.