— Bet jums tomēr jāatzīst, ka jūsu jods apdedzina ādu, kamēr ārstēšana ar medu norit pilnīgi bez sāpēm.
— Piekrītu, ka ārstēšana ar medu var izrādīties piemērotāka tikai knīpām, taču knauķiem jūsu medus nepavisam neder.
— Kāpēc tā? — Medene brīnījās.
— Jūs taču pati apgalvojāt, ka ārstēšana ar medu noritot bez sāpēm.
— Un jums katrā ziņā vajag, lai būtu sāpīgi?
— Katrā ziņā, — doktors Tabletiņš apstiprināja. — Ja knauķis rāpsies pār žogu un nobrāzīs kāju, tad ieskrambājums jāpiededzina ar jodu, lai knauķis atceras, ka rāpties pār žogu ir bīstami, un citreiz vairs nerāpjas.
— Un citreiz viņš nerāpsies vis pār žogu, bet uzkāps uz jumta, nokritīs un pārsitīs galvu, — Medene papildināja.
— Tad mēs ietriepsim viņam galvu ar jodu, un viņš iegaumēs, ka arī uz jumta rāpties ir bīstami. Jodam piemīt ļoti lielas audzinošas spējas.
— Ārstam jādomā nevis par audzinošo nozīmi, bet par to, kā atvieglot slimnieka ciešanas, — atteica Medene. — Ar savu jodu jūs ciešanas tikai pastiprināt.
— Ārstam jādomā par visu, — sacīja Tabletiņš. — Protams, ja jūs ārstējat knīpas, jūs varat vispār ne par ko nedomāt, taču, kad jūs ārstējat knauķus …
— Parunāsim labāk par kaut ko citu, — Medene viņu pārtrauca. — Ar jums nemaz nav iespējams dejot.
— Nē, tā esat jūs, ar ko nav iespējams dejot!
— Jūs neesat visai pieklājīgs!
— Jā gan, es esmu nepieklājīgs, kad manā klātbūtnē izsaka tik tumsonīgus uzskatus.
— Gluži otrādi, tas esat jūs, kas pauž tumsonīgus uzskatus! Jūs neesat doktors, bet nožēlojams feldšerītis.
— Bet jūs … jūs! . ..
Doktors Tabletiņš aiz apvainojuma nespēja parunāt. Viņš apstājās deju laukuma vidū un krampjaini plātīja muti kā sausumā izmesta zivs. Dejotāju pāri grūdās viņam virsū. Medeni šī grūstīšanās bija pagalam nomocījusi. Viņa parāva Tabletiņu aiz piedurknes.
— Nu, dejojiet taču! Ko jūs apstājāties? Mēs visus traucējam.
Tabletiņš atmeta ar roku, un viņi no jauna sāka dejot. Kādu brīdi dejoja klusēdami, tad atkal atsākās strīds par ārstēšanas metodēm.
Apalītis dejoja ar Tīnīti. Viņu starpā risinājās pavisam citāda saruna.
— Vai jums garšo konfektes? — Apalītis vaicāja.
— Ļoti, — Tīnīte atbildēja. — Un jums?
— Man arī. Bet par visu vairāk man garšo tortes.
— Un man vairāk par visu pasaulē garšo saldējums.
Skrūvītis dejoja ar Vāverīti.
— Mans sapnis ir iemācīties vadīt automobili, — stāstīja Vāverīte. — Pie mums daudzas knīpas ir iemācījušās, tātad arī es varēšu.
— Tas ir ļoti vienkārši, — apstiprināja Skrūvītis. — Vispirms jānospiež sajūgs, tad jāieslēdz gāze …
Nezinītis dejoja ar Zilacīti. Starp citu, to tikai tā saka, ka Nezinītis dejoja. Patiesībā dejoja tikai Zilacīte, bet Nezinītis lēkāja kā āzis, vienā laidā mina Zilacītei uz kājām un visu laiku grūstīja citus. Pēdīgi Zilacīte teica:
— Labāk pasēdēsim brītiņu. Viņi apsēdās uz soliņa.
— Vai zināt, — Nezinītis ierunājās, — es taču nemaz neprotu dejot.
— Ļoti jauki, ka jūs pats atzīstaties, — Zilacīte atsaucās.
— Cits jūsu vietā būtu samelsis zilus brīnumus, būtu stāstījis, ka viņam sāp rokas un kājas, bet jūs godīgi pateicāt, ka neprotat. Es redzu, ka ar jums var draudzēties.
— Nu jā, ka var, — Nezinītis piekrita.
— Es labprāt draudzējos ar knauķiem, — Zilacīte sacīja.
— Man nepatīk knīpas par to, ka tās ir pārāk iedomīgas uz savu skaistumu un vienmēr grozās pie spoguļa.
— Ir arī starp knauķiem tādi, kam patīk lūkoties spogulī, — Nezinītis iebilda.
— Bet jūs taču tāds neesat, Nezinīt? Vai nav tiesa, jūs neesat tāds?
— Nē, es tāds neesmu, — Nezinītis apliecināja.
Un samelojās. Patiesībā viņš bieži vien, kad neviens neredzēja, grozījās spoguļa priekšā un domāja par savu skaistumu. Blakus minot, tāpat kā kurš katrs cits knauķis.
— Man liels prieks, ka jūs tāds neesat, — Zilacīte sacīja. — Mēs būsim draugi. Man ir interesants priekšlikums. Rakstīsim viens otram vēstules. Papriekš jūs atrakstīsiet vēstuli man, un pēc tam es jums.
«Te tev nu bija!» nodomāja Nezinītis, kas prata rakstīt tikai ar drukātiem burtiem un ļoti kautrējās parādīt savu izglītības trūkumu.
— Kādēļ tad vēstuli? — viņš samulsis murmināja. — Mēs taču dzīvojam netālu. Var arī tāpat parunāties.
— Ak, cik jūs esat garlaicīgs, Nezinīt! Tas taču ir tik interesanti — saņemt vēstuli!
— Nu labi, — Nezinītis bija ar mieru. — Es uzrakstīšu vēstuli.
Drīz iestājās tumsa. Visapkārt iedegās simtiem daudzkrāsainu lukturīšu. Tie mirdzēja gan kokos, gan virs teltīm. Šur tur tie bija paslēpti zem kokiem zālē, un likās, ka pati zāle spīd tādā kā burvīgā gaismā. Estrādes apakšējā daļa, virs kuras bija novietojies orķestris, bija aizvilkta ar skaistu, gaišzilu priekškaru. Negaidot priekškars atvērās, un aiz tā visi ieraudzīja skatuvi.
Uz skatuves iznāca dzejniece Vējziedīte un sauca:
— Klusu! Klusu! Tūliņ sāksies koncerts. Uzmanību!
Visi apsēdās uz soliņiem un sagatavojās klausīties koncertu.
— Uzmanību! — Vējziedīte joprojām sauca. — Pirmā uzstājos es. Es jums nolasīšu savus jaunos dzejoļus par draudzību.
Knauķi un knīpas skaļi sita plaukstas. Līdzko aplausi bija aprimuši, Koklītis pamāja ar savu diriģenta zizli, sāka spēlēt orķestris, un Vējziedīte mūzikas pavadībā lasīja savus jaunos dzejoļus par draudzību. Šie dzejoļi bija tikpat labi kā visi dzejoļi, ko sacerēja Vējziedīte, un beidzās tie ar vārdiem: «Visiem mums ir jādraudzējas, jāstiprina draudzība!»