Ceļu neattapdams, viņš aizklīda uz pilsētas nomali, uzgrūdās tur sētai un iedauzīja pierē punu. Apstājies viņš pacēla acis un ieraudzīja uz sētas uzrakstu: «Nezinītis ir muļķis.»
— Nu, re nu! — Nezinītis noteica. — Par mani jau sāk uz sētām rakstīt.
Viņam kļuva sevis tik žēl, tik žēl, ka nemaz izsacīt! Viņš piespiedās ar pieri pie sētas, un no acīm tam sāka birt asaras.
— Ak, cik es esmu nelaimīgs! — viņš šņukstēja. — Visi tagad par mani smejas! Visi mani nicina! Un neviens, neviens visā pasaulē mani nemīl.
Viņš ilgi stāvēja, pieri pret sētu atspiedis, bet asaras joprojām plūda un nekādi nebija apturamas. Piepeši viņš juta, ka tam kāds pieskaras pie pleca un kāda laipna balss saka:
— Neraudiet, Nezinīt!
Viņš apgriezās un ieraudzīja Zilacīti.
— Nevajag raudāt, — viņa atkārtoja.
Nezinītis novērsās no viņas, ieķērās ar rokām sētā un sāka kaukt vēl skaļāk. Zilacīte klusēdama noglauda ar roku viņa plecu. Nezinītis paraustīja plecu, cenzdamies nopurināt viņas roku, un pat ar kāju paspēra.
— Nu, nevajag, nevajag būt tik ļaunam! — Zilacīte laipni ierunājās. — Jūs taču esat labs, jauks knauķis. Jums gribējās
izrādīties labākam, tāpēc jūs sākāt lielīties un mūs mānīt. Bet nu taču jūs vairs tā nedarīsiet? Nedarīsiet?
Nezinītis cieta klusu.
— Sakiet, ka nedarīsiet. Jūs taču esat labs.
— Nē, es esmu nelabs.
— Bet mēdz taču būt arī sliktāki.
— Nē, es esmu pats sliktākais …
— Nav tiesa! Nagliņš bija sliktāks par jums. Jūs nekad neesat darījis tādas nelietības, kādas sev atļāvās Nagliņš, taču galu galā arī viņš ir labojies. Tātad, ja vien gribēsiet, arī jūs varat kļūt labāks. Sakiet, ka vairs tā nedarīsiet, un sāciet jaunu dzīvi. Veco vairs nepieminēsim.
— Nu, nedarīšu! — Nezinītis nīgri noburkšķēja.
— Redziet nu, cik labi! — Zilacīte nopriecājās. — Tagad jūs pacentīsieties būt godīgs, drosmīgs un prātīgs, uzvedīsie- ties labi, un jums vairs nebūs nekas jāizdomā, lai izrādītos labāks. Vai nav tiesa?
— Tiesa, — Nezinītis atbildēja.
Viņš skumji paraudzījās Zilacītē un caur asarām pasmaidīja. Zilacīte paņēma viņu aiz rokas.
— Iesim turp, kur visi.
Drīz viņi jau bija pie deju laukuma. Apalītis ieraudzīja Nezinīti atgriežamies kopā ar Zilacīti un pilnā kaklā ieaurojās:
— Nezinītis krāpnieks! Nezinītis ēzelis!
— Pastāsti, kā tu mākoni noriji! — kliedza Sīrupiņš.
— Kaunieties, knauķi! — Zilacīte aprāja. — Kādēļ jūs viņu ķircināt?
— Kādēļ tad viņš krāpa? — Apalītis stīvējās.
— Vai tad viņš jūs krāpa? — brīnījās Zilacīte. — Viņš krāpa mūs, bet jūs klusējāt, tātad bijāt ar viņu uz vienu roku!
— Jūs ne ar ko neesat labāki par viņu! — iesaucās Pārsliņa. — Jūs taču zinājāt, ka viņš melo un lielās, bet neviens viņu neapturējāt. Neviens viņam nepateicāt, ka tas nav labi. Kādā ziņā tad jūs esat labāki?
— Mēs jau arī nesakām, ka esam labāki. — Apalītis paraustīja plecus.
— Nu tad neķirciniet viņu, ja paši neesat labāki! — sarunā iejaucās Pincīte. — Citi jūsu vietā jau sen būtu palīdzējuši viņam laboties.
Apalītis un Sīrupiņš apkaunējās un mitējās ķircināt Nezinīti.
Čurkstīte pienāca pie viņa un sacīja:
— Nabadziņš! Jūs esat raudājis? Jūs tā ķircināja! Knauķi ir tik aušīgi, bet mēs neļausim darīt jums pāri. Mēs vairs nevienam neļausim jūs ķircināt. — Viņa nogāja pie malas un čukstēja knīpām: — Pret viņu vajag izturēties labi laipni. Viņš ir nogrēkojies un par to saņēmis sodu, bet tagad viņš nožēlo un uzvedīsies labi.
— Protams! — uztvēra Pincīte. — Bet ķircināt — tas ir nelabi. Viņš apskaitīsies un sāks izturēties vēl sliktāk. Turpretim, ja viņu pažēlos, tad viņš stiprāk sajutīs savu vainu un drīzāk labosies.
Knīpas apstāja Nezinīti un sāka viņu žēlot. Nezinītis sacīja:
— Agrāk es negribēju ar knīpām dzīvoties un domāju, ka knauķi ir labāki, bet nu redzu, ka knauķi nemaz nav labāki.
Knauķi to vien tikai darīja, ka ķircinājās, bet knīpas mani aizstāvēja. Turpmāk es vienmēr draudzēšos ar knīpām.
Divdesmit devītā nodaļa
Ballē
Tobrīd sāka spēlēt mūzika un visi steidzās dejot. Skubiņš griezās ar melnmati Krauķīti, Zinītis dejoja ar Pārsliņu, Rūcenis ar Curkstīti. Un — kas to būtu domājis! — doktors Table- tiņš dejoja ar Medeni. Jā, jā, arī Medene bija atnākusi uz balli. Balto uzsvārci, kurā visi bija paraduši viņu redzēt, viņa bija apmainījusi pret skaistu, puķainu kleitu un nepavisam vairs neatgādināja to stingro Medeni, kas tik valdonīgi rīkojās savā slimnīcā. Uzlikusi roku Tabletiņam uz pleca, viņa virpuļoja dejā un smaidīdama sacīja:
— Atzīstieties tomēr, ka mūsu ārstēšanas metode daudz labāka par jūsējo. Dažādi nobrāzumi, brūces, skrambas, zilumi un pat augoņi jāziež ar medu. Medus ir ļoti labs dezinficējošs līdzeklis un novērš sastrutojumu.
— Nevaru būt ar jums vienis prā- tis, — strīdējās doktors Tabletiņš. — Visas brūces, skrambas, nobrāzumi
jātriepj ar jodu. Arī jods ir ļoti labs dezinficējošs līdzeklis un novērš sastrutojumu.