Ikvienam uz muguras bija soma. Šīs somas tiem bija šuvušas knīpas. Somās atradās ceļa pīrāgi, kā arī dažādu augļu, dārzāju un puķu sēklas, kādu nebija Ziedu pilsētā. Sīrupiņam katrā kabatā glabājās pa arbūza sēkliņai.
Visas knīpas izgāja knauķus pavadīt. Daudzas raudāja.
— Neraudiet vis, — Zinītis viņas mierināja. — Kādreiz mēs atkal uztaisīsim gaisa balonu un atlidosim pie jums.
— Atlidojiet pavasarī, kad ābeles ziedēs! — knīpas sauca. — Pavasarī pie mums ir ļoti jauki.
Knīpas palika stāvam pilsētas malā, bet knauķi devās projām pa taciņu, kas vijās caur zāles un lauku ziedu biezokņiem.
— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! — sauca knīpas un māja ar rokām.
— Uz redzēšanos! — knauķi viņām atsaucās.
Zilacīte klusuciešot māja ar roku.
Drīz vien knauķi bija jau gabalā un knīpu balsis tos tikko vairs aizsniedza.
— Nezinīt! Nezinīt! — Zilacīte pēkšņi iesaucās.
Nezinītis apgriezās.
— Vēstuli, Nezinīt! Vēstuli!
Nezinītis māja ar galvu un vicināja cepuri.
— Viņš sadzirdēja! — Zilacīte nopriecājās.
Trīsdesmitā nodaļa
Atkal mājās
Drīz ceļotāji pārvērtās par tikko samanāmiem punktiņiem, bet pēc tam pavisam nozuda ceļa līkumā. Knīpas izklīda pa mājām. Visām bija skumji.
Daudz dienu Zinītis un viņa biedri gāja pa laukiem un mežiem un pēdīgi nokļuva dzimtajā pusē. Viņi apstājās uz augsta paugura, un priekšā jau bija redzama Ziedu pilsēta visā savā krāšņumā. Vasara gāja uz beigām, un ielās ziedēja pašas košākās puķes: baltas krizantēmas, sarkanas dālijas, daždažādu
krāsu asteres. Visos pagalmos raibi mirgoja atraitnītes, skaistas kā tauriņi. Liesmainās kreses vijās gar žogiem, gar ēku sienām un ziedēja pat uz jumtiem. Vējiņš atnesa maigu rezēdu un kumelīšu smaržu.
Aiz prieka Zinītis un viņa biedri krita cits citam ap kaklu.
Nebija ilgi, kad viņi jau soļoja pa dzimtās pilsētas ielām. No visām mājām bira ārā iedzīvotāji un vērās mūsu ceļotājos. Zinītis un viņa draugi ilgos klaiņojumos bija tā iedeguši, ka sākumā neviens viņus nepazina.
Piepeši kāds iesaucās:
— Ļautiņi, tas taču ir Zinītis! Skatieties, lūk, kur viņš nāk visiem pa priekšu!
Te no visām malām atskanēja saucieni:
— Un re, kur ir arī doktors Tabletiņš! Un mednieks Skrotiņš, un Aizmārša, un Apalītis!
Pilsētas iedzīvotāji priecājās un kliedza:
— Urā!
Un kas notika, kad Zinītis un viņa biedri iegriezās Pulkstenīšu ielā! Te viņiem visi bija kaimiņi un labi paziņas. Knēveļi
aizsprostoja visu ielu. Knauķi apkampa un skūpstīja slavenos ceļotājus, bet knīpas nokaisīja visu ceļu ar mārpuķīšu ziedlapiņām.
Pēkšņi nez no kurienes attecēja mazs šunelītis. Tas ņēmās riet un lēkāt medniekam Skrotiņam apkārt, un laizīt tam rokas.
— Brālīši, tas taču ir mans Totiņš! — mednieks Skrotiņš iesaucās.
Kaimiņi pastāstīja, ka dažas dienas pēc tam, kad knauķi aizlidojuši ar gaisa balonu, Totiņš atgriezies mājās. Tāpēc visi domājuši, ka Skrotiņš un viņa biedri gājuši bojā, un neviens necerējis tos atkal ieraudzīt dzīvus.
Skrotiņš paķēra Totiņu klēpī un ņēmās skūpstīt.
— Ak, tu manu uzticīgo, labo sunīt! — viņš runāja. — Tātad tu neesi vis pagalam? Un es tevis dēļ tā bēdājos.
Te ielas galā parādījās jauns knēveļu bars. Visiem pa priekšu skrēja dzejnieks Ziediņš.
— Panti! — visi sauca. — Tūliņ būs panti!
Knīpas skaļi sita plaukstas, bet daži knauķi — nez kur sadabūjuši — atvēla tukšu mucu un nostatīja to ielas vidū ar dibenu uz augšu.
Kāds iesaucās:
— Kāp, Ziediņ, uz mucas un lasi pantus!
Ziediņu satvēra zem rokām un palīdzēja tam uztrausties uz mucas. Ziediņš brītiņu padomāja, mazliet nokāsējās, tad izstiepa roku pret Zinīti un viņa biedriem un jūsmīgi nolasīja pantu, ko nupat, uz mucas stāvēdams, bija sacerējis:
Mēs drošos ceļotājus sveicam kvēli, Tie aizlidoja gaisa balonā tik cēli, Bet mājās atgriezās — urā! — Bez kāda balona.
— Urā-ā-ā! — knēveļi kliedza visās malās. Ziediņu vienā mirklī novilka zemē no mucas. Knauķi pacēla viņu uz rokām un nesa mājup, bet knīpas skrēja nopakaļ un apmētāja ar mārpuķīšu ziedlapiņām.
Ar šiem pantiem Ziediņš kļuva tik slavens, it kā pats būtu veicis tādu brīnišķīgu ceļojumu.
Mūsu drosmīgie ceļotāji atvēra vārtiņus un devās uz savu mājiņu, kas daudz dienu bija stāvējusi tukša. Uz ielas palika vienīgi Nezinītis. Viņš bēdīgi noskatījās, kā pūlis attālinājās, tad pavērās apkārt, it kā meklēdams kādu. Iela bija gluži tukša. It kā vējš būtu visus aizpūtis. Acis Nezinītim kļuva vēl bēdīgākas, taču tobrīd viņš ielas pretējā pusē pamanīja sīku knēveli, kas stāvēja žoga ēnā un, muti ieplētis, raudzījās viņā platām acīm.
— Panckariņš! — Nezinītis iesaucās, sazīmējis draugu, un pastiepa rokas uz priekšu.
Panckariņš iespiedzās aiz prieka un drāzās pie Nezinīša, kas pats skrēja viņam pretim. Draugi gandrīz sasitās ar pierēm kopā un palika stāvam ielas vidū. Panckariņš ar lepnumu un mīlestību vēroja savu draugu, kas bija kļuvis par slavenu ceļotāju, bet Nezinītis raudzījās uz draugu ar vainīgu smaidu. Tā viņi ilgi stāvēja, aplūkodami viens otru, un aiz satraukuma ne