Kad bija nolasīti dzejoļi, kas visiem ļoti patika, uzstājās deju ansamblis. Divpadsmit knīpas, saposušās skaistos dažādu krāsu tērpos ar lentēm, dejoja dažādas dejas, starp kurām vislabākā izrādījās deja «Rācenis». Skatītāji ilgi sita plaukstas un kliedza bravo, līdz «Rāceni» atkārtoja vēl divas reizes. Pēc deju ansambļa uzstājās Pūķienas pilsētas knauķu koris. Koris nodziedāja vairākas dziesmas.
Tiklīdz koris bija nogājis no skatuves, Koklītis atstāja savu orķestri, pa stabu no- šļūca lejā no otrā stāva, uzrāpās uz skatuves un iesaucās:
— Šurp, draugi, pie manis! Pie manis!
Zinītis, Skubiņš, doktors Tabletiņš un
pārējie Zinīša biedri uzkāpa uz skatuves.
— Uzmanību! — sauca Koklītis. — Tūliņ dziedās Ziedu pilsētas knauķu koris.
Viņš sāka pūst fleiti, un visi knauķi korī dziedāja dziesmiņu par sienāzīti; vārdus tai bija sacerējis dzejnieks Ziediņš:
Reiz zālē mazs mazītiņš, Kā gurķītis zaļš, glītiņš Jauns sienāzītis bij, Jauns sienāzītis bij.
Ne vabolītes sīkās, Bet zāli ēst tam tīkas, Ar mušām draugos būt, Ar mušām draugos būt.
Te atklimst varde zaļā, Līdz ausīm mute vaļā, Un aprij sienāzi, Un aprij sienāzi.
Kopš dzīvot viņš bij sācis, Tam prātā nebij nācis, Ka tāds reiz pienāks gals, Ka tāds reiz pienāks gals!
Un tik skumja bija šī dziesmiņa, ka uz beigām pat paši dziedātāji nenoturējās un rūgti apraudājās. Visiem bija žēl nabaga sien- āzīša, ko aprijusi negausīgā varde. Asaras aumaļām plūda viņiem no acīm.
— Tik jauks sienāzītis bija! — šņukstēja Aizmārša.
— Neviena paša neaiztika un ar mušām bija pa draugam, — sacīja Skubiņš.
— Un par to viņu varde apēda! — piebilda Skrūvītis.
Tikai Zinītis neraudāja un mierināja biedrus:
— Neraudiet, brālīši! Neapēda varde sien- azīti. Tas nav tiesa. Viņa apēda mušu. Goda vārds, mušu!
— Vienalga … — šņukstēja Skrūvītis. — Man arī mušas
žēl.
— Kas tur mušas ko žēlot? Tās tikai visiem uzmācas un iznēsā slimības. Kas nu vēl nebūs — mušas dēļ raudāt!
— Es nemaz neraudu mušas dēļ, — teica Rūcenis. — Man tikai ienāca prātā, ka mēs šo dziesmiņu dziedājām, kad bijām mājās.
Tobrīd Nezinītis sāka kaukt tik skaļi, ka visi aiz izbrīna mitējās raudāt un ņēmās viņu mierināt. Visi jautāja, kāpēc viņš tik stipri raudot, taču Nezinītis pukstēja un nekā neatbildēja. Pēdīgi viņš, aizvien vēl šņukstēdams, izgrūda:
— Es pēc Pa .. . es pēc Pa … es pēc Panckariņa esmu sa- ilgojies!
— No kā tas varētu būt? — visi brīnījās. — Visu laiku ne ilgojās, nekā, un nu uzreiz tā sailgojies!
— Jā! — Nezinītis gražīgi atteica. — Es esmu šeit, bet Panckariņš palika mājās!
— Nu, nepazudīs jau bez tevis tavs Panckariņš, — teica Skubiņš.
— Pazudīs gan! Es zinu, ka arī viņš pēc manis ilgojas. Panckariņš ir mans vislabākais draugs, bet es no viņa pat neatvadījos, kad aizlidojām ar gaisa balonu.
— Kāpēc tad tu neatvadījies?
— Es ar viņu biju sanīdies un negribēju atvadīties. Kad mēs lidojām projām, viņš visu laiku lūkojās uz mani un māja man
ar roku, bet es tīšām griezos projām un negribēju uz viņu ne paskatīties. Es toreiz biju lepns, ka lidoju ar gaisa balonu, un tagad nu mani moka tā … kā viņu …
— Sirdsapziņa? — doktors Tabletiņš pateica priekšā.
— Kā tad, brālīši, sirdsapziņa! Būtu es atvadījies, man būtu vieglāk. Griezīsimies, brālīši, atpakaļ uz mājām, es salabšu ar Panckariņu un atvadīšos.
— Ja mēs atgriezīsimies, tad vajadzēs sasveicināties, nevis atvadīties, — Zinītis pamācīja.
— Nu, vienalga, es vispirms atvadīšos un tad sasveicināšos, un viss būs labi.
— Vajadzēs, draugi, doties atceļā, — sacīja Koklītis. — Ne- zinītim sagribējies uz mājām.
— Jā gan, brāļi, arī man laiks uz mājām, — pievienojās Tabletiņš. — Bez manis taču Ziedu pilsētā var kāds saslimt, un nebūs, kas ārstē.
— Kā tad, izceļojušies esam — un pietiek, — Zinītis noteica. — Jāgriežas taču kādreiz atpakaļ uz mājām. Rīt dosimies ceļā.
Balle bija beigusies. Zilacīte piegāja pie Nezinīša.
— Tātad mēs nu šķiramies, — viņa bēdīgi teica.
— Jā . .. — klusu atbildēja Nezinītis. — Mums jau laiks uz mājām.
— Jūs necik ilgi pie mums nebijāt.
— Man ļoti gribētos palikt vēl, bet arī uz mājām gribas, — galvu nodūris, atzinās Nezinītis.
Zilacīte kaut ko dziļi pārdomāja, tad sacīja:
— Protams, jums laiks uz mājām. Mājās jums palika draugi, kas droši vien par jums raizējas. Jūs darāt labi, ka neaizmirstat draugus.
Kādu brīdi viņi abi stāvēja klusēdami. Nezinītis dzīrās kaut ko sacīt, taču rīkle viņam nez kāpēc aizžņaudzās un vārdi nenāca laukā. Viņš raudzījās uz zemi, urbināja ar papēdi smiltis un neuzdrošinājās paskatīties uz Zilacīti. Viņš baidījās, ka tā pamanīs viņam acīs asaras. Beidzot viņš pacēla galvu. Abu acis sastapās.
— Vai gribat, es jums izšūšu ceļa somu? — viņa vaicāja.
— Gribu.
Otrā dienā Zinītis un viņa biedri devās ceļā. Tika nolemts ceļot kājām. Gaisa balons bija pārplīsis, to grūti izlabot, turklāt nebija arī ceļa vēja. Visiem pa priekšu soļoja Zinītis ar kompasu rokās, viņam sekoja doktors Tabletiņš, tad Skrūvītis un Ķīlītis, bet aiz viņiem pārējie knauķi-knēveļi. Nezinītis gāja pats pēdējais.